Iesākumā bija grozījumi Imigrācijas likumā, kas ārvalstniekiem atļauj iegūt uzturēšanās atļauju, ja tie Latvijā ir iegādājušies nekustamo īpašumu, nodokļos samaksājuši 20 tūkstošus latu vai kāda uzņēmuma pamatkapitālā ieguldījuši vismaz 25 tūkstošus latu.
Tad Rīgā un Jūrmalā parādījās «Rietumu bankas» reklāma, kurā kāda sieviete, ar dzintara krellēm apkārusies, saka: «Добро пожаловать! Вид на жительство в ЕС!»
Bet vēl pirms tam bija Krievijas «Newsweek» publikācija par Krievijas jauno ārpolitikas doktrīnu, kur saistībā ar Baltiju minēts, ka šajā reģionā ir jāpastiprina Krievijas ekonomiskā klātbūtne, izmantojot to, ka Eiropas Savienības valstu investoru interese par šejieni ir kritusies; kā arī jāiztirzā jautājums par šī reģiona enerģētikas, informācijas tehnoloģiju, loģistikas un transporta sektora iegādāšanos.
Mildas reinkarnācija, kuras vīzuālo tēlu veido «Rietumu banka», bet saturu — «pragmatiskie» Latvijas politiķi, ir pamanīta. Ļaudis Krievijā ir labi informēti par Latvijas piedāvājumu, un internetā netrūkst padomdevēju par imigrācijas un uzturēšanās atļauju jautājumiem. Kādā no vietnēm Latvija tiek pieteikta kā «viskrievvalodīgākā valsts Eiropā».
Aprīlī, kad grozījumi Imigrācijas likumā pēc sākotnējās atmešanas atpakaļ vēl nebija «izlaboti», nekustamā īpašuma portāls «Prian.ru» rakstīja, ka turpat trešdaļa Krievijas iedzīvotāju, kas ieguvuši īpašumus Latvijā, par galveno motīvu minējuši iespēju iegūt Šengenas vīzu vai uzturēšanās atļauju. (Lai iegūtu īstermiņa vīzu, nekustamais īpašums gan nemaz nav izšķirošs, tā ir atsevišķa procedūra, un ar Latvijas Imigrācijas likuma grozījumiem tai ir maza saistība.)
Laikraksts «Diena» vēstīja, ka Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ārvalstnieku interesi par uzturēšanās atļauju vērtē kā pastiprinātu — turklāt tieši no Krievijas pilsoņiem —, lai arī reālu pieprasījumu ir maz. Imigrācijas likuma grozījumi spēkā ir stājušies tikai nesen, bet nekustamā īpašuma pirkšana ir visai laikietilpīgs process. Krievijas uzņēmēji arī atzīst, ka uzturēšanās atļaujas iegūšanas nolūkos vienkāršāk ir ieguldīt līdzekļus Latvijas uzņēmumos.
Tik tālu nu esam, ka nedienu māktajai Latvijai Krievijas nauda rādās esam vienīgais finanšu un citu attīstības resursu avots. To nesaka tikai «Saskaņas centrs», kurš cenšas apmuļķot un piesaistīt latviešu vēlētājus, sakot, ka nav nekāda Maskavas filiāle. Arī «Par labu Latviju» visai aktīvi luncinās ar Krieviju. Starptautiskā Valūtas fonda prasības var kritizēt, ja ir zināms, ka tā vietā atbalstītu var sagaidīt no Krievijas.
Un Krievija nudien būtu gatava atbalstīt, ja atgūs Latviju savas ietekmes sfērā. Scenārijs ir jau izstrādāts: Krievijas draugu lokā šogad atgriezās Ukraina. (Līdzīgā virzienā, vien ar citiem līdzekļiem, orientāciju mainīja arī Kirgīzija, bet arī šajā gadījumā ASV tikai noskatījās, kā Krievija atgūst savas draudzīgās teritorijas, ko zaudēja tulpju, oranžajā un citās modernajās revolūcijās.) Kamēr Rietumi guļ un lokālie rietumnieciskie spēki pieļauj kļūdas vai parāda savu nekompetenci, tikmēr Krievija, uzsverot pragmatismu un sadarbības iespējas, izmanto ekonomisko vājumu un piedāvā glābiņu. Glābiņu pašiem no sevis.
Ukrainā viss notika demokrātiski — tauta ievēlēja pašas pirms tam izsvilpto Viktoru Janukoviču, kurš ir Maskavas draugs, jo bija nogurusi no līdzšinējo valsts vadītāju nemākulības un kašķiem. Ar saukļiem par rietumniecisku politiku valsti ilgtermiņā vadīt nav iespējams, ja šie saukļi nenes valsts attīstību un cilvēku labklājību. Latvijā ir līdzīgi. Likumsakarīgi, ka cilvēki pēc laika priekšroku dod tiem, kuri piedāvā citu pieeju. Tāpēc «Saskaņas centrs» aptaujās izskatās tik labi.
Un beigās sanāk tā, ka visu izdarām mēs paši ar savām rokām. Vispirms ievēlam politiķus, kas, izmantojot alternātīvu trūkumu, gadu desmitiem pie varas noturas ar saukļiem par nacionālu valsti un nedomā par sekām — uzzeļošo lielo kopienu, kas identificējas ar Krieviju un jūtas atsvešināta no Latvijas. Kad sākas ekonomikas problēmas pasaulē, pie varas esošie politiskie spēki parāda savu nespēju mazināt krīzes smagumu Latvijā un vēlēšanās saņem likumsakarīgu sodu. Vēlētāji, izmisīgi lūkojoties pēc alternātīvām, izvēlas tos, ar kuriem viņi tik ilgi ir baidīti (baidīja jau ne tikai TB/LNNK), un jauni laiki var sākties.
Kad latvietis balso par to, no kā tik ļoti prom tikt gribēja pirms 20 gadiem, vainīgo īsti nav. Vainīgi esam paši mēs, ka mums nav labāku priekšstāvju, ko izvēlēties. Mēs esam vainīgi par to, ka esam tādi.
Atsauces saite:
Lielisks raksts.
Neskatoties uz to, ka SC un PLL nekad nav bijuši tā sauktajā varas koalīcijā, viņi arī nekad nav bijuši atstumti no varas. Liekas, ka SC kodols ir PCTVL cilvēki, bet PLL – dažāda kaluma iepriekšējo koalīciju atbalstītāji. Arī TP atklāti demonstrē savas simpātijas ar Krieviju – bet vai tās radās tik pēkšņi un agrāk vispār nebija?
Par to vājumu jāpiekrīt – diemžēl kā pilsoņi esam salīdzinoši nenobrieduši, nepacietīgi un paši darīt negriboši, tāpēc atbildības trūkums veido bīstamu varas balansu pēc mūsu kopīgi pieņemtajiem lēmumiem.
Ārzemju ziņu rubrikas ar saviem vēstīšanas šabloniem publikā sēj cinismu, norobežošanos un atsvešinātību. Un cinisms zeļ tā, ka, notikumam pārvēršoties ziņu materiālā, notikuma jēga ir zudusi.
Mirušie pārvēršas statistikā; diskusijas — sportam līdzīgās sacīkstēs, kurās svarīgākais ir rezultāts, ne process; strīdi — izklaidējošos televīzijas pļāpu šovos. Tas viss apburtā lokā savu īstumu un saiti uz reāliem notikumiem no dienas zaudē aizvien vairāk, tāpēc vienīgais, ko masu saziņas līdzekļi var darīt realitātes uzturēšanai — aizvien vairāk sabiezināt krāsas.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu ārzemju ziņas »
Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada
E-pasts: redakcija-at-mosties-org
