Pokaiņu krēsla
birkas: dziesmas, kurzeme, ārzemes

Slavenie enerģijas lauki

Mistikas stāstu turpina ar biļešu tirgotavā iegādājamā karte, kuŗas otrā pusē ir rakstīts, ka meža brīnumus pagājušā gadsimta 90. gados atklājuši mežstrādnieki. «Sākās pētījumi. Latvijā pazīstami zinātnieki, dziednieki un ekstrasensi izvirzīja hipotēzi, ka senlaikos te bijusi svētvieta.»

Kas cilvēkus šeit pievelk? Tas nav tikai taustāmais un ārējiem maņu orgāniem tveramais. Pokaiņu mežā cilvēki meklē kaut ko vairāk, kā vien pabūt dabā. [..] Šī vieta un akmeņi izstaro kaut kādas [sic!] frekvences enerģiju, ko daudzi cilvēki sajūt kā dažādus strāvojumus vai pat redz vīzijas. Uz citiem tā atstāj psiholoģisku iespaidu, bet dažs uztver informācijas plūsmu.

Atsaucoties uz kādas B. Marsinjakas 2000. gadā sarakstītu grāmatu «Zeme», tur rakstīts, ka «senči veidoja svētvietas noteiktās ģeogrāfiskās vietās, kur īpašas enerģētiskās plūsmas kalpoja kā vārti uz citām dimensijām», bet, «novietojot akmeņus noteiktā konfigurācijā, notika informācijas apmaiņa starpzvaigžņu sistēmā».

Savukārt Pokaiņus «var salīdzināt ar bibliotēku, kuŗa nākotnē sniegs bezgala interesantu informāciju» — «pamazām cilvēce atgūs senās zināšanas, kas iekodētas ļoti dažādos veidos, ne tikai akmeņos». Vai man vienam šķiet, ka ezotēristu iemīļotie vārdi «informācija», «iekodēts», «enerģija» tiek izmantoti pamīšus ikvienā situācijā, kad jāapraksta kādas parādības unikālums un pārpasaulīgums?

Lapiņa vēsta arī, ka «svētvietas var aktivizēt ar individuālo apziņu»: «apzināti pieslēdzoties informatīvajam laukam, cilvēks spēj iegūt tur kādreiz iekodētās zināšanas». Mēs gan neko aktīvizēt nemēģinājām, un arī šos brīnumus izlasījām tikai vēlāk, tādā veidā ļaujot, lai vieta pati sevi rāda.

Mistika sākas ar biļetēm

Pokaiņu mežs atrodas «Latvijas Valsts mežu» pārraudzībā, un par parka apmeklēšanu ir jāmaksā dažas naudiņas — pieaugušajiem 1,2 lati, skolēniem, studentiem un citiem pensionāriem 60 santīmi.

Biļešu tirgotavas namiņš ir jocīgs, jo logi tam ir divās pusēs, un uz reizi nevar saprast kuŗa īsti ir naudas dodamā un biļešu saņemamā plakne. Kamēr minstinos, no kuŗas puses šim jautājumam labāk pieiet, lodziņš atveŗas, un iekšā sēdošā sieviete ir gatava uzklausīt manu vēlmi. Par spīti vietas zināmībai, lieli naudas līdzekļi šeit acīmredzot neapgrozās, jo iedoto piecīti viņa papriekšu samaina pasīkās naudiņās, un man šķiet, ka transakcijai līdzekļu nepatiks, un tad noskaita nost 1,20 latus par divām študentu biļetēm.

Pie informācijas sienas piestiprinātajos plakātos lasāms, ka ieņēmumi no biļetēm tiek izmantoti vietas labiekārtošanai. Tomēr tas, ka sieviņa naudu gan paņēma, bet biļetes tā arī neiedeva, liek pieņemt, ka naudai ir arī citas, pokainiskas plūsmas.

Lapu takas

Tā nu gluži taisnība nebija. Lai arī tālrunī zona bija viena svītriņa, tomēr sakari vismaz pārbaudīšanas reizēs bija pieejami.

Ar karti rokās var meklēt dažādas lielos vārdos nodēvētos objektus — zikurātu, Līgavas akmeni, Tēva akmeni, Lielvārdes jostu un citus. Varenu parādību cerētājiem šie ceļi sagādā vilšanos, jo zikurāts izrādās «vienkāršs» akmeņu krāvums. Un, jā, arī Skaņais kalns pēc skata ir tikpat vienkāršs akmeņu krāvums. Nokliedzoties meža klusums atskan gan, bet vai labāk nekā no citām vietām — to nepārbaudījām.

Ceļš izbeidzas naktī

Bet nevajag, nevajag ezotēriku un reliģisku strīdu. Rudens rudi krāso bērzus, zeme ir pilna gaišām lapām, bet gaiss — pilns saltas smaržīgas dzīvības agonijas. Raitā gaitā ejot, kilometri šķiŗas ātri, bet apstājoties, lai paklusētu, mežs atsaucas klusumam. Vien tālumā var dzirdēt mašīnu motoru skaņu — vai varbūt tie ir vilki, kas ēd mazas meitenes.

Oktobra vakars iestājas ātri, un krēsla nolaižas pār Pokaiņiem. Mežam no tā ne vaibsts nepakustas, tas mēmi vēro nācējus un gājējus, kas meklē maģiju simts kilometru attālumā no Rīgas. Mežs klusē, bet ciemiņi, pa takām traucoties, nepamana, kā tam uz brīdi kādā no astrālajām dimensijām iezvērojas acis.

The night falls and great is the triumph of evil.

Blind Guardian — Nightfall

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!