No Saeimas tribīnes bļautais «Aizver muti!» deputātu Ingmāru Līdaku vakar padarīja par dienas varoni. Tviteris un interneta portālu komentāri ņudzēja no atzinības izsaucieniem, kuŗos ļaudis slavēja viņa mugurkaulu un pārliecību.
Aizsvilšanās nav mugurkaula pazīme, tomēr I. Līdakas pēkšņā popularitāte ir pazīme tam, cik plaša ir skatītāju neapmierinātība ar polītiku.
Videoklips piesaista ar emocijām. Ingmāram Līdakam tās bija, turklāt Latvijas polītiskajai videi netipiski košas. Emocijas, nevis likumprojekts un argumenti noteica Līdakas popularitāti.
Strīdus bija par grozījumiem Latvijas valsts karoga likumā, un I. Līdaku aizvainojis bija priekšlikums mainīt likuma 7. pantu, kas paredz, ka «Latvijas valsts karogu pie publisko un privāto personu ēkām novieto 1. maijā, 4. maijā, 11. novembrī un 18. novembrī». «Jaunā laika» deputāts Igors Aleksandrovs bija iesniedzis priekšlikumu, ka 1. maijā, 4. maijā, 11. novembrī un 18. novembrī valsts karogs jāizkar tikai pie publisko personu ēkām, bet privātpersonām ar karogu obligātā kārtā jāgodina vien 4. maijs un 18. novembris. I. Aleksandrovs savu priekšlikumu beigās tomēr atsauca.
Kāpēc būtu vai nebūtu jākar karogs? To Ingmārs Līdaka nepateica, vien norādīja uz kreiso partiju deputātu velnišķīgajiem plāniem, lai arī likuma grozījumos nebija teikts nekas par izmaiņām svinamo dienu sarakstā.
Var diskutēt par šāda priekšlikuma pamatotību, bet racionālu artavu strīdū I. Līdaka nepiedāvāja un, spriežot pēc skatītāju atzinīgās reakcijas, viņi nekādas diskusijas nevēlējās redzēt. Deputāts spēja pateikt vien «Aizver muti!» un oponentus nodēvēt par «zvēru un putnu dārzu», bet rādās, ka tieši to skatītāji no viņa arī gaida. Šovu, izrādi. I. Līdaka runā izmisuma polītikas valodā, un šo valodu cilvēki saprot un tai atsaucas.
Un tas nekas, ka nespēja valdīt pār emocijām Ingmāru Līdaku parādīja nesavāktu, vāju, viegli ievainojamu, histērisku. Vai kliedzošajā balsī un drebošajās rokās Tu saskati savu interešu aizstāvi? Cilvēku, uz ko var paļauties? Polītiķi, kuŗš rīkojas noteikti un sasniedz mērķi? Es tur redzēju cilvēku, kas dusmās mēdz sist traukus un stresa situācijās skriet ar galvu sienā. Tāds nav kaŗotājs.
Bet tie ir nieki. Galvenais, ka I. Līdakas kaisme ir patiesa, tā kontrastē ar sashēmoto pelēkumu visapkārt.
Ar ko šī runa atšķiras no Juŗa Dobeļa Okupant, turi muti ciet? Ar negaidītību no šī deputāta puses, plašāku interpretējamību, to folklorizējot un, jā, tām pašām patiesajām emocijām. Tās, nevis argumenti piesaista skatītājus. J. Dobelim ar sevi pārsteigt nu jau ir grūti, un tam, ka likumprojektu debatēs viņš nodēvēja par stulbu, neviens lāgā pat nevērsa uzmanību.
Polītika kā izrāde ir viens no risinājumiem, lai cilvēkos vairotu interesi par šiem procesiem. Tas ir pēdējais salmiņš, kas nereti tiek lietots, aizvien plašāk saskaroties ar «dēmokratijas krīzi»: cilvēki uz vēlēšanām iet aizvien mazāk, paliek polītiski apātiskāki un viņas sistēmā, zaudē cerību, ka tā ir efektīva pārvaldes forma.
Tā nav tikai ar Latviju, kas ilgojas pēc vadoņa, polītiskās intereses mazināšanās ir arī veco dēmokratiju problēma. Vēlētājiem, kam neinteresē gaŗlaicīgā polītika, dod popkultūru un nedaudz absurda, un panāksi, ka tiem iemirdzas acis. Un, ja tā, nav brīnums, ka «YouTube» video, kuŗā kāda jaunuve pirms Vācijas vēlēšanām dzied, ka ir ieķērusies sirmajā Frankā Valterā Šteijenmeijerā, var izrādīties viens no vēlēšanu kampaņas visvairāk diskutētajiem elementiem.
Tiesa, izrādes ir ceļš uz populismu, un populisms var novest pie bīstamiem īstermiņa risinājumiem, bet šādi vismaz uz brīdi ir iespējams gūt ilūziju par režīma leģitīmitāti.
Atsauces saite: http://mosties.org/ieraksti/1202/trackback/
Uldis
Jā, nekā konstruktīva viņš nepateica, bet atšķirībā no visiem pārējiem politiķiem, viņš atklāti pauda savu attieksmi par kaut ko, šoreiz tas izrādījās patriotisms. Un patriotisms, karogs un pārējie valsts simboli ir emocijas, tas cilvēkā sakņojas daudz dziļāk nekā argumenti. Viņš uz to politiķu fona, par kuriem “visiem ir skaidrs”, ka viņi apzog valsti un nav skaidrs, vai viņiem nav vienalga vai tā izput, parādīja sevi kā to, kuram nav vienalga.
Es neatbalstu agresiju, arī verbālu, bet man ir skaidrs, no kurienes viņam tas viss nāk. Un es nesaku, ka tas ir slikti – parādīt, ka viņš aizstāv savu valsti.
hahahaha atkal kautkas jauns :DD!!!
Vērīgo lasītāju klubiņš
“Ttāds nav kaŗotājs.” :)
es
>>>raksta autoram
lūdzu vairs vairāk neraksti!!! labi?
Paldies lasītāju klubiņam.
Plenkijs
Sabiedrība savā būtībā atklāj to, cik tā šobrīd izmisīgi ir gatava pieņemt jebko, kas kaut vai šķietami rada ilūziju par emocijām, par vienotību, par pingvīnu efektiem utt. Liels vājums un izmisums redzams. Arī mani, pirmajā mirklī patīkami iepriecināja šī uzstāšanās – tas ir kā iedot mazam bērnam kaut ko bezgala saldu un garšīgu. Patīkami, bet kā jau niitro izteicās – īstermiņā.
Gribētos norādīt uz to, ka vārds “politika” rakstās ar īso “i”, nevis garo, kā tas ir Tavā gadījumā – “pol*ī*tika”.
Tom, brīnums, ka Tev nekas nav sakāms par mīksto R un citām neatbilstībām ar normatīvo ortografiju. Te taču ir “nepareizi” arī daudz kas cits.
Armands
Eu, niitro, aizver muti!
Ivchikx
Un raksta autors atkal, tā pat kā Latvijas politiķi, labāk kuls tukšus salmus un spriedīs par to ilgi un dikti… Pilnīgi atbalstu līdakas kunga spontāno reakciju, dzirdot tādu absurdu. Ikvienam latvietim būtu jāreaģē tik pat asi, nevis vēl jāspriedelē cik un kā politiķiem izteikties utt…
Ivchikx, man visu laiku bija šķitis, ka polītiķi ir jāvērtē pēc viņu sasniegtajiem mērķiem, nevis pēc tā, kurš skaļāk kliegs un ātrāk zaudēs savaldīšanos, bet es noteikti, ka kļūdos.
Atļauja nelikt karogu (kas nav aizliegums to darīt!) privātajiem nav nekas slikts, jo specifisku patriotisma izrādīšanas veidu uzspiešana tiem, kas to varbūt vēlas darīt savādāk, ir pretēju efektu panākoša tirānija. Līdaka ir idiots, kurš acīmredzot nesaprot atšķirību starp atļauju nedarīt un aizliegumu. Protams, ja tieši tādi paši idioti ir arī pārējie politiķi (kam liekas, ka “nav obligāti piedalīties” ir precedents “var atcelt pasākumu”), tad var saprast.
Bet vispār skumji, ka cilvēkiem joprojām liekas, ka ar varu piespiežot cilvēku izrādīt (kaut vai tēlot) patriotismu, to var ieaudzināt. Tādā veidā var ieaudzināt tikai pakļaušanos pastāvošajai varai un nepatiku pret to, kas okupācijas gadījumā nodrošinās tieši ātrāku padošanos, nevis sacelšanos.
Agresija ir vējums un stulbi, ka debatēs tas nostrādāja kā arguments… jo priekšlikums ir normāls – nu, negribu es kārt pie savas mājas karogu vispār un viss.. un nespiediet mani.. a ja gribu, tad visu laiku li plīvo… un nekāda sakara ar patriotismu…
Kas digitālajā laikmetā ir īsts? Tas, ko Tu vari aptaustīt, vai arī tas, ko Tu vari ērti pavairot, pārsūtīt, pārveidot? Īsts ir tas, kas atbilst mūsu priekšstatiem par lietas, parādības atbilstību kontekstam, taču, tā kā tīkla pasaule mūsu ikdienas kontekstus maina strauji, drīz būs arī jāpārvērtē atbilde uz jautājumu — kas ir īsts.
Lasīt tālāk ierakstu īstums »
Spēks no PivotKustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada
Famfamfam ikonasE-pasts: redakcija-at-mosties-org
