Pēc tam, kad tumsa aiz loga ilgi ir šalkusi, pabalējušie asfalta apzīmējumi acu priekšā ņirbējuši un nogurušas zemes smarža palikusi traukšanās steigas vērpetēs, mašīna apstājas viesu mājā Chill Inn. pagalms pilns ar citiem spēkratiem, Istabas atslēga, kā runāts, ir zem paklājiņa, bet tepat kaut kur meža ceļu un taku beigās šalc jūra. Tā jau ir — kam gan vajadzīgs ceļš, ja tas neved uz jūru?
Rīts pienāk kā kopmītnēs, jo atklājas, ka mūsu istabiņa atrodas taisni blakus ēstuvei, un pa šķirbiņā atstātu logu iekšā spraucas mazliet agrāku ļaužu balsis un soļi, kā arī mūzikas ritms. Pēc pašu pamošanās citi cilvēku pasaules trokšņi zaudē traucētību, savukārt tas, ka šīs vietas mūzikākais noformējums ir nevis lēta radio stacija, bet laiska electronica, liek ievilkt vēl vairāk plusiņu nekā tas, ka brokastīs ir pankūkas.
Sestdiena ir vējaina, bet saule spēlējas — vienubrīd paslēpj seju plaukstās, bet, kad atpūtas krēslos sasēdušie un šūpuļtīklos šūpotie meklē jakas, tā atkal uzsmaida. Plikas pēdas vēl joprojām priecājas par smiltīm un mauriņu, tāpat kā čiekuri priecājas par plikām pēdām, savukārt stilbi saprot: cik nu pa vasaru apsauļojumu izdevās iegūt, ar tik būs arī jādzīvo. Vairāk nebūs.
Jūra zem pelēkām debesīm elpo lieliem viļņiem, jūrā iekšā ir siltāk nekā pludmalē, un vajag aizmirst gaidāmās temperatūras svārstības un iet sisties kopā ar bangām. Uzvarētājs viļņos lēkšanas sacīkstēs starp cilvēku un jūru ir zināms jau iepriekš, bet par nezaudētāja vietu vēl var arī pacīnīties. Jūra nedomā un nesaudzē, mēs nedomājam un smejamies.
Ap sešiem vakarā laiskuma laiks ir iztecējis, bet lietus
tikai tagad sāk pilēt. Kaķis par to neuztraucas, tas dodas dzert no
peļķes, bet mēs vēl nezinām, ka lāses nemitēsies līdz pašai Rīgai. Tas
gāzīs Liepājas Fontēna 12 Zelta krēslu logu priekšā; līs mugurā,
kad mašīnas
bagāžniekā meklēšu tur neatrodamo; Grobiņā aizsmidzinās šajā vietā regulāri nez
kāpēc
gaistošo pienākumu ievērot atļauto braukšanas ātrumu
apdzīvotās
vietās; slapjinās mēģinājumus tumsā un nesaredzamos līkumos tikt gaŗām
trim
ķēdē braucošām smagajām mašīnām; grabināsies Saldū pildot degvielu un
Skrundā pērkot
saldējumu; zumēs zem riepām, kad mēģināšu nenobraukt vardi, kas neprātīgā
apņēmībā lēks pāri ceļam — un apklusīs tikai iebraucot Rīgā, kur Ulmaņa
gatve reibst sagurušu mašīnu straumē, bet Salu tilts aizsnaudies laternu
dzeltenās
gaismas radiācijā.
Svētdiena ir mikla arī Rīgā. Skatos šodien pa logu un zinu: vakar bija pēdējā vasaras diena. Laiks aizlīs, aizpelēkosies, pēc tam varbūt atvasarosies un aizkrāšņosies, bet īstā vasara ir aizvērusi sava līdz smeldzei skaistā albuma lapas, lai nodotu tukšu zīmēšanas un krāsošanas kladi brālim rudenim.
Wear your eyes as dark as night,
Paint your face with what you like,
Wear your love like it is made of hate
Born to destroy, and born to createSo when you hear this Autumnsong
Remember the best times are yet to come.
Manic Street Preachers — Autumnsong
Atsauces saite: http://mosties.org/ieraksti/1181/trackback/
sarnbernārs
…piezogas nostalģija, jā.
Tildes birojs 2005 — tā tik ir manta. Iepazinos ar tās revolucionāro tulkotājprogrammu, un pēc pirmajiem acu skatiem viss bija skaidrs, izņemot vienu — kāpēc par kaut ko tādu būtu jāmaksā?
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Tilde 2005 »
Spēks no PivotKustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada
Famfamfam ikonasE-pasts: redakcija-at-mosties-org
