pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2009. gada 18. septembris 18:37 11 atsauksmes

Roberts Ķīlis un zinātnes anarhija

Roberts Ķīlis

Septembŗa «Rīgas Laikā» ir publicēts Roberta Ķīļa komentārs, kas ir atbilde uz humānitāro zinātņu pārstāvju pausto nepatiku pret viņiem adresēto kritiku.

Jautājumu par zinātnieku iebildēm var skatīt konkrēti, izvētījot viņu darbus un piedāvājot kritiku, bet var arī vienkārši pētniekiem atgādināt, kas īsti ir zinātne un ka, strikti ņemot, ir zinātnieka necienīgi savu darbu uzskatīt par patiesību augstākajā instancē.

R. Ķīlis, dzenot biedru zinātnieku zārkā naglas, izvēlējās otru variantu.

Epistemoloģiskā anarhija

Filozofijas studiju laikā es un daži mani kursa biedri bijām ļoti aizrāvušies ar Pola Feierabenda «anarhistisko epistemoloģiju». [..] Viena no vissvaigākajām atziņām, kas strāvoja no Feierabenda darbiem, bija radikālā tēze, ka nav jau loģisku kritēriju, ar kuru palīdzību demonstrēt, ka zinātniskās zināšanas ir labākas (patiesākas, utt.) nekā maģiskā domāšana vai reliģija. Tas, kas atšķir zinātniskās zināšanas mūsdienās, ir to augstāks sociālais statuss. Proti, zinātnieka teiktajam, rakstītajam tic ar lielāku sparu, jo valda uzskats un konvencija, ka tieši tā ir pareizi. Savukārt, maģija un reliģiskas zināšanas tiek (sociāli!) degradētas un atstātas emociju un iracionalitātes laukā kā tādas, kas pēc definīcijas ir kļūdainas. Vēl vairāk, zinātnieki cītīgi paši piestrādā pie tā, lai kultivētu un uzturētu šo epistemoloģisko imperiālismu.

[..]

Morāle: attiecībā uz loģikas, epistemoloģijas un zinātniskuma standartiem ir ļoti grūti izšķirt, vai kaut kas ir nepārprotams ieguldījums zinātniskas patiesības uzkrāšanā, bet kāda cita pieeja tāda nav. Pārāk daudz kas izriet no konkrētās sabiedrības, noteiktas «cilts» — zinātnieku — konvenciju un hierarhiskas autoritātes pārsvara atzinumos un lēmumos par to, kura teorija, pieeja, secinājumi ir labāki. Visai divdomīgi un patvaļīgi veidojusies sabiedriska autoritāšu hierarhija itin bieži spēlē lielāku lomu, salīdzinājumā ar «aukstiem» loģiskiem argumentiem.

Dodot pēdējo triecienu humānitāro zinātņu korifejiem, R. Ķīlis komentāra beigās filosofus sabar, ka tie ignorē Jesaju Berlinu, un par šādas necieņas iespējamu iemeslu min to, ka šis krietnais vīrs pēc tautības bija ebrejs. Visai drosmīgi ir šādi apgalvojumi. Vai varbūt doma bija cita — ja filosofi ne ausi nepakustināja par apsūdzībām plaģiātā, tad varbūt pakutināsim ar antisemītismu?

Kas ir zinātne un kas nav?

Iepazīšanās ar Karla Popera, Pola Fejerābenda un citu zinātnes filosofu uzskatiem sniegs veselīgu skepsi par cilvēka spēju izzinot pasauli nonākt pie galīgas patiesības. Karls Popers par zinātnes filosofijas centrālo jautājumu uzskatīja demarkācijas problēmu, proti, kur ir robeža starp zinātniskām zināšanām un nezinātniskām zināšanām. Pēc viņa domām, ka zinātniskas zināšanas, atšķirībā no citām, ir pakļaujamas falsificējamībai. Proti, ir pieejami mehānismi, kā varam pārbaudīt savā rīcībā esošo informāciju.

Piemēram, es varu izstrādāt socioloģisku anketu, lai noteiktu Latvijas iedzīvotāju uzskatus kādā jautājumā. Tu manus datus un interpretācijas vari pārbaudīt, arī izstrādājot anketu un ievācot datus par šo pašu ģenerālo kopumu. Tad mēs savus atklājumus varam salīdzināt, ja vēlamies, un varam citiem piedāvāt iepazīties ar izmantoto metodoloģiju un to kritizēt. Savukārt horoskopi, reliģija vai psīhoanalīze nepiedāvā falsificējamas zināšanas, līdz ar to tās par zinātniskām vismaz pēc šādas izpratnes saukt nevar.

Pols Fejerābends, kurš pats bija K. Popera skolnieks, uzskatīja, ka vispār nepastāv nekādi vispārēji metodoloģiskie noteikumi, kuŗiem atbilstu zinātniskās zināšanas. Par nereālistisku un pat kaitīgu P. Fejerābends uzskatīja ideju, ka zinātne var darboties pēc universāliem un fiksētiem noteikumiem. Viņa anything goes pieeja paredzēja, ka par zinātniskām zināšanām kļūst visas, kuŗu autoriem par to zinātniskumu ir izdevies pārliecināt citus. Tas tāpēc, ka izpratne par to, kas ir zinātniska metode, dažādos laikos un dažādās paradigmās atšķiras, un atšķiras arī zinātnieku iespējas pārliecināt citus par viena un tā paša fakta vai interpretācijas zinātniskumu.

Īstā zinātne zina, ka mūsu iespējas novērot un interpretēt pasauli sev apkārt ir nožēlojami sīkas, un mūsu iegūtās zināšanas nekrājas stabilās kaudzītēs. Nomainās paradigma — teiksim, mēs atklājam, ka zeme ir apaļa, un sabrūk daudz kas no tā, kas līdz šim šķita pašsaprotams un neapstrīdams. Un mēs kaudzītes ceļam no jauna.

Līdz ar to zinātnes morāle ir tāda: zinātnieki var censties nonākt pie patiesības, bet viņiem ir jāatmet ambīcijas, ka pie tās viņi jelkad nonāks. Tāpēc ir tikai normāli, ja divi dažādi zinātnieki paziņo pretējus novērojumus. Zinātne neapsola, ka pētnieki sasniegs vienprātību, tomēr vienkāršais lasītājs to nezina. Viņš izlasa kārtējo «britu zinātnieku» pētījumu, kuŗš apgāž citu zinātnieku pētījumu, nospriež, ka tie zinātnieki jau neko nesaprot, ja jau reiz viņu atziņas ir tik atšķirīgas. Viņš no zinātnes sagaida vienīgo patiesību, bet tā to sniegt nespēj.

Zinātnes slēptā reliģizēšana

P. Fejerābends grāmatā Against Method rakstīja, ka «zinātne var stāvēt pati uz savām kājām» un ka tai nav nepieciešams «racionālistu, sekulāro humānistu, marksistu un citu līdzīgu reliģisko kustību atbalsts». Turklāt patstāvīgas var būt arī nezinātniskās kultūras, procedūras un pieņēmumi, un tiem tādiem arī ir jāļauj būt. «Zinātne ir jāsargā no ideoloģijām, un sabiedrības, ir īpaši demokrātiskās, ir jāsargā no zinātnes». Zinātnei, tāpat kā reliģijai, ir jābūt atšķirtai no valsts un nodotai publiskā uzraudzībā, savukārt zinātniskais uzskats skolā ir jāmāca nevis kā vienīgais, bet kā viens no daudzajiem uzskatiem «ceļā uz patiesību un realitāti».

Zinātne no sabiedrības ir jāsargā, lai sabiedrība to neizkropļotu un neattiektos pret to kā pret reliģiju, kā patiesību alkstošajam cilvēkam to bieži vien gribas. Un ir savādi redzēt tik daudz cilvēku, kuri beiguši augstskolu, bet kuŗiem tur nav iemācīts, par ko tad īsti ir bijis stāsts visus tos gadus, kas pavadīti bibliotēkās un fakultāšu solos.



— nııtŕø

 Raksturvārdi: , ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:

11 atsauksmes

Vērīgo lasītāju klubiņš

19-09-’09 19:30

“kurš‘pats” – ??; “Īstā zinātne zina, ka mūsu iesējas novērot un interpretēt pasauli sev apkārt” – ?? Tas tā, bet paldies par rakstu! :)

Paldies par lasīšanu un labojumiem.

Tu esi lasījis ļoti pavirši. Ķīlis teica, ka Berlina atstāšana novārtā tiek uztverta kā antisemītiska, nevis tāda ir.

Katrā gadījumā, es nesekoju peripetijām ap Kūļiem un citiem līdzi īpaši rūpīgi, bet man liekas, ka es sapratu Ķīļa domu. Viņš saka, ka demarkācijas problēma ir problemātiska, bet vienalga var runāt par zinātnes augļiem. Viņš Kūlei pārmet, ka tā vietā, teiksim, tiek vienkārši apelēts pie ieguldītā darba. Savukārt, ko vēlies pateikt tu? Man izskatās pēc nelielas pazīmēšanās, ka arī esi dzirdējis par Feijerābendu. Turklāt tā ir nevilšus sanākusi uzjautrinoša, jo par piemēru nestabilajai zināšanu “kaudzītei” tu esi izvēlējies Zemes formu.

Es gribētu arī iebilst pret relatīvisma izsecināšanu no indukcijas problēmas, jo pa vidu starp to un absolūtām zināšanām ir vēl kaut kas, bet šaubos, vai no tā beigās varētu būt īpaša jēga.

Reini, Tu savukārt ļoti pavirši esi lasījis manu rakstu, ja saskati šeit nepieciešamību runāt par antisemītisma un antisemītisma uztvēruma nošķīrumu. Neesmu rakstījis, ka, Ķīļaprāt, Berlina ignorēšana IR antisemītisms, vien norādīju, ka rakstā nav nekā, kas pamatotu, ka Berlina nepieminēšana ir saistāma ar etnisku nepatiku (vai tās uztvērumu, ja vēlies).

Ja Tu būtu kaut cik uzmanīgi iepazinies ar tekstu, Tu pamanītu, ka šeit nešķetinu Ķīļa komentāra pamatjautājumu, proti, ka humānitāro zinātņu pētnieki tā vietā, lai pēc citviet lietotām metodēm parādītu sava darba augļus un naudas ieguldījuma lietderību, par atbilstošu rādītāju uzskata to, cik grāmatas ir sarakstītas un cik konferences sarīkotas.

Par zinātnes filosofiju ir grūti runāt, neminot Poperu, Fejerābendu, Kūnu. Ja tāda pieeja Tev šķiet zīmēšanās, piedod, ka esmu aizskāris Tavas jūtas.

Tu raksti, ka viņš “drosmīgi” apgalvojot, ka filosofi esot antisemīti. Viņš raksta, ka tāds viedoklis pastāv, bet nepaskaidro, vai tam pievienojas. Tavā versijā viņa rakstītais ir sagrozīts.

Tu raksti, ka es neesot sapratis, ka tēma nav Ķīļa apskatītais “pamatjautājums”. Tā ir interesanta sakritība, ka es savā komentārā tieši jautāju, kāpēc tā tāda nav. Varētu gandrīz padomāt, ka es tomēr to esmu sapratis.

Es to nosaucu par zīmēšanos tāpēc, ka ievads ir tāds, it kā tu grasītos atbildēt Ķīlim, bet tā vietā seko tikai sagrābstīts Feijerābenda un Popera ideju izklāsts.

Tu nemainīgi saskati to, ko vēlies saskatīt. Manā tekstā nav teikts, ka tieši Roberts Ķīlis filosofus uzskata par antisemītiem. Viņš raksta, ka šādu ignorēšanu (kāds vai kādi) “uztver kā demonstratīvu”, un arī es neesmu rakstījis, ka ignorēšanas un antisemītisma saite ir R. Ķīļa paša viedoklis. Iespējams, nevēlēšanos skaidri paust nostāju un antisemītismā apvainotāju slēpšanu man vajadzēja traktēt tādējādi, ka viņš nebūt nav drosmīgs, bet taisni otrādi.

Kas attiecas uz Ķīļa komentāra pamatjautājumu, diemžēl nezināju, ka šis raksts drīkstēja būt tikai par humānitāro zinātņu pētnieku naudas izlietojumu un ka R. Ķīļa komentāru es nekādā gadījumā nedrīkstēju izmantot par ideju, lai uzrakstītu “sagrābstītu Feijerābenda un Popera ideju izklāstu”. Mea culpa.

Vai, izrietoši no augstāk rakstītā, būtu korekti teikt, ka mācīt, piemēram, inteliģentā radītāja teorija paralēli, piemēram, evolūcijas teorijai ir korekti un atbalstāmi?

Plenkij, viena lieta ir sludināt, ka Dievs vai kāda cita būtne mērķtiecīgi radīja pasauli, bet otra — atzīt, ka pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kas tieši tā arī domā, un neuzskatīt to par iemeslu, lai viņus sauktu par muļķiem.

Ja inteliģentās radīšanas pieeja tiek mācīta kā viens no veidiem, kā cilvēki šos procesus skaidro un kamēr tas nenozīmē citu pieeju noniecināšanu un reliģisku sludināšanu, tikmēr nesaskatu problēmu. Tas, ka bērns zina, ka bez Lielā sprādziena teorijas ir arī citi, pilnīgi citādi skaidrojumi, kuŗiem cilvēki tic, pats par sevi viņam nekādu ļaunumu nenodarīs.

Atbilde uz šo jautājumu gan ir atkarīga no sabiedrības. Latvijā saprātīgā radīšana skolu programmās cauri neietu, bet ASV par to nudien tiek diskutēts.

Cik es saprotu Amērikā inteliģento radītāju vairākos štatos māca skolās kā zinātnisku… aksiomu. Apšaubu pieeju, kad sākas vienu principu putrošana ar citiem – arī metodoloģiskā kontekstā. Piekrītu, ka nav nosodāma zināšanu ieguve, bet tad noteikti ir jāliek uzsvars uz brīvu izvēli un metodoloģijas skaidrošanu katrā gadījumā – gan reliģiskā, gan zinātniskā, gan putrojumā no abiem.

Plenkij, ideja, ka saprātīgās radīšanas pieeja ir zinātniska un mēģinājumi vairot nesapratni par zinātnes nošķīrumu no pseidozinātnes un reliģijas ir kas pilnīgi cits nekā vairāku pasaules radīšanas priekšstatu mācīšana un tā nu gan nav pieļaujama elementāras akurātības dēļ.

Man šķiet, ka tas pārmetums anti-semītismā varētu izrādīties ne tikai drosmīgs, bet arī patiess. Tas dēļ nacisma ideologa Heidegera, kuru VFF mafija uzskata par viscienījamāko.



  • Tie, kas māk rakstīt atsauksmes, parasti māk arī lasīt.
Zināšanai:
  1. Visas HTML birkas, izņemot <b></b> (<strong></strong>) un <i></i> (<em></em>), pazudīs. Ja vēlies stilot, lieto textile. Tas nozīmē, ka vari spēlēties ar šādiem un vēl citiem kodiem: _slīpraksts_ *treknraksts* ??citējums?? -dzēsts- +ievietots dzēstā vietā+ ^augšraksts^ ~apakšraksts~ un tā tālāk.
  2. Saites ievietojam šādi: "saites teksts":http://adrese. Vai arī "saites teksts(saites nosaukums, kas parādās, uzbraucot virsū peli)":http://adrese
  3. Bet tā vispār interneta adreses par klikšķināmām saitēm pārvērtīsies pašas no sevis.
  4. Novērtēsim, ka norādīsi e-pasta adresi. Tavu personisko informāciju citiem neizpaudīsim, tā būs pieejama tikai mums.

Meklēšana

Šī diena

  • Raita, Jogita, Evija

pēdējās atsauksmes

  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…
  • Paula Izabella: lai man atsuta interesantus uzdevumus ar atteliem ar bildem u.t.t.

rubrikas

izvēlēts raksts

Strādnieki

1. maijs ir Darba svētki vai Starptautiskā strādnieku solidāritātes diena. Strādnieku svētki, lai atzīmētu sasniegumus cīņā par darba apstākļu uzlabošanu. Bija ilgam laikam jāpaiet, lai fabrikas strādniecei vairs nevajadzētu dziedāt par savu darba vidi, kurā «lēni, tā kā pulkstens sit, / Man velkas stundas sešpadsmit». Tomēr 1. maijs, kādu mēs to redzam mūsdienās, rāda tikai to, ka cīņa par strādnieku tiesībām ir apstājusies pusceļā.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu 1. maijs — Darbaļaužu diena »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada

E-pasts: redakcija-at-mosties-org

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas