krīt un dzeltens

Lapkriša sākumā lapas ir vien rudi pelēkas, un pirmajos sniegos tās ir vien papildus smagums līdzās zaros iekārtajām aizejošo gadalaiku sirsniņām. Lapas sārtojas, dzeltē un rudojas, bet bez degsmes, bez aizrautības, ka šoreiz tas ir pa īstam, kā pēdējo un vienīgo reizi.

Tad nāk aukstums atpakaļ un ar koriģējošu otu sakrāso tās, kas palikušas kokos, un ar vēja fēnu izdzenā pa pilsētas ielām un parkiem. Dzeltenas bradājamlapas starp celiņiem, sarkanas kaudzēs, plankumainas zem mašīnas riteņiem un pelēkas renstelēs. Pārējās sīkiem solīšiem skrien pāri ielai un pulcējas pietuvu aizvējos.

Brāļu kapi smaržo pēc smeldzīga rūgtuma, vienā tonī krāsotie koki ceļa malā vēl pēdējo cēlienu aizpilda telpu starp debesīm un zemi, un mūžīgā uguns vēl nav viena pati ar vientuļu mirušu puķu pušķīti. Vēl ir lapkritis, vēl ir zāles pelēkzaļums, lai arī cik blāvs un bezcerīgs, bet ir, un vēl ir sajūta, ka viss tik tikko ir ziedējis, zēlis, glāstījis un bijis. Un tāds tas stāv nekustīgs un klusumā izgaistošs, pat ja apkārt pilsētas troksnis un plūsmas.

Bet tad dažas dienas vēlāk mīnusgrādu rītā Tu pamani, ka lapas ir prom. Kokiem ir vēl pa kādam zaram, kurās tās zeltē, bet koki ir kaili, ietves ir tīras un parkus sētnieki un darbos aizdzītie drīz nokops. Pilsētas dobēs rudens puķes jau nosalušas un izravētas, vien puķu tirdziņa pajumtē joprojām skan asteŗu krāsas kā rudens izdāļāto cauro apcirkņu pēdējās riekšavas.

Un tad vairs nekā no tā. Tu soļosi pa ielas vēsās saulesgaismas pusi starp lukfosoru stāstiem, dzestrām kā zāģu skaidu un ziemas gatavības smaržām un gaistošu dūmakainumu. Ja atpakaļceļš arī būtu, Tu par to nekad neuzzinātu, un turpmāk gaismas taupīšanas rīta un vakara tumsā vien taustīsies cauri ziemai.