Šonedēļ Nīderlandes tiesa uz laiku atņēma vecāku varu Lauras Dekeres vecākiem. Tiesneši, atšķirībā no 13 gadus vecās meitenes vecākiem, viņas vēlmi vienatnē laivā apceļot apkārt pasaulei neatbalstīja.
Šajā gadījumā valsts pieteicās uz pēdējo vārdu, lai noteiktu, kas cilvēkam noteiktā laikposmā ir atbilstošs un kas nē, un šāds noteikumu pavērsiens izraisījis ne mazumu protestu. Patiešām, kāda kuŗam daļa, ja bērns grib «uzzināt ko vairāk par pasauli un dzīvot brīvi», un vecāki viņai to atļauj? Nīderlande domā, ka ir gan daļa.
Ja kāds šajā pasaulē zina, kas ir norma, tad tās ir institūcijas. Neskaitāmi departamenti, ministrijas, sekretariāti, biroji, tiesas, baznīcas — ikviena no tām darbojas tāpēc, lai pateiktu, kā ir jābūt un kā ir pareizi.
Valsts šajā gadījumā uzskatīja, ka nav normāli, ja mazgadīgs bērns uzņemas šādu pārbaudījumu. Jo valsts zina, ka mazgadīgi bērni ir psiholoģiski nestabili un tiem būs grūtības tik ilgu laiku pavadīt vienatnē — un šim pavadītajam laikam būs sekas. Valsts zina, ka mazgadīgi bērni ir vārgi un tie tiem var nepietikt spēka fiziski smagajam pasākumam. Valsts zina, ka jūrā būs viļņi un vēji, un tehnika uz laivas var salūzt — un tad bērnam būs pārslodzes, viņš būs bezpalīdzīgs un apdraudēts.
Šis ir polītisks jautājums. Valsts tā rūpējas ne tikai par Lauru Dekeri, bet par ikvienu no mums. Automašīnās mums drošības jostas ir jālieto, jo valsts autobraucējiem uzlikusi par pienākumu sargāt sevi, lai arī būtībā tā ir katra braucēja indivīduāla darīšana, jo citus satiksmes dalībniekus viņa liktenis katastrofā ietekmē maz. Motociklistu ķiveres arī it kā būtu tikai motociklistu subjektīvās sajūtas jautājums, bet tomēr braucējiem tās ir jāvalkā obligāti. Cigarešu un alkohola ražotājiem par savu izstrādājumu kaitīgumu patērētājs ir jāpārliecina tamdēļ, ka viņš dzīvo apziņas tumsā un pats to nezina. Valstī ir obligāta pamatizglībība (vai pat vidējā izglītība). Un, piedodiet par cinismu, pašnāvniekiem civīlizētās valstīs nevis ļauj sevi durt’n’griezt, bet gan viņus aizved uz mentālo dziednīcu.
Šajā ziņā Nīderlandei īsti nav, ko pārmest. Tā konsekventi ir pildījusi savu priekšstatu par to, kā cilvēki ir jāattur no nelāgiem ceļiem, kas var slikti beigties. Vai kaut ko var pārmest Laurai un viņas vecākiem?
Šis nav jautājums par mērķiem, par to, vai vieni mērķi ir labāki par citiem. Mērķis — divu gadu laikā apceļot pasauli, lai kļūtu par jaunāko cilvēku, kam tas izdevies —, protams, ir cēlāks nekā divus gadus vienkārši slaistīties un neiet uz skolu. Tomēr, ja skolu drīkst neapmeklēt šāda iemesla dēļ, kur gan var novilkt robežu, lai pateiktu, ka citi laika pavadīšanas veidi, kam arī skola traucē, ir sliktāki? Var jau arī doties ceļojumā uz pie kāda senseja, strādāt, lai nopelnītu naudu motociklam vai vienkārši slaistīties un nodoties kādiem fiziski garīgiem meklējumiem.
Robežas nav, tāpēc šis vairāk ir jautājums par indivīda un valsts attiecībām kopumā — par to, cik tālu indivīds drīkst atkāpties no valsts vīzijas par to, kas labam pilsonim ir jādara.
Normatīvais modelis paredz, ka bērnam kopš dzimšanas ir jāmin valsts izstrādāda taka. Viņš piedzimst (vēlams, slimnīcā, kur viss notiek pēc steriluma un tehnikas noteikumiem), pēc tam tiek piereģistrēts, iegūst personas kodu un vārdu. Bez koda nedrīkst. Bērns saņem no valsts drusku naudiņas, par ko augt, tad viņš iet bērnudārzā, skolā, apgūst zinības — sociālizējas formāli un neformāli, un uzzina, kas ir labi un kas ir slikti. Skolā iet liek vecāki, bet vecākiem tā liek valsts. Valsts rūpējas par bērnu, lai to iesaistītu savās struktūrās, lai iemācītu pareizas, sabiedrībai derīgas reakcijas un motivācijas — mācīties, strādāt, maksāt nodokļus, piedalīties vēlēšanās, nezagt un nemelot.
Tikai tad, kad cilvēks ir sasniedzis pilngadību un viņam tiek dāvātas tiesības pašam vismaz daļēji atbildēt par sevi, valsts nomierinās. Bet tā var nomierināties tikai tad, ja zina, ka līdz tam ir darījusi visu, lai šis cilvēks tālāk varētu pats kalt savu laimīti.
Līdz 18 gadu vecumam kaļamais āmuriņš ir ielikts drebošajā bērna rokā, bet valsts kā lielais stiprais aizgādnieks no muguras stāv, vada kustību un piešķir sitienam spēku. Ja nepilngadības laikā ar kalšanu ir veicies labi, valsts ir ieguvusi jaunu kalēju, kas, ka tam nepatīk, var iet dzīvot mežā, braukt tik reižu apkārt pasaulei, līdz galva sareibst — vai arī nedarīt neko, vismaz tik ilgi, kamēr piesprādzējas un valkā ķiveri.
Jautājums par valsts virzošo spēku indivīda agrīnajā un arī turpmākajā attīstībā ir sens un grūti risināms, un šeit tas lieku reizi ir nonācis publiskās diskusijās.
Ir grūti noteikt, vai 13 gadus vecā Laura, kas vienatnē ir kuģojusi kopš 10 gadu vecuma, bet ar laivām brauc kopš sešu gadu vecuma, ir gatava šim ceļojumam. Varbūt viņa ir. Varbūt pasaulē ir arī kāds deviņgadīgs bērns, kas gribēs iet Lauras pēdās vai arī, Laurai par nelaimi, viņu apsteigs? Katrs rekords jau ir tikai jauns izaicinājums pārējiem, un mēģinājumi jau nebeigsies.
Pašlaik Nīderlande mēģina lauzt Lauras spārnus, tomēr šajās rūpēs ir arī kaut kas vienlaikus histērisks un aizkustinošs. Ir valstis, kuŗās bērniem šādus plānus realizēt neliegtu, un ir valstis, kuŗās mēģina atturēt no šādu mērķu realizēšanas.
Nīderlande ir pieskaitāma pie pēdējām, savukārt Maikam Perhamam, kas deviņos mēnešos apbrauca apkārt pasauli un ceļojumu sāka 16 gadu vecumā, Lielbritānija atļāva. Amerikānim Zakam Sanderlendam, kuŗš bija iepriekšējais jaunākā pasaules apbraucēja rekorda īpašnieks un dažus mēnešus vecāks par M. Perhamu, ASV atļāva.
Bet Latvija?
Un Tu — ļautu bērnam?
Atsauces saite: http://mosties.org/ieraksti/1177/trackback/
Latvijā institūcijām viss būtu vienalga līdz brīdim, kad kāds par to kaut ko nopublicētu presē.
cloned_pt
nē. līdz pilngadībai noteikti neļautu. manuprāt, rekords “kurš jaunāks apbrauks pasauli, nosēdēs špagatā nedēļu, aptetovēs 90% ķermeņa, izdzers litru šņabja you name it ..” ir pilnīgi nejēdzīgs.
Kāda nozīme tam, vai es ļautu vai nē, ja jau valsts izlemj manā vietā? Valstij nav vietas ģimenes dzīvē. Ja ir pamatots, objektīvs iemesls uzskatīt, ka bērnam tiek darīts pāri (skaitliski, zinātniski nosakāmā un izmērāmā veidā), var būt pieļaujama bērna atņemšana uz laiku (teiksim, gadu), pēc tam ļaujot viņam izvēlēties, atgriezties vai nē. Ja bērns ģimenē ir laimīgs un vecāki ir laimīgi, ar kādām tiesībām valsts vai jebkurš cits uzdrošinās uzstāt, ka nē, tā nav labi? Tā jau pasaulē ir daudz par daudz cenzūras un valsts (un sabiedrības) jaukšanās privātās lietās.
Kas digitālajā laikmetā ir īsts? Tas, ko Tu vari aptaustīt, vai arī tas, ko Tu vari ērti pavairot, pārsūtīt, pārveidot? Īsts ir tas, kas atbilst mūsu priekšstatiem par lietas, parādības atbilstību kontekstam, taču, tā kā tīkla pasaule mūsu ikdienas kontekstus maina strauji, drīz būs arī jāpārvērtē atbilde uz jautājumu — kas ir īsts.
Lasīt tālāk ierakstu īstums »
Spēks no PivotKustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada
Famfamfam ikonasE-pasts: redakcija-at-mosties-org
