Arī pašiem lielākajiem mākoņiem ir malas. Tās var būt zeltainas, sidrabotas, un var būt vienkārši malas — robežas, kur beidzas lietus un sākas cits gadalaiks. Nedēļas nogalē mēs bēgām no Rīgu apsēdušā lietus mākoņa, un ezotēriska saule parādījās pa ceļam uz Pokaiņu mežu.
Pokaiņi ir itin veiksmīgs lokālās mistikas teiku atsauču punkts, un kopš laikiem, kad meža akmeņu krāvumi tika atklāti, ir sarakstīts ne mazums dažādu fantastisku stāstu par to, kas īsti šī ir par vietu. Šīs teritorijas teorētiķi un mistiķi ir sacerējuši daudz dažādu pastāstu, piemēram, ka «Senču svētvieta Pokaiņi ir izcila Zemeslodes vieta, kas atspīd un atskan debesīs gan šī vārda tiešākajā, gan arī pārnestā nozīmē» un ka «tālā senatnē Pokaiņus zināja ne tikai visā Eiropā, bet arī tālu pasaulē».
Mistikas stāstu turpina ar biļešu tirgotavā iegādājamā karte, kuras otrā pusē ir rakstīts, ka meža brīnumus pagājušā gadsimta 90. gados atklājuši mežstrādnieki. «Sākās pētījumi. Latvijā pazīstami zinātnieki, dziednieki un ekstrasensi izvirzīja hipotēzi, ka senlaikos te bijusi svētvieta.»
Kas cilvēkus šeit pievelk? Tas nav tikai taustāmais un ārējiem maņu orgāniem tveramais. Pokaiņu mežā cilvēki meklē kaut ko vairāk, kā vien pabūt dabā. [..] Šī vieta un akmeņi izstaro kaut kādas [sic!] frekvences enerģiju, ko daudzi cilvēki sajūt kā dažādus strāvojumus vai pat redz vīzijas. Uz citiem tā atstāj psiholoģisku iespaidu, bet dažs uztver informācijas plūsmu.
Atsaucoties uz kādas B. Marsinjakas 2000. gadā sarakstītu grāmatu «Zeme», tur rakstīts, ka «senči veidoja svētvietas noteiktās ģeogrāfiskās vietās, kur īpašas enerģētiskās plūsmas kalpoja kā vārti uz citām dimensijām», bet, «novietojot akmeņus noteiktā konfigurācijā, notika informācijas apmaiņa starpzvaigžņu sistēmā».
Savukārt Pokaiņus «var salīdzināt ar bibliotēku, kura nākotnē sniegs bezgala interesantu informāciju» — «pamazām cilvēce atgūs senās zināšanas, kas iekodētas ļoti dažādos veidos, ne tikai akmeņos». Vai man vienam šķiet, ka ezotēristu iemīļotie vārdi «informācija», «iekodēts», «enerģija» tiek izmantoti pamīšus ikvienā situācijā, kad jāapraksta kādas parādības unikālums un pārpasaulīgums?
Lapiņa vēsta arī, ka «svētvietas var aktivizēt ar individuālo apziņu»: «apzināti pieslēdzoties informatīvajam laukam, cilvēks spēj iegūt tur kādreiz iekodētās zināšanas». Mēs gan neko aktīvizēt nemēģinājām, un arī šos brīnumus izlasījām tikai vēlāk, tādā veidā ļaujot, lai vieta pati sevi rāda.
Iebraucamais ceļš beidzas autostāvvietā, kur priekšā kā pie slitas piesieti jau ir pāris automobiļi, bet attālākajā prāvā laukuma stūrī kūp ugunskurs.
Pokaiņu mežs atrodas «Latvijas Valsts mežu» pārraudzībā, un par parka apmeklēšanu ir jāmaksā dažas naudiņas — pieaugušajiem 1,2 lati, skolēniem, studentiem un citiem pensionāriem 60 santīmi.
Biļešu tirgotavas namiņš ir jocīgs, jo logi tam ir divās pusēs, un uz reizi nevar saprast kura īsti ir naudas dodamā un biļešu saņemamā plakne. Kamēr minstinos, no kuras puses šim jautājumam labāk pieiet, lodziņš atveras, un iekšā sēdošā sieviete ir gatava uzklausīt manu vēlmi. Par spīti vietas zināmībai, lieli naudas līdzekļi šeit acīmredzot neapgrozās, jo iedoto piecīti viņa papriekšu samaina pasīkās naudiņās, un man šķiet, ka transakcijai līdzekļu nepatiks, un tad noskaita nost 1,20 latus par divām študentu biļetēm.
Pie informācijas sienas piestiprinātajos plakātos lasāms, ka ieņēmumi no biļetēm tiek izmantoti vietas labiekārtošanai. Tomēr tas, ka sieviņa naudu gan paņēma, bet biļetes tā arī neiedeva, liek pieņemt, ka naudai ir arī citas, pokainiskas plūsmas.
Pēc ieiešanas pa simboliskiem vārdiem un paiešanas garām Pokaiņu populāritātes kaldinātājam Ivaram Vīkam veltītai zīmei, taka ātri vien pazūd. Tā zem dzeltenajām lapām ir aptuveni samanāma, taču līdz pirmajiem akmeņu krāvumiem kādas soļu minūtes nav pārliecības, kur esam nonākuši un uz kurieni ir kartē attēlotie virzieni. Tas varētu būt visai svarīgi, ņemot vērā otra pie kases namiņa sastaptā darbinieka norādi, ka telefonsakaru te neesot.
Tā nu gluži taisnība nebija. Lai arī tālrunī zona bija viena svītriņa, tomēr sakari vismaz pārbaudīšanas reizēs bija pieejami.
Ar karti rokās var meklēt dažādas lielos vārdos nodēvētos objektus — zikurātu, Līgavas akmeni, Tēva akmeni, Lielvārdes jostu un citus. Varenu parādību cerētājiem šie ceļi sagādā vilšanos, jo zikurāts izrādās «vienkāršs» akmeņu krāvums. Un, jā, arī Skaņais kalns pēc skata ir tikpat vienkāršs akmeņu krāvums. Nokliedzoties meža klusums atskan gan, bet vai labāk nekā no citām vietām — to nepārbaudījām.
Kad pirmie akmeņu krāvumi ieraudzīti, atklājas arī takas — kāds tās ir iezīmējis, rūpīgi attīrot no lapām. Taku krustpunktos ir norādes uz teritorijas objektiem, ceļu malās ir gružkastes, viss ir tīrs un sakopts. Ja nemeklē mistiku, šī ir nepretencioza atpūtas vieta, bet, ja nāc apstiprināt savas aizdomas par to, ka «Pokaiņi ir pasaulē lielākā riņķveida starojuma centrs», neviens neliedz šīs aizdomas apstiprināt. Jo sākuma jautājums ir viens — ko mežā dara akmeņu krāvumi? Atkarībā no apmeklētāja ievirzes, tie tur vai nu Vienkārši Ir, vai arī «simbolizē šo unikālo debess kupolu pāri Pokaiņu paugurainei».
Bet nevajag, nevajag ezotēriku un reliģisku strīdu. Rudens rudi krāso bērzus, zeme ir pilna gaišām lapām, bet gaiss — pilns saltas smaržīgas dzīvības agonijas. Raitā gaitā ejot, kilometri šķiras ātri, bet apstājoties, lai paklusētu, mežs atsaucas klusumam. Vien tālumā var dzirdēt mašīnu motoru skaņu — vai varbūt tie ir vilki, kas ēd mazas meitenes.
Oktobra vakars iestājas ātri, un krēsla nolaižas pār Pokaiņiem. Mežam no tā ne vaibsts nepakustas, tas mēmi vēro nācējus un gājējus, kas meklē maģiju simts kilometru attālumā no Rīgas. Mežs klusē, bet ciemiņi, pa takām traucoties, nepamana, kā tam uz brīdi kādā no astrālajām dimensijām iezvērojas acis.
The night falls and great is the triumph of evil.
Atsauces saite:
šitas smieklīgi:
tas, ka sieviņa naudu gan paņēma, bet biļetes tā arī neiedeva, liek pieņemt, ka naudai ir arī citas, pokainiskas plūsmas.
:)
Pokaiņos biju studiju laikos ekskursijā, studentiski jautrojāmies savā nodabā, tālu atpalikdami no gida, un finālā dabūjām pa muti, ka nav labi izņirgt senču svētvietas – tad 100 netaisnības gadi nāks pār mūsu zemi vai kaut kā tā.
saprge, vai tikai tie gadi nudien nav pienākuši. :)
Mūzikas izvēle lieliska.
/..atcerās bard’s song un tver pēc šņuplupatas../
Straujā laika apstākļos mēs cik vien varam svinam savu dzīvi, mēģinot visur kur paspēt, visu ko izdarīt un pašās beigās vēl no tā gūt apmierinājumu. Tie, kas negūst apmierinājumu, mirst — vienalga, vai no savas, vai mūsu rokas, taču viņi mums nav vajadzīgi, un to saprotam mēs visi.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu civilizācija II: baudas un sastrēgumi »
Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada
E-pasts: mosties-at-gmail-com
Spēks no Pivot, izmitina Process.lv
Famfamfam ikonas
