Ziņa, ka pēc Zviedrijas Darba tiesas lēmuma arodbiedrībām nāksies samaksāt firmai «Laval un partneŗi» kompensāciju par būvdarbu bloķēšanu 2004. gadā pie mums tika uztverta kā taisnīguma mirklis un kā signāls latviešu iespējām doties peļņā uz valstīm, kur ekonomiskā situācija ir labāka.
Tomēr šis spriedums ir būtisks arī plašākā kontekstā — kā precedents Zviedrijā un arī citās valstīs, kas vājinās līdz šim tik spēcīgo arodbiedrību iespējas uzturēt augstus atalgojuma standartus un lielas sociālās garantijas.
«Cilvēkiem, kas Latvijā sēž bez darba, Zviedrijas tiesas lēmums ir mazs cerību stariņš,» laikraksts «Diena» citēja advokātu biroja «Sorainen» partneŗa Ģirta Rūdas sacīto. Laikraksts vēstīja, ka mūsu uzņēmumi Zviedrijā nu būs konkurētspējīgāki, jo varēs nodarbināt uz turieni aizvestus Latvijas iedzīvotājus un «nebaidīties no arodbiedrībām, kas līdz šim ir diktējušas algu līmeni».
«Dienas» komentētājs Didzis Meļķis rakstīja, ka «firmas, kas savus strādniekus grib nodarbināt ārzemēs, var iekalt no galvas «maģisko» formulu (t.i., EKT lēmumu Laval lietā)»:
«Direktīva 96/71 neļauj uzņemošajai dalībvalstij pakalpojumu sniegšanu tās teritorijā pakārtot priekšnosacījumam ievērot darba noteikumus un nosacījumus, kas pārsniedz obligātos minimālās aizsardzības noteikumus.» Punkts. Un minimālie noteikumi attiecīgajā direktīvā tiešām ir minimāli; uz mūsu pagaidām konkurētspējīgajām darba izmaksām tie neattiecas.
Latvijas Ārlietu ministrija lepni norādīja uz savu lomu konfliktā: «Latvijas valdības nekavējoša iesaiste strīda risināšanā novērsa līdzīgu gadījumu atkārtošanos attiecībā uz citu jauno ES dalībvalstu uzņēmumu diskrimināciju Iekšējā tirgū.»
Ministrija preses relīzē raksta, ka Latvija atzīst arodbiedrību tiesības aizstāvēt strādājošo tiesības, tomēr «šajā gadījumā blokāde neliecināja par darbinieku tiesību aizsardzību, bet cīņu pret citas ES dalībvalsts uzņēmuma tiesībām sniegt pakalpojumus vienotajā ES tirgū».
Uzvara strīdā ar ļaunajiem zviedriem, bez šaubām, ir laba ziņa. Tā ir laba ne tikai simboliski, bet arī materiāli, proti, tagad zviedru arodbiedrībām nebūs pamata vērsties pret latviešiem, kuŗu nodarbināšana augsta dzīves līmeņa zemēs no vietējo strādnieku pozīcijām izskatās pēc dempinga.
Savukārt zviedru sociāldēmokrātiskajam modelim šis spriedums ir pārmaiņu vējš, kas tuvākajos gados nopietni satricinās labklājības valsts ekonomisko pamatojumu un vājinās vietējās arodbiedrības. Globālizācija ir atnākusi arī līdz Zviedrijai.
Stāsts par «Laval un partneŗu» nedienām Zviedrijā sākās 2004. gadā, kad uzņēmums, uzvarējis atklātā konkursā, sāka atjaunot skolu Vaksholmā — projekta izmaksas bija 2,8 miljoni eiro.
Pēc vairākus mēnešus ilgiem strīdiem ar Zviedrijas celtnieku arodbiedrību «Byggnads», tā bloķēja celtniecības objektu, jo uzskatīja, ka Latvijas uzņēmums no Latvijas atvestajiem darbiniekiem maksā pārlieku mazu algu — minimālo, nevis vidējo. «Laval» strādniekiem maksāja mazāk nekā 9 eiro stundā, lai arī vidējā alga ir 15 līdz 16 eiro stundā.
Maksājot mazāk, «Laval» vietējos uzņēmumus varēja izkonkurēt, bet šāda cenu nosišana bija pret zviedru strādnieku interesēm. Zviedru arodbiedrības ir stipras, un viņu īstenotās metodes — efektīvas. Blokādes un zviedru uzņēmumu nesadarbošanās dēļ darbus turpināt nebija iespējams, strīdam vēršoties plašumā un kļūstot par Latvijas un Zviedrijas polītiķu sarunu tēmu, risinājums rasts netika, un 2005. gadā pasūtītājs līgumu ar «Laval» lauza.
Strīdus karstumā zviedri tika vainoti protekcionismā un pat ksenofobijā, izskanēja aicinājumi boikotēt zviedru uzņēmumus un citādi cīnīties, bet Zviedrijas premjerministrs Jorans Peršons atteica, ka arodbiedrībām ir tiesības uz kolektīvo vienošanos aizsardzību. 2005. gada sākumā, konfliktam vēršoties plašumā un pret «Laval» vēršoties aizvien vairāk arodbiedrībām, Vaksholmas pašvaldība līgumu ar «Laval» lauza, savukārt uzņēmums paziņoja, ka pārtrauc darbību Zviedrijā.
Zviedrijas Darba tiesa šajā lietā sākotnēji «Laval» žēlabu noraidīja. Vienlaikus tā pēc padoma vērsās Eiropas Kopienu tiesā, kas savukārt atzina, ka Zviedrijas likumi arodbiedrībām atļauj cīnīties pret to, ka no citām valstīm ievestajiem strādniekiem maksā tikai minimālo algu, tomēr būvobjekta blokādi atzina par nepamatotu. Tiesa nolēma, ka šajā gadījumā tika iegrožots ES brīvas pakalpojumu un darbaspēka plūsmas princips. Pēc šī atzinuma arī Darba tiesa atzinusi, ka arodbiedrības ir rīkojušās nelikumīgi.
2006. gadā akadēmiskajā izdevumā «European Journal of Industrial Relations» tika publicēts Čārlza Vulfsona un Džefa Sommersa raksts par šo strīdu. Publikācijas autoriem tad vēl nebija zināms, ar ko īsti šī lieta beigsies un tanī laikā par šo vēl varēja runāt kā par zviedru arodbiedrību uzvaru, tomēr viņi jau tad norādīja, ka uzvara šī ir tikai šķietama, jo gadījums parādījis zviedru sociālās aizsardzības modeļa vājumus pret ar ES direktīvām un principiem.
Viņi arī uzdeva vairākus jautājumus, kāpēc šis strīdus ieguva tik lielu uzmanību. Piemēram, kamdēļ Latvijas varasiestādes augstākajos līmeņos tik aktīvi iesaistījās disputā? To var skaidrot ar parastu «mūsējos sit!» reakciju, bet tikpat labi varam teikt, ka polītiķi spēlēja savu lomu konfliktā, kam bija paredzēts kļūt par robežšķirtni vietējās strādnieku kustības varas ierobežošanā.
Kāds mazāk zināms fakts — «Laval» nebūt nebija vienīgie, kam tanī laikā bija šāda veida nesaskaņas ar vietējiem strādnieku aizstāvjiem. Pretdarbības dēļ no slēpotavas būvniecības projekta Zviedrijā tika atskaitīti divi igauņi, kam tika maksāta mazāka alga nekā zviedriem, un leišu būvuzņēmumam «Atkirta» 2004. gadā līdzīgu iemeslu dēļ nācās atteikties no projekta Dānijā. Šie gadījumi tik lielu starptautisku rezonansi neizraisīja. Kāpēc ar latviešiem bija citādi?
Autoriem ir versija: zviedru uzņēmēju konfederācija «Svenskt Näringsliv» atzinusi, ka «Laval» tiesas darbus Zviedrijā ir atbalstījusi ar 55 tūkstošiem eiro, un tas liek domāt, ka šī lieta vienkārši bija stratēģisks gājiens, lai radītu precedentu un panāktu zviedru darba tirgus reformu.
Kā raksta Č. Vulfsons un Dž. Sommerss, ka zviedru labklājība ir sociālās vienotības, augstās produktivitātes un augsto algu rezultāts. Spiediens aizvien paaugstināt algas ir licis vairot ražīgumu, un strādnieki ar uzņēmējiem kopīgi ir izveidojuši līdzsvaru starp algām, ieguldījumiem un peļņu, kas veicina izaugsmi un labklājību. Šo procesu rezultāts ir ne tikai ekonomiskā izaugsme, bet arī dēmokrātijas paplašināšanās, tai skaitā spēcīgas strādnieku tiesības. Zviedru labklājības pamatā ir nevis tipiskie kapitālistiskie meklējumi pēc lētākā darbaspēka, bet gan efektīva darbaspēka izmantošana.
Latvijai nav ekonomiskās bāzes, kas ļautu dāsni atbalstīt strādniekus, un tā, lai piesaistītu ārvalstu ieguldītājus un arī veicinātu uzņēmējdarbību, pēc Č. Vulfsona un Dž. Sommersa domām, ir neoliberāla — Latvijas polītikās un biznesa elites ir izvēlējušās «American way» ar tai raksturīgu labēju sociālo polītiku.
Lai arī šis salīdzinājums ir nedaudz par kategorisku, tomēr arodbiedrību kustība pie mums ir vāja, vairums no to biedriem ir publiskā sektora darbinieki, un no strādājošajiem arodbiedrībās ir krietni mazāk cilvēku nekā vidēji Eiropā — lai arī vairāk nekā daļā citu postpadomju valstu un arī ASV. Darba vietās bojāgājušo skaits ir apmēram trīs reizes augstāks nekā vidēji Eiropā. Un nemaz nerunāsim par tādiem aspektiem kā ēnu ekonomika, aplokšņu algas un cita veida nodokļu nemaksāšana, kas tiešā veidā zāģē sociālo polītiku.
Atļauja netaucēti darboties lētajam darbaspēkam ir smags trieciens ir zviedru kārtībai. Uzņēmējiem ir izdevīgāk maksāt zemākas algas iebraucējiem, kuŗi ir mazāk prasīgi ne tikai algas, bet arī darba standartu ziņā, un, kad tiem atraisītas rokas, tie vairs nemaksās to, ko prasa zviedru arodbiedrības. Spriedums «Laval» lietā jo skaidri parāda, ka zviedru strādniekiem savus nācionālos standartus aizsargāt ES sastāvā ir grūti, jo ārvalstu uzņēmumam pilnīgi pietiek, ja tas pilda savas mītnes valsts likumdošanas prasības.
Parādās arī pelēkas uzņēmējdarbības niša — importēt Skandināvijā Latvijas darbaspēku, kas pat neiebildīs, ja par viņiem nemaksā nodokļus, ja vien saņems algu, kas ir konkurētspējīga Latvijā. Latvija un citas jaunās ES valstis uz bagātajām valstīm līdz ar lēto darbaspēku var eksportēt arī savas ēnu ekonomikas shēmas.
Brīva darbaspēka kustība — tas ir labi. Tomēr savienībā, kuŗā pastāv tik krasas dzīves līmeņa atšķirības, iebraucēji izveidotai un līdzsvarotai sistēmai ir ne mazāks drauds kā agresīvu un neintegrējamu kultūru invāzija.
Atsauces saite: http://mosties.org/ieraksti/1218/trackback/
Vērīgo lasītāju klubiņš
“[..] savus nācionālos standartus aizsargāt ES sasvāvā ir grūti [..]” :)
:))
Paskat tik - no visām pusēm cilvēki grib naudu. Nauda ir izdzīvošanas jautājums. Nauda ir greznība. Nauda ir apmātība. Nauda ir vara. Nauda nav nekas.
Nu labi, kaut kas jau tā tomēr ir. Vismaz tiem cilvēkiem, kas uz viena un tā paša stūra dažādās dienās nāk klāt un saka: «Labie cilvēki, ziedojiet zālēm» vai «Esmu bez darba, palīdziet izdzīvot!». Uzrunājot kādu konkrētu cilvēku, ieguvums nešaubīgi būs lielāks, bet varbūt šiem cilvēkiem laika arī ir atlicis pavisam maz. Vai varbūt pārāk daudz un atbildība par sevi un citiem liek ik dienas mocīties.
Es nezinu, vai tas ir teātris vai arī patiess izmisums, kas liek cilvēkiem tā darīt. Es nezinu, kam būtu jānotiek ar mani, lai es arī stātos viņu rindās. Kurš šodien gan var iedomāties, ka rīt nāktos dzīvot tā? Bailes liek novērsties.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu lūdzēji »
Spēks no PivotKustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada
Famfamfam ikonasE-pasts: redakcija-at-mosties-org
