Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas Saeimai ir uzrakstījusi vēstuli, kuŗā aicina atturēties no jēdziena «medijs» lietošanas topošajā Elektronisko mediju likumā. Valodnieki, aicinot «mediju» aizstāt ar «plašsaziņas līdzekli», parāda, ka nezina, kas īsti ir medijs.
Bet par to skaidrības nav arī likuma autoriem.
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai adresētajā vēstulē valodnieki raksta, ka LZA Terminoloģijas komisija jau 2002. gadā angļu valodas terminus «mass communication» un «mass media» aicinājuši tulkot attiecīgi kā ‘plašsaziņu’ un ‘plašsaziņas līdzekļus’. Tāpēc terminu «elektroniskie mediji» viņi piedāvā aizstāt ar citu — «elektroniskie plašsaziņas līdzekļi».
Valodnieki brauc pamatīgās auzās, visus medijus uzskatot par masu medijiem un tātad — par plašsaziņas līdzekļiem. Pat ja stipri aptuveno terminu «plašsaziņas līdzekļi» ar nelielu mēles mežģīšanu ir vērts lietot (masu saziņas līdzekļi ir precīzāks un arī vieglāk izrunājams), tad šis termins apzīmē tikai vienu no mediju veidiem un to nevar attiecināt uz jēdzienu «mediji» kopumā.
Masu komunikācijas ideāltips ir centrālizēta mediju sistēma ar dažiem informācijas kanāliem un lielām auditorijām, kam nešķirojot tiek nodots viens un tas pats saturs. Tādas, piemēram, bija avīzes, kuŗas lasa liela daļa valsts vai kāds cita sociāli polītiski ģeografiski nošķirta reģiona. Vai televīzija, vai radio. Sākumā mediju bija maz, bet uzzināt gribošo — daudz, tamdēļ mediji stāstīja to, kas varētu interesēt pēc iespējas vairāk cilvēku. Tie bija masu mediji ar masu auditorijām.
Tomēr kopš 20. gadsimta beigām mediju tehnoloģiju attīstība ir pavērsusi ceļu uz aizvien plašāku mediju fragmentēšanos. Masu saziņas līdzekļi vairs nav informācijas avoti visiem. Mediji meklē auditorijas nišas, tie runā ar cilvēku grupām, ko vieno kādas pazīmes, kas ir konkrētākas par valstisko piederību un valodu. Liela ietekme bija kabeļtelevīzijas izgudrošanai un satelītu pakalpojumu pieejamībai, kam pateicoties televīzijas kanālu skaits kļuva teju neierobežots.
Mediju ierīces kļuvušas aizvien mazākas un aizvien ērtāk nēsājamas līdzi, lai piedāvāto saturu patērētu ne tikai mājās un ceļā. Indivīdu un indivīdu grupu iespējas piekļūt medijiem, lai iegūtu sev interesējošo saturu un arī to veidotu, laika gaitā ir krietni palielinājusies. Nozares klasiķis Deniss Makveils šīs dēvē par «demasifikācijas tendencēm».
Personālizējams dators un internets ir šo 20. gadsimta norišu kulminācija. Interneta medijiem ir viegli nebūt masu saziņas līdzekļiem. Savu mediju interneta vidē var izveidot teju ikviens, un viņam ir kontrole pār tā saturu, informācijas atlasi, apstrādi un izplatīšanu. Tāpat kā masu mediju, arī šo mediju saturs ir brīvi pieejams lasītājiem, vien atšķirība ir tā, ka šo saturu izlasīs krietni mazāk cilvēku, un dažkārt pat neviens.
Lai arī masu saziņas līdzekļi eksistē joprojām un spēcīgi būs arī vēl pārskatāmā nākotnē, paralēli tiem mūsdienās darbojas arī neskaitāms daudzums mazāku mediju ar konkrētām vai nekonkrētām, mērķētām vai nejaušām auditorijām. Un šie mediji nav masu mediji.
Varam diskutēt, cik ļoti valstij būtu jāiejaucas indivīda iespējās izmantot internetu, viņa tribīnes nodēvējot par tādiem medijiem, uz ko jāattiecina juridiskā regulācija, proti, vai likumam ir jāattiecas uz ko citu kā vien masu saziņas līdzekļiem. (Likumprojekts, starp citu, noteic, ka šis likums neattieksies «uz privātiem interneta izmantošanas pakalpojumiem un pakalpojumiem, ar kuriem nodrošina privātu lietotāju radīta elektronisko mediju satura izplatīšanu, kuras mērėis ir dalīties un mainīties ar šo elektronisko mediju saturu interešu grupu vidū».) Bet tas neattaisno valodnieku piedāvātos tulkojumus.
Turklāt visai savādi ir šādu turēšanos pie neprecīziem latviskojumiem ir dzirdēt no komisijas, kam (precīzāk gan tās apakškomisijai) nav bijis iebildumu pret tādiem latviskojumiem kā tvīts un blogs.
Un, ja kāds domā, ka «medijs» ir slikts vārds, jo atgādina mēdīšanos, tad varu ieteikt iemācīties, ka šo vārdu raksta ar īso «e», un problēma atkritīs. Tā kā valodnieki nav spējuši piedāvāt precīzu un labskanīgu vārdu «medija» vietā, līdz ar to viņiem nevajadzētu vērsties pret šo vispārsaprotamo terminu.
Tiesa, pietiek vien atšķirt tik ilgi topošā Elektronisko mediju likuma projektu, lai saprastu, ka velti es te par definīcijām skaidrojos. Likumprojektā melns uz balta ir rakstīts, ka elektroniskais medijs ir «privātpersona, kas ir saņēmusi apraides vai retranslācijas atļauju, kam ir redakcionāla atbildība par izplatītās programmas satura izvēli un kura nosaka veidu, kādā tas tiek izplatīts».
Administrātīvā procesa likums paskaidro, ka «privātpersona ir fiziskā persona, privāto tiesību juridiskā persona vai šādu personu apvienība».
Elektronisko mediju likuma autoru izvēlētais formulējums ir aplams. Medijs ir nevis tas, kurš izdod vai uztur informācijas vākšanas un izplatīšanas kanālu, bet šis kanāls. Nevis televīzija kā iestāde (piemēram, Latvijas Televīzija), bet tas, ko rāda televizors. Nevis izdevējs, bet izdevums.
Atsauces saite: http://mosties.org/ieraksti/1220/trackback/
Nu gan sacepies. Varbut dereja apdomat kartigak un uzrakstit ta, lai butu saprotami.
cave laborem
-> extropy: jēgpilns komentārs. Līdzīgi Einārs Repše reiz izteicās par budžeta grozījumiem:” svītrojam visu,ko nesaprotam.” Saņemies un pamēģini saprast, autors domā pavisam loģiski.
sarnbernārs
Mani izbrīna, ka medijs esot privātpersona, tā raksta likums.
Mjā, šajā jomā ir pavisam dziļi sabraukts auzās, jo izskatās, ka gandrīz nevienam nav izpratnes par to, ko tad īsti regulēt un kas ir kas – vai ar likumu ir gribēts regulēt informācijas izplatītājus vai komunikācijas līdzekļu izmantošanu. Vēl lielāks “čau” ir ar likumu “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”. Līdz ko sāk šajā likumā iedziļāties, tā vairs vispār neko nevar saprast.
Neo lietā ir jānošķir divi aspekti: Ilzes Naglas dzīvokļa kratīšana un paša Neo apsūdzēšana. Ja I. Naglas gadījumā var runāt par žurnālista tiesiskās aizsardzības apiešanu, tad Ilmāra Poikāna kriminālvajāšana ir ceļš, kas viņam ir jāmēro.
Akcijas Neo atbalstam pie Ģenerālprokuratūras un valdības ēkas ir labi, jo parāda, ka cilvēkiem nav vienalga. Tomēr arī tūkstošbalsu sauklis «Brīvību Neo!» nevar būt par pamatu viņam uzrādīto apsūdzību atcelšanā. Nodarījums ir noticis, un tas ir jāizpēta. Neo ir tiesības uz taisnu tiesu, bet tai ir jābūt tiesai, nevis sabiedrības simpātiju vai, kā citos gadījumos, linčošanas kāres izpausmei.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Neo, nodarījums un tiesa »
Spēks no PivotKustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada
Famfamfam ikonasE-pasts: redakcija-at-mosties-org
