horizonta līnija
birkas: ārzemes

Pēc pacelšanās gaisā Tu piespied degunu pie lodziņa un raugies, kā viss attālinās un paliek mazāks — ceļi, parki, lauki, nami. Atmosfēras slānis tam visam zog kontrastu, līdz Tu jau esi virs mākoņiem un zemes vairs nav. Mākoņi ir bīvie, lēkājamie, un tikai pilota balss čerkstošā tonī bezkaislīgi paziņo, par cik kilometriem zeme nu ir attālinājusies un cik grādu ārā. Kā lai zina, ka pilotam taisnība?

Lidmašīnas galapunktā gaida tramvaji, autobusi un vilcieni, kas par maršrutu karti izmanto pieturvietās un stacijās izliktos abstraktās mākslas darbus. Tur visa pasaule ir zaļā, zilā, sarkanā krāsā, līnijās un burtos. Tur zīmēts mehānisms, kurā viss ir kārtībā, bet, lai tajā nonāktu, zīmējumu māksla ir jāsaprot, jāinjicē sistēma sevī un jāpietuvojas nirvānai.

Kad tas ir izdarīts, pasaule atveras, Tu vari levitēt, lasīt domas, atšifrēt militāros kodus un braukt uz citām pilsētām un reģioniem, kur kalnu ielejās vakarā gulst izdegošās saules migla, pilns mēness sapņojas ezerā, kalnu ceļi mirkšķina attālas gaismiņas, bet apsargs aizslēdz dzelzceļa staciju, lai neviens netraucē vilcienu naktsmieru.

Pēdējais dzelzceļa reiss uz Milānu ir ar autobusu, kas uz galapunktu nervozi steidz pa grumbuļainiem ceļiem, kuros ir daudzi krustojumi un pagriezieni. Autobuss aizvedīs Tevi uz staciju, kurā ar ciet durvīm gaidīs vilciens ar gludām korpusa līnijām un vien dažiem nogurušiem pasažieriem. Piespied zaļo podziņu, un durvis atdarīsies — lūdz, un tev taps dots, vismaz tik ilgi, kamēr tas neattiecas uz pārmētīgi kondicionēto gaisu skaļi izgaismotā vagonā ar ziliem sēdekļiem un galvasbalstiem.

***

Savukārt lidojot atpakaļ, ledus krāvumi kilometru desmitiem virs zemes ir izkusuši, un Rīga Tevi sagaida atpakaļ ar to pašu no line on the horizon, kurā jūra, pamale un debesis ir vienā krāsā. Bet nākamajā dienā, kad atkal iestājas pieradums un atgriežas pelēklasītpratība, arī šeit paletes mainās.

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!