[Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris] Teikmanis vakar sarīkotajā preses konferencē izteicās, ka Latvijai un Krievijai savstarpējā dialogā vajadzētu diskutēt arī par kopīgās vēstures jautājumiem, taču vispirms tas jādara akadēmiskajās aprindās. «Jautājums par dialogu vēstures skaidrojumā mums ir aktuāls kopš PSRS sabrukuma brīža. Akadēmiskā vidē to varam risināt tad, kad to sāks darīt politiķi. Vēsturnieks ir savas valsts pilsonis, un viņš nevar runāt pirms politiķiem,» oponē [vēsturniece Ilga] Kreituse.
— Neatkarīgā Rīta Avīze, 20. maijs
Zinātne un polītika mēdz būt cieši saistītas sfēras. Valsts, nosakot prioritātes un ieguldot naudu zinātnē, vēlas sagaidīt atpakaļ ieguldījumu sfērās, kuŗās tai labums ir vajadzīgs. Problēma ir tad, kad valsts arī noteic, par ko pētījumi drīkst būt un par ko — nē. Problēma ir tad, kad valsts ne tikai noteic, kas zinātniekiem jāpētī, bet arī, pie kādiem secinājumiem tiem jānonāk.
Polītizēta zinātne ir globālās sasilšanas pētījumi. Tur cilvēkiem, kuŗiem ir izdevīgs uzskats par globālās sasilšanas īstumu, ir nepieciešami vieni rezultāti, bet tiem, kam izdevīgs ir uzskats par globālās sasilšanas nepamatotību, vajadzīgi citi.
Sava zinātne ir arī Vatikānam. Vatikāns pastāstīs, ka AIDS vīruss tiek cauri prezervatīvam, un, pretēji zinātniski it kā vispārpieņemtam uzskatam, tas nekādu aizsardzību pret seksuāli transmisīvo slimību izplatību nepiedāvā.
Un, protams, sava zinātne ir katras valsts oficiālajiem vēsturniekiem. Viņi raksta grāmatas, kam ievadu raksta polītiķi, lai pēc tam dāvinātu citas valsts kolēģiem. Šādi pētījumi pilda polītiskās komunikācijas funkciju un fiksē konkrētā brīža paradigmas. Paies vairāki desmiti gadu, iespējams, būs citas grāmatas, un tad var salīdzināt, kā mainās jēdzieni, izpratnes, aktuālie jautājumi, pierādījumi.
Tam visam pa vidu ir arī tiekšanās uz ideālo zinātni. To, kuŗas ceļš pie secinājumiem ir atklāts un pieejams produktīvai diskusijai; to, kuŗas darbinieki ir paškritiski pret savu veikumu un kuŗas secinājumu vērtība nemainās no tā, vai rezultāts ir, ka A = B vai ka A ≠ B.
Tomēr zinātnieki arī ir tikai cilvēki. Viņi zinātnē darbojas katrs savu mērķu vadīti, un katrs grib realizēt atšķirīgu daļiņu no plašā cilvēcisko vēlmju spektra. Un, saprotams, ka viņiem ir nepatīkami, ja eksperiments neizdodas un cerētā lielā sasnieguma vietā nav nekā. Kad uz spēles ir likts pārāk daudz, kādam gadās arī safabricēt datus.
Zinātnes cilvēciskās un epistemoloģiskās problēmas gan tikai uzsver tās pamata vērtības, cauru kuŗu prizmu arī ir jāraugās uz zinātniskajiem atklājumiem. Zinātne ir iespējamības, nevis noteiktības, pieļāvumi, nevis fakti, dati, nevis tradīcija, šaubas, nevis pārliecība.
Tāpēc I. Kreituses izteikums, ka vēsturniekam kā Latvijas pilsonim pirms savu pētījumu veikšanas ir jāklausās polītiķa sacītajā ir vienlaikus komisks un traģisks. Komisks, jo atgādina par pretrunu starp patiesības meklēšanu un polītisku vienošanos par patiesību un to, kuŗā brīdī kāda patiesība ir vajadzīga. Traģisks, jo vienlaikus viņa pateica, ka piederība kādas valsts pilsoņu kopumam nozīmē, ka cilvēkam par būtisko runāt neklājas, iekams viedokli nav izteikuši viņa valsts varenie.
Atsauces saite: http://mosties.org/ieraksti/1260/trackback/
«Dzirdēju pa radio, ka kūlas dedzināšana it kā esot kaitīga veselībai. Kas par blēņām! Daudz kaitīgāka ir pārtika, ko mēs ēdam. Veikalā nopirktais biezpiens izrādās sasmacis, siļķes no stāvēšanas plauktos jau sasmakušas. Sava cukura mums arī vairs nebūs. Bet kūlu dedzināja un dedzinās. Arī es visu mūžu to daru. Citādi mēs sūdos un čūskās ieaugsim. Kur tad pavasarī lai liek sagrābtās lapas? Ņemat par labu, ko es sacīju,» pēc dedzīgās runas teica lasītāja un nolika klausuli.
Cēsu rajona laikraksts Druva, 4. aprīlis.
Kas vienkāršajai tautai no uguņu stāstiem par dedzināšanas sliktumu? Nospļauties!
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu ierunājās tauta »
Spēks no PivotKustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada
Famfamfam ikonasE-pasts: redakcija-at-mosties-org
