Kuršu kāpa ir tāda kā latviešu zaudētā sapņu zeme. Lai arī Latvijas valstij tā nekad formāli nav piederējusi, tomēr zināmas saites ar latviešiem tai ir. Kādreiz tur mita kursenieki — viduslaikos no Latvijas ieceļojušo kuršu pēcteči, kas runāja latviešu valodas dialektā, lai arī paši sevi gan par latviešiem neuzskatīja. Pašlaik viņi jau ir teju pavisam izzuduši.
Braucot apraudzīt šo dabas brīnumu, mēs esam vairs tikai viesi. Tiesa, tur doties liegts nav nevienam, kad vien sirds kāro, līdz ar to valstiskā piederība patiesībā ir mazsvarīga.
Ap 12. gadsimtu kuršu teritorijas sniedzās no Kurzemes līdz pat Kuršu kāpai. Lietuva piekļuvi Baltijas jūrai ieguva 1410. gadā, kad Tannenbergas kaujā Polijas karalistes un Lietuvas lielhercogistes apvienotie spēki sakāva Vācu ordeni, un leiši iekaroja Žemaitiju. (Nākamajos gadsimtos viņi šo piekļuvi dažbrīd atkal zaudēja, bet kam negadās.) Kopš tā laika Kuršu kāpa ir bijusi arī Zviedru rokās, kas 17. gadsimtā vienubrīd kontrolēja arī visu Lietuvu (un Latviju, un Igauniju, un Poliju, un Somiju...), tad to atkal ir atguvusi Austrumprūsija, kuras teritorijā savukārt pa laikam ir saimniekojušas vairākas citas valstis.
1919. gada Parīzes Miera konferences laikā, kur tika iezīmētas robežas pēc 1. pasaules kara, Latvija un Lietuva strīdējās par Palangas piederību, jo Latvija vēlējās, lai abu valstu robeža būtu atbilstoša Kurzemes guberņas robežai. Pretenzijas uz Klaipēdu un Kuršu kāpu, šajā laikā bija visai nereālas, šīs kuršu teritorijas jau sen vairs nebija saistītas ar Latvijas teritoriju. 1920. gadā Lielbritānijas diplomātiski militārās misijas iecelta šķīrējtiesneša veidotās komisijas vadībā noslēdzās Latvijas un Lietuvas teritoriālais strīdus: Lietuva ieguva Palangu, bet atteicās no pretenzijām uz daļu no Latgales.
Pēc 1.pasaules kara Klaipēdas (Mēmeles) apgabals kļuva par Antantes protektorātu, kur bija paredzēts izveidot Mēmeles brīvpilsētu. 1923. gadā Lietuva gan Mēmeli līdz ar daļu Kuršu kāpas paņēma sev un oficiāli pārdēvēja par Klaipēdu.
Pēc 2. pasaules kara Austrumprūsija tika sadalīta starp Poliju un Padomju Savienību, un 1946. gadā Kēnigsberga (Karaļauči) tika pārdēvēta par Kaļiņingradu. Pēc neatkarības atjaunošanas leiši atguva arī daļu no Kuršu kāpas, bet pārējais pieder Krievijai.
Kuršu kāpa ir 98 kilometrus gara un 400 metrus līdz 3,8 kilometrus plata smilšaina strēle. Uz turieni var nokļūt ar prāmi no Klaipēdas, izmantojot vienu no divām piestātnēm. Mašīnas vietas cena ir 40 liti, pasažiera — 2,90.
Kad iebraukts pārceltuves teritorijā, mašīnas sastājas trijās rindās un gaida, kad prāmis atbrauks. Kursē tas itin bieži — jaunajā terminālā pat ik pēc 20 minūtēm, turklāt no agra rīta (pirmais regulārais reiss ir 5.40) līdz 0.10. Prāmis ir liels, un uz tā vietas pietiek daudzām mašīnām, tai skaitā arī kādam kraviniekam. Rindā ir daudz mašīnu ar Krievijas numura zīmēm. Šiem braucējiem prāmis ir ceļš no Krievijai piederošajiem Karaļaučiem uz Eiropu.
Nonākot uz kāpas, priekšā ir vēl viens maksājums — par iebraukšanu Kuršiu nerija jeb Kuršu kāpas nacionālajā parkā. Nacionālā parka statuss savukārt nozīmē, ka nekādas telšu sliešanas un ugunskuru kurināšanas ārpus vienīgā kempinga Nidā nav paredzētas.
Pie barjerām dežūrē policists, kas cilvēkiem palīdz aparātos mest monētas. Tāpat kā prāmja biļešu iegādes punktā, arī šeit bankas kartes pieņem — vien papriekšu jāiet uz namiņu norēķināties. Kamēr tas tiek darīts, ar mūsu prāmja reisu atbraukušo automašīnu nelielais sastrēgums pie barjerām jau ir beidzies, policists pazudis, un, kad piebraucam pie barjeras, tā izliekas, ka mūsu nav. Brīdī, kad prātā ienāk doma apbraukt to pa pretējās braukšanas joslu, barjeras komandieri tomēr pamostas, un pēc brīža mēs esam Zonā.
Vienīgais asfaltētais ceļš pa rudens pirmo soļu mīto mežoto pussalu ir pašaurs un visai līkumots, ar akurāti sakrāsotām līnijām pa vidu un malās. Apstāties labāk ir regulāri ierīkotajās stāvvietās. Satiksme ir reta un nesteidzīga — izņēmums ir tikai Smiltīnes pārceltuves tuvākā apkaime dažas minūtes pirms prāmja atiešanas. Tad gan mašiņi traucas — jāpaspēj taču.
Juodkrante, pavadījusi vēl vienu tūrisma sezonu, ir klusa, un sajūta šeit ir kā kaut kur Lisabonā novembrī — promenādes un jūra ziemu no saules slāpstošajiem tura pa gabalu, bet rēnais vējš atgādina, cik pavasaris ir tālu.
Pa ceļu var aizbraukt līdz Karaļauču robežpunktam. Robežpunkts kā robežpunkts, bet pietuvošanās tam nedod atbildi uz jautājumu, kā varētu izskatīties tur, otrā pusē, kur seno prūšu zemju vietā ir Krievija — gan toponīmiski, gan arhitektoniski: atjaunojot 2. pasaules kara laikā izpostītās teritorijas un, teiksim, Kēnigsbergas pils vietā uzslejot Padomju namu. Bet to bez Krievijas vīzas neredzēt.
Lietuvai piederošajā kāpas apakšdaļā ir Nida. Kā kūrortpilsēta tā ir Jūrmalas un Slutišķu sādžas krustojums. Tā piedāvā tādas arī latvietim labi saprotamas ērtības kā «Maximas» dižveikalu, un dažādas atslābinātas un vienkāršas laika pavadīšanas Kuršu jomas aizvēnī. Nidai ir pat pašai sava lidosta. Tomēr, atšķirībā no Jūrmalas, tā nav krieviska — un patiesi, ko viņiem te meklēt, ja tā vietā var doties uz Karaļaučiem/Kaļiņingradu. Koka namiņi ir brūnsarkani vai zili, un šo krāsu kontrasts ir vēl paštaisnāks nekā Latgalē.
Nidas piekrastes pusi rotā piedāvājumu: «Butų, kambariu nuoma» jeb — izīrē mājas un dzīvokļus. Telpu izdošanas sezona beidzas. Nav šaubu, ka savs šarms būtu arī šādā pilsētiņā padzīvot ziemā un paskatīties, kā ir dzīvot ieputinātiem.
Tomēr ij ziemas, ij vasaras Kuršu jomas pusē ir mīlīgas, salīdzinot ar skarbumu, kas jāiztur otrai pusei, kas ir pret atklāto jūru. Kāpas tur līdzinās tām, kas Latvijā ir Kurzemes jūrmalas pusē aiz Kolkas raga, bet Kuršu kāpā dabas spēki ir vēl rosīgāki: šejiene izceļas ne tikai ar kāpu kustības ātrumu, bet arī augstumu, kas dažviet sasniedz 60 metrus. Un vēl šī vieta ir nozīmīgs putnu patvērums un iekļauta Dabas mantojuma aizsardzības fonda sarakstā.
Pašlaik vides risku rada Kravcovskojes naftas lauks Krievijas pusē, kur, neskatoties uz Lietuvas iebildēm, kopš 2004. gada tur iegūst naftu. Avārijas gadījumā lielākā daļa piesārņojuma nonāktu Lietuvas pusē. Latvija, kas savulaik nespēja Lietuvu atrunāt no Būtiņģes naftas termināla būvniecības, saviem apakšējiem kaimiņiem, protams, varētu šo to pastāstīt, cik ironiska ir šī situācija. Ja vien tas kaut ko atrisinātu.
Atsauces saite: http://mosties.org/atsauce/1298/
Palasi atšķirības, kā uz līdzīga stila jautājumu (meitenes pa labi, zēni pa kreisi) atbild Sviesta cibas 
jautājumu kopienas lietotāji. Novērotais liek izdarīt divus secinājumus:
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu cibiņu dzimtes diskurss »
Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada
E-pasts: redakcija-at-mosties-org
