mājas, kurās ir bites

Bites manos laukos ir bijušas ilgi, un arī pašlaik tās ir viens no nemainīgumiem, kas saglabājies, kad pārējo ar plašu vērienu ātrāk par laika zobu sabojā jaunie saimnieki.

Agro gadu jūlijs un augusts pagāja medus zīmē.

Tajā laikā, bitēm par lielu sašutumu, ņem nost magazīnas — kastes ar mazajiem medus rāmīšiem —, lai pēc tam mājās istabiņā vākotu vaļā ar vasku aizdarītās šūnas, liktu iekšā sviedē, un tās mucā pēc neskaitāmiem apgriezieniem no pilieniem krājās litriem bieza, tumša medus, kas drusku koda kaklā. Tēva bites nes stipru medu. Šīs saldvielas esamība allažiņ ir šķitis kaut kas tik pierasts — mums pašiem neskaitījās lielā kāruma vērtē, un tā īsti man garšoja tikai pats pirmais nesums. Tas, kas gluži šķidrs vēl, svaigi no šūnām nācis, kopā ar vasku, un to varēja zelēt kā košļeni.

Tēvs apskatīja rāmīšus, izvēlējās, kurus ņemt (dažkārt gan nevis ņem nost, bet pieliek klāt), nokratīja bites nost, vēl atlikušās pabakstīja ar lielu putna spalvu un deva, lai es nesu uz māju. Un allaž rāmītī vēl bija palicis pa kādai bitei, kas, dūmu apstulbināta, vēl mēģināja iesūkt pēdējo medus malku, pirms pasaule būs aizgājusi bojā. Viņas pēc tam pulcējās bišu istabiņā pie loga, bariem mēģinot tikt ārā. Daļu mēs ar brāli glābām, bet daļa tur arī palika.

Kad medus sezona beidzās, tēvs vēl apskatīja saimes, izrevidēja tās un gatavoja ziemai. Septembra vakariem nākot garākiem, bites baro ar cukurūdeni — to lej iekšā metāla kastītēs ar stikla vāku, un paslēpj stropa augšpusē. Bites pa spraugu sedziņās, kas uzklātas virs rāmjiem, lien pēc sīrapa, padzeras un dodas atpakaļ. Medu ēst tām nepienākas, un pašām tas uz ziemu tiek atstāts tikai mazliet.

Cilvēks gadu simtiem par bitēm ir rūpējies, izmantojot to vienkāršās reakcijas uz pasauli. Un bites nespēj tam pretoties.

Kad tām uzpūš ar dūmekli, bites domā, ka stropā ir sācies ugunsgrēks un glābj, kas glābjams. Vienīgais glābjamais ir medus, tās metas to sūkt, bet, kad padzerts kārtīgi, vairs nevar iedzelt. Un labi, ka tā, jo bites dzelt var tikai vienu reizi — dzelonī ir atskabarga, un, mēģinot to izvilkt ārā, bite, maigi izsakoties, fiziski sabojā visu savu organismu. Allaž jau gadās arī pa kādai bitei, kam dūmu signāls ir bijis nepamanīts, un tā pamatotās dusmās metas aizstāvēt saimniecību. Kad ņem nost medu, tās kļūst niknas masveidā, un tad bez gumijas cimdiem rokās nekādi.

Bet tas nekas, ka viņas dzeļ. Ar bitēm ir jāapietas mierīgi, un tad tās pašas sniedz teju vai meditātīvu mieru. No nemierīguma tās pašas top nemierīgas un dusmīgas.

Tajā brīdī, kad atsevišķi dzēlieni vairs nav īpašs, bišu strops pārvēršas par harmonisku organismu, kas darbojas pēc iepriekš noteiktām lomām, neapstrīdamiem pienākumiem un nežēlīgiem noteikumiem. Bite, kas iedzeļ, mirst — bet pirms dzelšanas viņa to nezina. Trani, kas pa vasaru ir strādājuši par bišu māšu mīļākajiem, rudenī vienkārši tiek izmesti ārā. Bērnībā man tie patika vislabāk, jo nedzēla, un mēs ar brāli tos kā zvērudārza iemītniekus likām mazos sprostiņos, bet to dzīvību uzturēt ar klāt pieliktu medus pilīti tomēr nebija iespējams.

Vēl bites neredz baltu krāsu, tamdēļ bitenieki staigā baltos halātos — viņi šajā pasaulītē ir neredzamie cilvēki.

Parasti šis baltums ir nosacīts, jo halātiem jau pēc neilgas valkāšanas parādās propolisa — bišu izmantotās līmes — plankumi. Cilājot rāmīšus, propoliss tiek arī uz rokām un instrumentiem. Tas tur arī paliek un smaržo.

Vasaras karstumā lauku gaisā tuvumā varēja dzirdēt satrauktu zumēšanu — tur rosījās spiets.

Bišu māte stropā ir nepieciešama tikai viena, bet, kad bitēm nav, ko darīt (un periodos, kas nekas nezied, bet ir silts, tā mēdz notikt), vai arī tām paliek par šauru, tās uzaudzina vēl vienu bišu māti un daļa saimes kopā ar to dodas pasaulē laimi meklēt.

Tiesa, bites nav ļoti pārliecinātas, ka laime ir tālu jāmeklē, tāpēc spiets sākumā nosēžas kaut kur tuvējā kokā apdomāties un pagaidīt, līdz atnāks bitenieks ar spieta kasti un iekratīs tur bites iekšā. Bitenieks, ja vien ir tuvumā, nudien parasti atnāk, aiznes tās uz tumšu klēts stūri vēl drusku padomāt un nomierināties, un tad tās ielaiž jaunā stropā.

Spieta faktora dēļ dravas tuvumā vēlami ir zemi koki, jo nav nieka lieta kāpt desmitmetrīga oša galotnē un, riskējot tapt smagi sadzeltam, mēģināt bēgles iedabūt kastē. Bet bites jau domā pašas, un dažkārt tās taisni grib pasēdēt tieši desmitmetrīgajā osī. Tādās sarežģītās reizēs tēvs mēdza atmest ar roku — lai jau skrien prom, ja tik ļoti grib.

«Tālu staro tā māja, kurā ir bites,» rakstīja Imants Ziedonis. «Viņa staro tik tālu, cik tālu ved viņas bišu ceļš. Tās ir lielā starojuma vietas. Lielā labdabīgā starojuma vietas. Es te vestu bērnus diendusā guldīt.»

Jaunībā šad tad iedomājos par šiem teikumiem, bet nekad nav bijusi sajūta, ka manām lauku mājām būtu kāds īpašs un labestīgs starojums. Stārķa ligzdas tur nekad nav bijis, bet vienu pavasari saimnieks sašāva vārnas ligzdu ozolā. Toreiz man šķita, ka tas rada krietni spēcīgāku starojumu vai tā trūkumu, nekā bites, kuru mitināšanās šeit allaž ir šķitusi pašsaprotama.

Tēvs vēl aizvien kopj bites. Dravas darba dienas beigās viņš joprojām izber pelnus no dūmekļa, un tad pasaule uz brīdi smaržo citādāk. Pēc gruzdošas zāles, noslēgta darba, rasot sākuša vasaras vakara un došanās mājup vai pie citiem darbiem.

Nupat biju viņam aizgājis palīgā un šo smaržu atkal sajutu. Bet mantinieku šai amatā tēvam tomēr nav. Pēc spietiem kokā viņš joprojām kāpj pats, medu sviest un rāmīšus nest palīdz māte, bet es no tā visa ar katru gadu esmu aizvien tālāk un tālāk. Iespējams, viņam par to ir žēl. Iespējams, ka es to nekad neuzzināšu.