krīze reiz atnāk arī pie tevis

Krīzes sākums ir ja ne daudzsološs, tad vismaz neitrāls.

Inflācijas samazināšanās un pieprasījuma krituma dēļ krīt cenas, un tamdēļ vismaz uz brīdi palielinās pirktspēja, un tev šķiet: ja pašu kādas naudas kaites neskars, tava budžeta līdzšinējā spriedze mazināsies un dzīvot kļūs pat vieglāk nekā līdz šim.

Tev ir stabils darbs, vismaz tu domā, ka tev ir stabils darbs. Algu tev maksā regulāri, un pašam tev šķiet, ka pietiekamu. Tu pat varbūt zini, ka uzņēmumam, kurā tu strādā, neklājas spoži, bet, ja tā ir bijis nekrīzes laikos, tad kas gan mainīsies tagad? Bet, ja tam finanšu rādītāji ir normāli, tad varbūt tā tas būs arī pārskatāmā nākotnē. Vismaz rīt, parīt un aizparīt. Un pēc tam atkal rīt, parīt un aizparīt.

Draugiem un citiem tuviniekiem algas un dzīvokļa kredīta maksājums ik mēnesi veido jaunu matemātikas izaicinājumu.

Klausoties viņu pieredzē, tu nopriecājies, ka vēl pirms dažiem gadiem veiksmīgi uzveici domu arī pašam ņemt kredītu.

Tu atceries, kā toreiz gāji uz banku runāt par procentu likmēm un vēlamo ikmēneša ienākumu līmeni, un iedomājies — nez, kā būtu tagad, ja tu toreiz būtu izdarījis un parakstījis to visu? Nav zināms.

Zināms ir vien tas, ka dzīvokļa īres maksu uz leju nokaulēt kļūst aizvien vieglāk un vieglāk, un, ja nu dzīvokļa saimnieks par krīzi neko nezina, tad tev ir visas iespējas viņam to pastāstīt. Šī maksājuma apmērs salīdzinājumā ar iespējamā kredīta apmēru plus vēl brīvības sajūta, ka šīs saistības ir iespējams veicīgi pamest nomierina. Tas nav mazsvarīgi laikā, kad uztraukums visapkārt aug augumā.

Darbavietā štatu samazināšana un tiek likvidēta tava struktūrvienība.

Tas viss notiek tik pēkšņi, ka tavi gadiem kaltie plāni par to, ko tu darīsi pēdējā darba dienā, pirms pacelsies spārnos un kuplu asti aizlidosi prom, izrādās nereālizējami. Turklāt — nav jau arī, kur lidot.

Un tev būtu jābūt pateicīgam priekšniecībai, ka tā tevi nav izmetusi uz ielas, bet iedevusi vietā darbu, kurā jāstrādā vairāk par mazāku algu. Lai arī tu apzinies, ka atlaišanas gadījumā būtu zināms pamats izmisumam, tomēr pateicība vadībai nenāk no sirds. Tā no dienas kļūst aizvien ironiskāka, jo tu itin labi saproti, ka bezdarba līmeņa pieaugums un situācija darba tirgus tevi interesējošajā sektorā palielina darba devēja iespējas bakstīt tevi vairāk, dodot tev mazāk.

Vārds «krīze» laikrakstos ir lasāms katrā otrajā rakstā un ziņas par jaunām finanšu grūtībām, tēriņu samazinājumiem un budžeta deficītu kļūst par galveno aktualitāti.

Tevi aizvien vairāk interesē ekonomikas ziņas, kas varētu sniegt kādu cerību stariņu, ka sliktākais jau ir pāri, bet tas nepalīdz, un no ekonomikas tu joprojām neko nesaproti, un neesi pārliecināts, ka tavā valstī ir kāds, kas to saprastu un būtu spējīgs arī pastāstīt citiem.

Viss, ko tu redzi, ir regulāri atkārtotais paziņojums, ka «bedres dibens» jau ir sasniegts un ka gaidāma atkopšanās. Bet tad nāk jauns mēnesis ar jauniem finanšu paziņojumiem, jauniem valsts budžeta neizpildes procentiem un jauniem nodokļu paaugstinājumiem, un tu aizvien skaudrāk saproti, ka tas viss jo dienas jo vairāk attiecas arī uz tevi.

Pienāk arī tava kārta būt tam, uz kā rēķina tiek risinātas finanšu problēmas.

Un šad tad tu mēdz aizdomāties: kas es esmu? ko es māku?

Ko no manām prasmēm darba devējs varētu novērtēt ne tikai teiksmainajā pēckrīzes nākamības Latvijā, bet varbūt jau tūdaļ, tikai citur?

Un tu vaicā, kādā veidā labākais, kas Tev ir, un patīkamākais, kas tev sanāk, ir konvertējams starptautiskai starpkulturālai lietošanai un pārdošanai. Lai brauktu kaplēt zemenes un lasīt sēnes, ar krietni augstāku atalgojumu nekā pašreizējais tomēr nepietiek. Ir jānopērk arī lepnums un ir jāsamaksā arī par diskomfortu, svešumu, pretīgumu un nepatiku.

Bet citkārt tu atkal saproti, ka nav jau tik traki. Šis ir posms, kad tev atpakaļ nāk darbi, kas darīti agrākajos laikos, un lēmumi, kas pieņemti ticībā un skepsē par nākotni, kura pašlaik ir pienākusi. Un tu vēro, kā šodienā spoguļojas tavas pagātnes racionālās un emocionālās, smagās un vieglās, apzinātās un nejaušās izvēles.