Kad Rīgas ostā notika ķīmikāliju noplūde, līdz ar Kundziņsalu masu saziņas līdzekļos tika daudzināts arī Voleru un Krēmeru vārds. Kāda ir dzīve pretim ostai un kā tur vispār izskatās? Braucām paskatīties.
Voleri kā dzīvošanas prakšu modelis ir spilgts vācēju un mednieku cilšu habitusa paraugs. Šeit dzīvojošie cilvēki mājās velk visu, kas varētu kaut kur saimniecībā noderēt. Vākšanas un uzglabāšanas stratēģija arī ekonomikas recesijas apstākļos nodrošina izaugsmi vai vismaz darbojas kā drošības tīkls. Tāpēc nav ko brīnīties, ka, piemēram, siltumnīca ir apvilkta ar plēvi, ko rotā «Rimi» logotips, bet starp garāžām nebaltai dienai sakrauti ķieģeļu koka paliktņi.
Vēl kāda latviskajai dzīvesziņai raksturīga izpausme ir kontrasts starp pagalmos redzamajām automašīnām un pārējo saimniecību. Tas lieku reizi parāda automašīnas centrālo nozīmi mūsu valsts iedzīvotāju vērtību piramīdā. Tas, ka māja ir nošņurkusi, bet pagalms piekrāmēts ar dažādiem gružiem, ir sīkums, ja pie tās gozējas pieklājīgs automobilis.
Tieši pretim kā industriālās estētikas mākslas darbs vakara saulē mirdz Rīgas osta ar košiem konteineriem, robustiem karkasiem un pret debesīm atliektajām metāla rokām. Tur, viņpus upei, ir zeme, kas nekad neguļ, tur dun gaiss un neredzami rosās cilvēki, bet šajā pusē Voleri un Krēmeri uz to flegmatiski noskatās kā reālitātes šovu televīzijā. Noskatās vairāk gan tie, kas uz šejieni kā klusu stūrīti brauc bučoties, savukārt vietējie namiņi kā vecīši snauž savās iežogotajās pasaulītēs un elpo Daugavu. Bet pa upi kursē pa kādai jahtai un laivai.
Cilvēki gan šeit ir nedraudzīgi. Kamēr fotografēju gāzbetona mūri ar dzeloņstieplēm galā, pielavījās klāt kāda vecenīte no karotāju klana — manās darbībās viņa bija saskatījusi bezkaunīgus mēģinājumus mūri apzīmēt. «Neesmu nekāds ķēpātājs,» sacīju un rādīju, ka rokās man nekādas krāsas nav. «A kas tad te visu apzīmē?!» vecenīte nerimās. «Jo dienas jo vairāk! Kaut kas traks!» Viņa teica vēl šo to, ko man grūti atkārtot. Gauži sabārts, jo labi sapratu, kāpēc reportieŗa darbs ir viens no bīstamākajiem pasaulē.
Daugavas malā smaržo ābeļdārzi un miklās smiltis; uz teju vai mūžīgiem laikiem sēklī piestājis kuģis, no kuŗa korpusa pāri palicis tikai betons; «Jaunā pietura» ir kā jautājuma zīme par to, kā še izskatījās, kad pasaule vēl bija jauna. Debesīs mākoņi iztiepušies kā putekļi pēc vējazirgu skriešanās sacīkstēm, bet kastaņkoks zaros lolo kastanēnus. Savukārt īstā dzīve ar trauslo un šķietamo mieru Voleros un Krēmeros droši vien rit slēpti no klejotāju cilšu skatieniem.
Atsauces saite: http://mosties.org/ieraksti/1185/trackback/
Antuanete
Voleru dārziņos ir viena sēta, kura veidota tikai un vienīgi no durvīm – dažādu veidu un dažādu vecumu, bet kopumā atstāj fantastisku iespaidu, it sevišķi tāpēc, ka nav zināms, pa kurām no durvīm tai sētā var tikt iekšā.
To gan es gribu redzēt. Vari Google Maps apmēram parādīt, kur? :)
Zēni un meitenes, lai nu ko, bet šo noteikti izlasiet. Tur ir patiesība. Beidzot kāds atnācis un pateicis, kā ir - skaidri un gaiši starp rindiņām rakstīts.
Pat ja Tu domā, ka tvnet neizceļas ar profesionāliem tekstiem un interesantām rubrikām, šis noteikti ir svarīgi. Lasīju acis iepletis un izdomāju, ka laikam jau allaž mums būs mūžīgie neatbildētie jautājumi, par ko galvu lauzīt un filosofiskas vārsmas komentāros rakstīt.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu aktuāli »
Spēks no PivotKustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada
Famfamfam ikonasE-pasts: redakcija-at-mosties-org
