pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2010. gada 9. decembris 04:06 5 atsauksmes

Kā Latvija izglāba Swedbank

Swedbank

Savā atklātajā lekcijā par Latvijas krīzi un bankām žurnāliste Birgita Foršberga, kas sarakstījusi grāmatu par «Swedbank» likstām, pateica divas galvenās tēzes: Latvija 2009. gadā izglāba «Swedbank», un devalvācija būtu bijusi labāka par Latvijas izvēlēto iekšējo devalvāciju.

Kura devalvācija «labāka»?

Pamatojot, kāpēc lats bija jādevalvē, B. Foršberga minēja aspektus, kuri neatbilst reālajai situācijai. Izvēle pret devalvāciju bija pamatojoties uz to, ka lielais vairums kredītu ir ņemti ārvalstu valūtās, un pēc devalvācijas kredītsaistību apjoms pret algu palielinātos, līdz ar to daudzi bankrotētu.

B. Foršberga gan teica, ka kredītņēmēji lielākoties ir elite, kuru dzīveslīmenis ir augstāks un līdz ar to viņi var atļauties arī vairāk maksāt. Tomēr kredītsaistības pagājušā gada vidū bija 67,8 procentiem ekonomiski aktīvo Latvijas iedzīvotāju — kredīti nav bijuši nekāda elites prerogatīva, kredītus ir ņēmuši visi, kas vien bija gatavi pieņemt laikmetīgo ilūziju par vieglo dzīvi. Turklāt kredītu buma laikā Latvijā nepastāvēja kredītņēmēju reģistrs, kas nozīmē, ka cilvēks kredītus varēja ņemt vairākās bankās un slēpt savas saistības citās kredītiestādēs. Kredītu reģistrs darbu sāka 2008. gada 1. janvārī.

Devalvācija nozīmē, ka mazinās lata vērtība pret ārvalstu valūtām. Palielinās importa preču cena (tai skaitā izejvielu — arī degvielas), izdevīgāks kļūst eksports. Devalvācijas gadījumā visvairāk ciestu kredītņēmēji, turpretim iekšējās devalvācijas gadījumā ciešanas tiek izlīdzinātas un ienākumu samazinājumu visvairāk izjūt nabadzīgākie sabiedrības pārstāvji. Toties algu pazeminājuma dēļ izstrādājumi kļūst lētāki un, tāpat kā devalvācijā, valsts tuvojas mērķim par konkurētspējas vairošanu eksporta tirgos.

Savu lekciju viņa sāka, norādot, ka Latvijas bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs 2008. gada nogalē, kad Latvija risināja sarunas par starptautiskā aizņēmuma saņemšanu, bija atteicies sēsties pie galda, ja partneri vēlas apspriest devalvācijas iespējamību. Viņš pats, būdams kredītņēmējs, labi zināja, kas draud daudziem jo daudziem Latvijas kredītņēmējiem.

Tomēr mēs varam vien minēt, kāda bija viņa galvenā motivācija lēmumam toreiz — skaidrs ir vien, ka tas bija Latvijas, nevis no ārpuses uzspiests lēmums. Un arī nelielais laika sprīdis, kas pagājis, lielāku skaidrību nevieš. Zināms ir vien tas, ka šis lēmums izglāba zviedru bankas, jo iekšējās devalvācijas efekts iestājas lēnām un pakāpeniski, tādējādi bankām dodot šinī situācijā tik nepieciešamo laiku.

No vienas krīzes nākamajā

90. gadu sākumā Zviedrijā plīsa nekustamo īpašumu burbulis, un arī «Swedbank» (un arī SEB) izjuta, ko tas nozīmē. Tomēr attiecīgi secinājumi netika izdarīti, plaukstošie tirgi Baltijā un Ukrainā bija pārlieku vilinoši, lai domātu par vēsturi, jo, kā sacīja B. Foršberga, baņķieri stāstīja, ka šī situācija ir atšķirīga no tās, kas bija Zviedrijā 90. gados.

Tā kā «Swedbank» bija atcēlusi iepriekšējo normu, ka izsniegto kredītu daudzums nedrīkst pārsniegt bankas rīcībā esošo finansējumu par vairāk nekā 150 procentiem, naudu vajadzēja aizņemties starpbanku finanšu tirgos. Šāda rīcība savukārt rada draudus tirgus satricinājuma gadījumā nokārtot savas saistības pret kreditoriem. Papildus risks bija tāds, ka «Swedbank» finanšu tirgos saņēmās īstermiņa aizdevumus, un, pienākot to atmaksas termiņam, pārfinansēja.

Kamēr laiki bija labi, tā varēja turpināt, tomēr pienāca 2008. gada 15. septembris — diena, kad sabruka ASV investīciju gigants «Lehman Brothers». Zviedrijā bankas nekavējoties pavēstīja, cik lielas ir to saistības ar «Lehman», turpretim «Swedbank» tā vietā klāstīja, ka Baltijā ieviesīs vienotu zīmolu, un visas «Hansabankas» tiks pārdēvētas par «Swedbank». Datus par «Lehman» banka sniedza tikai dienu vēlāk, un, lai arī mēģināja iestāstīt, ka tiešie ieguldījumi «Lehman» bankā ir salīdzinoši niecīgi, šajā brīdī «Swedbank» atradās brīvajā kritienā. Īstermiņa aizdevumus pārfinansēt vairs nebija iespējams, starpbanku aizdevumu tirgus bija miris.

Parādoties ziņām par bankas sliktajiem finanšu rādītājiem, klienti metās izņemt naudu. Šādā situācijā banka turklāt nebija īpaši aktīva mēģinājumos mierināt cilvēkus. Kā stāstīja B. Foršberga, bieži vien ziņās tika minēts, ka «Swedbank» pārstāvji situāciju nekomentē, bankas vadība slēpās no preses un presi vainoja panikas sēšanā.

Banku uzraudzība nedarbojas

Pēkšņā situācija, kurā «Swedbank» nonāca, parādīja, ka finanšu uzraudzības sistēma, auditori un reitingu aģentūras darbojušies slikti, jo pretējā gadījumā būtu bijis iespējams laikus pamanīt draudus un tos novērst. Tiesa, izaugsmes gados Zviedrijas publiskajā telpā netrūka banku uzmundrinātājuun slavinātāju, kas droši vien arī mudināja turpināt tādā pašā garā.

2008. gadā «Swedbank» nācās lūgt Zviedrijas valdības garantijas (šā gada aprīlī «Swedbank» varēja izstāties no šīs programmas). Uz garantijām bija pieteikusies arī SEB, tomēr tā spēja savākties un ar krīzi galā tika pati saviem spēkiem. Šajā laikā no «Swedbank» izsniegtā kredītu apjoma Baltijas kredīti bija 16 procenti, SEB bankai — 12 procenti. Kopējais «Swedbank», SEB un «Nordea» aizdoto kredītu apmērs 2008. gada rudenī bija 425 miljardi kronu (46,6 miljardi eiro). Kā domā B. Foršberga, lata devalvācijas gadījumā tika sagaidīts, ka Latvijas piemēram sekotu arī Lietuva un Igaunija, devalvējot litu un kronu. «Swedbank» bankrotētu un Zviedrijas valdībai tā būtu jāglābj.

Liela ietekme Latvijas izvēlētā un zviedru bankām izdevīgā iekšējās devalvācijas ceļa reālizēšanā bija Zviedrijas finanšu ministram Anderšam Borjam. Kad Starptautiskajam valūtas fondam bija iebildes pret Latvijas pret Latvijas progresu budžeta konsolidēšanā, viņš panāca, ka naudu piešķir Eiropas valstis apejot SVF, bet, kad tas vairs neizdevās, ķērās pie Latvijas publiskas rāšanas un sapurināšanas. «Starptautiskās sabiedrības pacietība pret latviešiem ir ierobežota, tāpēc viņiem ir jārīkojas ļoti, ļoti atbildīgi,» pagājušā gada oktobrī sacīja A. Borjs.

Bankas tiks glābtas

Šis stāsts liek domāt par to, kam ir jāmaksā par radītajiem zaudējumiem.

Bankas ir īpašas uzņēmējdarbības formas. Tām nevar ļaut vienkārši bankrotēt, neriskējot izraisīt plašākas negatīvas sekas ekonomikā, un tās nevar arī saukt pie atbildības par nodarīto kaitējumu (normālos gadījumos šāda atbildēšana būtu vienkārši banktors). Kad ir labie laiki, bankas pelna, bet, kad laiki ir slikti, cilvēki ar ekonomiskās situācijas smagumu jau otro reizi samaksā banku tēriņus. Atkarībā no krīzes laika politikas, smagums sabiedrībā var būt izkliedēts dažādos veidos — līdzīgāk (kas nozīmē, ka nabadzīgajiem nasta ir vissmagākā) un mazāk līdzīgi.

Nevajag domāt, ka baņķieri būs guvuši mācību. Dažus gadus viņi šo situāciju gan atcerēsies, bet, kad parādīsies jauni perspektīvi tirgi, kur dāļāt kredītus, viss sāksies no sākuma. Zviedrijai «Swedbank» ir nācies stutēt jau divas krīzes pēc kārtas, un banka pati nerūpēsies, lai šis scenārijs neatkārtotos trešo reizi.

Lai arī bankas ir viens no galvenajiem elementiem, kuru dēļ izveidojās finanšu krīze, būtiska ietekme ir arī konkrētās valsts politikai un nekustamā īpašuma spekulāciju apmēram. Tas ir iemesls, kāpēc kredītu bums, kas bija trīs Baltijas valstīs, un ekonomikas pārkaršana, par kuru brīdinājumus īpaši neņēma vērā nekur, smagākās sekas atstāja tieši Latvijā. Zviedrijas nodokļu maksātājiem «Swedbank» nav jāuztur, to dara Baltijas un it īpaši Latvijas iedzīvotāji.

Visā nevar vainot tikai bankas. Tāpēc, ja arī bankas nepalīdzēs novērst jaunu krīzi, vismaz mums pašiem ir iespēja izturēties piesardzīgāk pret saistībām, ko uzņemsimies nākotnē. To B. Foršberga, saprotams, neteica, jo ne jau nu mūs mācīt viņa bija atbraukusi.



— nııtŕø

 Raksturvārdi: , , ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:

5 atsauksmes

Es nevaru piekrist tam, ka devalvācija būtu izdevīgāka Latvijai par to, kas pašlaik notiekas Latvijā.
Devalvācijas divi lielākie ieguvumi būtu: lielāki ienākumi no eksporta un lielāka tūrisma, bet Latvijas gadījumā abi divi būtu niecīgi.
Eksports – cik ir reālais eksports Latvijā, kas nav atkarīgs no Importa? Lielākā daļa nodarbojas ar pārstrādi, līdz ar to arī palielinātos izdevumi par izejmateriālu iegādi. Nemaz nerunājot par energo-resursiem, kurus LV tikai importē nevis ražo, līdz ar to arī ieguvumi no pakalpojumu eksporta būtu stipri mazāki.
Tūrisms – uz LV pārsvarā brauc atpūsties/izklaidēties nevis apskatīt LV dabu/objektus vai iegādāties LV suvenīrus. Un praktiski visas izklaides iespējas ir atkarīgas no importa.

Arī argumentam, ka, galvenokārt, ciestu kredītņēmēji nevis nabadzīgākie sabiedrības pārstāvji, es nevaru piekrist. Cik no šiem nabadzīgākajiem pārstāvjiem strādā uzņēmumos, kas varētu pacelt viņu algas, jo tiem palielinātos ienākumi no eksporta? Cik % no saviem ienākumiem viņi tērē uz precēm, kas nav atkarīgas no importa. Pat gadījumā, ja viņi pērk tikai Latvijā ražotus produktus – to cenas kāptu, kaut vai dēļ energoresursiem (gāze, elektrība, benzīns), kas tiek patērēti to ražošanā un tiek importēti.

Un arī masveida bankroti, LV gadījumā, tikai pasliktinātu ekonomisko situāciju. Jā sabruktu uzskrūvētās NI cenas, bet līdz ar to arī sabruktu viss NI tirgus. Neviens vairs nevarēs atļauties pirkt mājokļus. Visi gribēs tos īrēt, kas nozīmē, ka īres cenas celsies, jo īrējamo mājokļu vairāk nepaliks. (Bankrotējušo īpašumus būs atpirkusi banka par kapeikām – kas arī tagad notiekas – lai tos pārdotu, kad situācija uzlabosies). Nemaz nerunājot par Latvijas bankrota procedūrām, kad 1) tu nevari atteikties no kredīta, jo tavs īpašums nenosedz kredīta summu (dēļ NI burbuļa), līdz ar to tu paliec bankai parādā jebkurā gadījumā 2) arī izejot visu bankrota procedūru, kuras maksimālais termiņš, manuprāt, bija 5 gadi, tu tos gadus dzīvosi no minimuma, un arī kredītvēsture būs sabojāta, līdz ar to tikt pie sava mājokļa, būs praktiski neispējami. (Tas, ka oficiāli pēc bankrota procedūras tu vari sākt savas finanses no baltas lapas, nenozīmē, ka bankām būs pienākums tikpat dāsni dot kredītu vēlreiz).

Tad jautājums ir – kam šī devalvācija būtu bijusi izdevīga? Trūcīgajiem nē, jo ienākumi nepalielinātos, bet izdevumi gan? Kredītņēmējiem nē, jo bankrotētu? Uzņēmējiem nē, jo atkarīgi no importa? Valstij, neredzu nevienu veidu kā valsts varētu ar to palielināt savus ienākumus?
Vienīgi tiem, kam radi strādā ārzemēs, un sūta naudu uz LV, jo tādējādi viņi dabūtu vairāk latus.

Devalvācija var palīdzēt valstīm, kā, piemēram, Brazīlijai (kura tiek daudz kur minetā, kā lielisks piemērs, kur tas izdevās), jo viņa ir bagāta ar dabas resursiem, un viņa var eksportēt uz vietas iegūto/saražoto, bet ne Latvijai, kurai šo resursu nav.

Un par to vai izglāba konkrētu banku šis lēmums, arī vēl var pastrīdēties, kaut vai pajautājot, cik reizes vairāk cilvēki izbrauktu no LV, lai varētu savilkt galus kopā, bet turpinātu maksāt kredītu, nevis ietu bankrota procedūru, jo daļa radinieku paliktu dzīvot par kredītu pirktajos īpašumos?
Un arī, ja SwedBanka nobankrotētu, kas to zin, kā tas būtu ietekmējis Eiropas finanšu tirgu? Nemaz nerunājot par tām valstīm, kur ir tās filiāles.

Lai varētu runāt par devalvācijas vai iekšējās devalvācijas pamatotību, ir nepieciešami aprēķini. Tā nav izvēle starp labu un sliktu risinājumu, bet gan starp diviem pieejamiem sliktajiem risinājumiem. Abos gadījumos būs daudz cilvēku, kuri no šīs situācijas cietīs un, jāteic, ka gluži netaisnīgi cietīs. Abos gadījumos ir iespējams runāt par iespējamajiem ieguvumiem un zaudējumiem, tomēr publiskajā telpā izskanējušās diskusijas lielākoties ir tikai minējumi, kā būtu labāk; tie ir tikai minējumi, kurā gadījumā valsts atkoptos drīzāk. Tomēr valstī, kurā ekonomikas uzplaukumu nodrošina vien valdības optimistiskas prognozes par gaidāmajiem budžeta ieņēmumiem, nevajag gaidīt šāda līmeņa analīzi.

Viena no problēmām ar devalvāciju ir tāda, ka tā pie mums ir kļuvusi par politisku terminu. Devalvētāji ir “sliktie” (šķēlisti, šleseristi), devalvācija ir slikta nevis tāpēc, ka būtu skaidri redzams, ka tā Latvijai nav piemērota, bet gan tāpēc, ka to atbalsta politiskie spēki, kuriem vajadzētu prasties un vairs nenākt ar savām ambīcijām par “valsts izvešanu no krīzes”. Devalvācija tādējādi ir kļuvusi par sinonīmu jēdzienam “shēma”; devalvācija ir, lai kāds atkal varētu “uzvārīties”. Nedevalvācija savukārt ir opozīcija šāda veida nostādnēm; nedevalvācija ir iemesls, kāpēc “Vienotība” uzvarēja vēlēšanās.

Saistībā ar Foršbergas sacīto, gan ir nepieciešams precīzējums. Viņa teica, ka būtu labāk, ja Latvija būtu devalvējusi latu un tas nozīmētu maksātspējas grūtības “Swedbank”, bet tas nebūt nenozīmē, ka “Swedbank” būtu ļauts sabrukt. Vienkārši Latvijas valdības lēmums devalvēt latu būtu nozīmējis, ka “Swedbank” glābšanā jāieplūdina Zviedrijas nodokļu maksātāju nauda. Jautājums tātad bija par to, kuras valsts iedzīvotāji maksā par kredītu pārmērībām.

Šis aspekts — sliktums “Swedbankai” —, bez šaubām, nevar būt tas, kas nosaka Latvijas valdības nostāju devalvācijas jautājumā. Man būtu gribējies domāt, ka to noteica kādi aprēķini — tai skaitā lielais kredītņēmēju skaits —, bet es to nevaru zināt.

Nav jau tā, ka devalvācija iesistu tikai kredītņēmējiem vai kādām sliktām bankām. Devalvācijas gadījumā ciestu visi un ir grūti pateikt kāds risinājums ir labāks vai sliktāks – iekšējā vai ārējā devalvācija.

Iekšējā devalvācija ir parādījusi, ka arī tas nav slikts makroekonomisks risinājums, valsts ir izrāpusies no bedres. es domāju ar nelielu nobīdi sekos arī mikroekonomika un ir jācer lai pasaulē nenotiek vēl kādi mēsli, kas apturēs ekonomikas atveseļošanos.

par to kāda būtu valsts attīstība devalvējot vietējo valūtu var tikai spekulēt. es domāju, ka vienkāršajam cilvēkam dzīve būtu daudz grūtāka, jo, neraugoties uz lata vērtības kritumu, nevienam algu neceltu.

faktiski devalvācija palīdzētu tikai tiem, kas vēlējās saglabāt uzblīdušo valsts aparātu – nodokļu ieņēmumi par preču importu palielinātos, kas ļautu turpināt finansēt milzi uz māla kājām.

starp citu – 2011g. budžets joprojām ir lielāks izdevumu ziņā nekā 2005 gada budžets… tā ka iespējas vēl ir…

Salīdzinājums starp devalvējušo Islandi un nedevalvējušo Latviju liek aizdomāties, kā būtu, ja būtu. taču, kā jau raksta sākumā norādīju, Foršbergas arguments par to, ka devalvācija Latvijā būtu bijusi labāka, ir balstīts uz nepietiekamu kredītņēmēju īpatsvara novērtējumu.

Taču Normundam ir taisnība, ka iekšējā devalvācija bija stimuls veikt reformas valsts pārvaldē. Cik tās ir bijušas veiksmīgas un plašas, nevaru spriest, tomēr, ja naudas valstij būtu vairāk optimizācijas mēģinājumiem motivācijas pietrūktu.

Normunds jau daļēji pats, to negribot, atbildēja kāpēc iekšējā devalvācija ir slikta, jo tā nedarbojas. Strukturālo reformu nav, jo tās ir pārāk sāpīgas. Kas tad ir tās būtiskās valsts tēriņu sadaļas: veselības aprūpe, pensijas, izglītība, pabalsti. Kurš gan uzņemsies samazināt pensijas? Slēgt skolas? Vēl vairāk samazināt medicīnas valsts finansējuma daļu.
Neskatoties uz lielo algu griešanu valsts pārvaldes izdevumi, joprojām lielāki, jo ne jau tikai algas taisa šo ciparu, bet arī trekno gadu uzņemtās saistības. Valsts tēriņu samazināšanās nozīmē arī pārējās tautsaimniecības ieņēmumu samazināšanos un tam sekojošu nodokļu ieņēmumu samazināšanos. Bet pensijas paliek tās pašas tās samazināt nedrīkst, tiesnešiem ne tikai mazināt, bet arī nepalielināt, izrādās, nedrīkst.
Rezultātā valsts bez attīstības un reformām ir ielīdusi parādos, bez jelkādas pamatotas cerības, ka tautsaimniecība spēs nākotnē tik daudz pelnīt, lai valsts spētu pildīt pret kaut vai pensionāriem uzņemtās saistības, nemaz nerunājot par paša parāda atdošanu.
Valūtas devalvācija savukārt nozīmētu pensiju un algu samazināšanu visiem vienādi, bez smagnējas, lēnas, nepopulāras un juridiski apstrīdamas griešanas.Jā nevarētu atļauties importu. Zupu nevarētu vairs atļauties,būtu jābrauc ar riteni, ceļojumi jāaizmirst, bet badā neviens nesprāgtu, būtu darbs un cerība atsperties.



  • Tie, kas māk rakstīt atsauksmes, parasti māk arī lasīt.
Zināšanai:
  1. Visas HTML birkas, izņemot <b></b> (<strong></strong>) un <i></i> (<em></em>), pazudīs. Ja vēlies stilot, lieto textile. Tas nozīmē, ka vari spēlēties ar šādiem un vēl citiem kodiem: _slīpraksts_ *treknraksts* ??citējums?? -dzēsts- +ievietots dzēstā vietā+ ^augšraksts^ ~apakšraksts~ un tā tālāk.
  2. Saites ievietojam šādi: "saites teksts":http://adrese. Vai arī "saites teksts(saites nosaukums, kas parādās, uzbraucot virsū peli)":http://adrese
  3. Bet tā vispār interneta adreses par klikšķināmām saitēm pārvērtīsies pašas no sevis.
  4. Novērtēsim, ka norādīsi e-pasta adresi. Tavu personisko informāciju citiem neizpaudīsim, tā būs pieejama tikai mums.

Meklēšana

Šī diena

  • Sabīne, Sarma, Klaudijs

pēdējās atsauksmes

  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…
  • Paula Izabella: lai man atsuta interesantus uzdevumus ar atteliem ar bildem u.t.t.

rubrikas

izvēlēts raksts

Filma ir spēcīga. Tā stāsta raiti, emocionāli, vizuāli un nešauboties. Bet tieši šaubu trūkums ir tas, kas šo stāstu iegāž, piešķirot vairāk politisku, nekā vēsturiskas izziņas funkciju.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu The Soviet Story »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada

E-pasts: redakcija-at-mosties-org

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas