atpakaļskata spogulis

Tu skaties uz priekšu, kur var redzēt tikai dažu mašīnu aizmugures, paskaties uz sāniem un iedomājies, nez, par cik minūtēm ātrāk tu mērķi sasniegtu, ja ietu ar kājām. Un nopriecājies, ka pašlaik nekur nav jāsteidzas. Tu spēlē spēli, mēģinot uzsākt kustību vienlaikus ar priekšā esošo automašīnu. Satiksme apkārt zum brīvgaitas apgriezienos, tā stāsta sapni par tukšām ielām, krustojuma paātrinājumu, zaļo gaismu un veiksmīgu nonākšanu finišā, kas nekad tā arī nepienāk.

Tu pārslēdz radiostacijas un brīnies, cik gan to šajā pilsētā ir daudz, bet vairums no tām šķiet līdzīgas un neviena neraida pilsētas pulsu. Bet pulsu savai pilsētai ir grūti uztvert, tāpat jau arī ikdienā redzot un sajūtot savu vidi, tu pazaudē iespēju pateikt, kas tajā ir zīmīgs un īpatnējs, jo arī skaistais tādā gadījumā kļūst mazliet parasts. Bet citās pilsētās gadās, ka īstā skaņa ir uzreiz. Viņvasar iebraucot Daugavpilī, skanēja Viktors Cojs.

Aiz sevis tu ieraugi mašīnu, vienu no neskaitāmajiem tūkstošiem mašīnu, kas šajā pilsētā traucas un nīkst ik dienu, vienu no simtiem, kas pašlaik stāv šajā ielā. Un tu ieskaties acīs cilvēkam, kuŗš aiz tevis pašlaik sēž tieši tādā pašā situācijā. Viņš ir tieši tāds pats kā tu. Arī viņš skatās uz priekšu. Tu zini, ka tavas mašīnas spogulī viņš var redzēt tavas acis, un šķiet, ka viņš pašlaik tajās nudien skatās. Vienu gaŗu mirkli jūs raugāties viens uz otru, un viņa acīs tu redzi skaudro pilsētas vientulību.

Pēc tam priekšā esošā mašīna sāk kustēties, tu novērs skatienu, ieslēdz pirmo ātrumu un pabrauc dažus metrus līdz nākamajai stāvēšanai. Kad tu atkal paraugies spogulī, pirmītējās mašīnas vietā ir cita, skatiena vairs nav un mirklis ir pagājis.