Daugavpils šaipus iluminatoram

Bet iebraucot Daugavpilī, kārtējo reizi apjaušu, ka apzīmējums «Latvijas otra lielākā pilsēta» raisa asociācijas ar krietni pamatīgāku lielpilsētas ņirboņu un ņudzoņu, nekā šī vieta rada realitātē. Bet pa radio «Aļisa pļus» skan dziesma: Kto-to poslal mņe dva pistoļeta, ja pereputal zimu i ļeto.

Gagarinam par godu

«Izviņiķe, a v kakuju stotonu ploščaģ Jeģinstva?» — pašam pārsteidzoši viegli izskanēja mani pirmie vārdi, šajā pilsētā ierodoties kādā saulainā aprīļa dienā, ap to laiku, kad pirms 50 gadiem kosmosā devās pirmais cilvēks. Es labi zinu, kur atrodos, tas visu paskaidro. Un es tagad zinu arī, ka, ar vienu aci mēģinot telefona kartē sabakstīt savu iespējamo atrašanās vietu, bet ar otru skatoties, kas notiek uz ielas, no acīmredzamas atrašanās kaut Vienības laukuma tuvumā dažos mirkļos esmu jau pamanījies divas reizes pārbraukt pāri kaut kādām dzelceļa sliedēm, secināt, ka viss ir nepareizi, un tad jau atliek vien mēģināt kaut aptuveni atminēties, kā šeit nonāci.

Daugava blakus nedzirdami guldz, strādnieki liek tramvaju sliedes un taisa pilsētu, ielās, tāpat kā Rīgā, redz braucam pa kādam žigulim, taču atšķirība ir tāda, ka te neredz neviena bentlija. Un, pats galvenais, s každim dņom vsjo radostņeje žiķ — vietā, kur pirms dažiem gadiem bija maksas stāvvieta, tagad mašīnu var atstāt bez maksas. Taisnību sakot, arī iepriekš nekādas maksāšanas nebija: bezkaislīgas stāvvietu aparātu sistēmas vietā bija cilvēks, kurš pieskatīja savu rajonu, un, kad pamanīja kādu apstājamies, nāca klāt un iekasēja naudu par «stojanku», tomēr vismaz mēs šo darbarūķi toreiz tā arī nesatikām.

Toties Daugavpils universitātē ir apskatāma Latgales skolēnu radošo darbu izstāde Pirmais kosmosā. Nezinu, ko par 12. aprīli domā citu reģionu skolās, bet Latgales bērni atceras Juriju Gagarinu un vismaz viņiem vēl ir saprotama padomju kultūrā tik spilgtā zinātniski tehniskā progresa ilūzija — «zemļa v illjuminatore».

Pavasaris. Latgale. Deg

Atpakaļceļā es domāju, kāpēc līdztekus ceļazīmēm, kas brīdina, ka uz ceļa var uzskriet meža zvēri un mājas zvēri, nav tādas, kas brīdina par vecenītēm, kuras ar velosipēdu parādās pie šķērsceļa, un kad esi tādai sieviņai piebraucis bīstami tuvu, viņa izbrauc priekšā, lai taisītu kreiso pagriezienu.

Kustīgie ūdeņi jau ir vaļā, un tikai mazāk kustīgajos līcīšos palicis ledus, kas peld kā tauku plēksne ledusskapī atdzesētā buljonā. Šosejas ziemeļu pusē sniegs vēl palicis, koku zaros krājies ziemas smagums vēl nav saulē izčākstējis, un pumpuri mostas smagi. Tomēr pret automašīnas stiklu sitas pirmie pamodušies kukaiņi, policisti ceļmalās sver kravas mašīnas, lai ķertu tās, kas bojā jau sabojāto ceļa segumu, no Jēkabpils līdz Daugavpilij ceļmalās deg pērnā zāle, un tāpēc es zinu, ka pavasaris nāk.