mani sirdspuksti Baltijas ceļā
birkas: ,

Tautiski skrējēji

No «Baltijas ceļa» es neatminos tikpat kā neko. Prātā ir palicis drūms vakars, mikroautobuss «Latvija», ar ko klasesbiedra Vita tēvs manas mātes darba kolektīvu veda uz rokās sadodamo vietu. Tranzistoru balsis. Bet visvairāk — «Kamazi», kas nez kāpēc vienā laidā brauca gaŗām un kvēpināja melnus dūmus. Novakare un grūti elpojams gaiss ir tēli, kas man palikuši atmiņā no tās dienas.

Bet laiks tas ir sajucis plus mīnus dažu gadu kamolā.

© mosties.org

Televizorā skatīts «Čikāgas piecīšu» 1989. gada koncerts Mežaparkā, kas atmiņā iespiedies nevis ar mūziku, bet ar to, ka tur var redzēt, kā prožektori kā saulriets spīd viņiem sejā un kā iestājas tumsa. Un vēl tā jocīgā kulba uz skatuves un jociņi, kas nemaz nebija smieklīgi, bet neviens to, šķiet, nezināja.

Iešana uz partijas māju skatīties, ka mastā ir parādījies sarkanbaltsarkanais karogs. Auseklītis pie džempeŗa. Dažādi auseklīši, patiesībā. 1991. gada marta aptauja «Vai jūs esat par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku?». 1991. gada augusta apvērsums Maskavā.

Gorbačovs, kas visu laiku kaut ko stāsta. Dainis Īvāns ar šausmīgo matu ērkuli un aizgrābto runāšanu no tribīnes. 1988. gada manifestācija Mežaparkā un barikādes dažus gadus vēlāk, arī tas viss pa televizoru.

Parādījās jauni vārdi: neatkarība, suverēnitāte. Visur Latvijas karoga krāsas un kontūriņas. Tas šķita kaut kas svaigs, interesants, pievilcīgs, kolektīvi mūsējais; gribējās, lai tas mums būtu tagad un visu laiku. Kas īsti — to es nezināju.

Kādu dienu pilsētā no lidmašīnas tika izmestas skrejlapas. Braucām ar pagalma puikām pakaļ, ar svarīgas misijas sajūtu nesu tēvam, lai lasa, bet viņš paskatījās un sacīja: «Muļķības tur ir.» Biju vīlies.

Baltijas ceļa 20. gadskārtas skrējiens

«Vai tev bija bail?» es vakar prasīju mātei. Viņa pamāja ar galvu un man kaut kas iekšā iekņudējās. Viņa stāstīja, ka stāvēšanas laikā paklīdušas baumas, ka mežos jau ir cilvēki ar ieročiem. Un tad vēl lidmašīnas, kas lidinās pāri. Klausījos viņā un domāju — es taču no tā visa, no prieka un bailēm neko nezināju. Tas viss vienkārši notika, un notika ar sajūtu, ka tā ir labi un tas ir vienīgais pareizais ceļš. Ja iznākums būtu bijis citāds, vai man būtu bijusi cita sajūta?

«Baltijas ceļa» 20. gadskārtas skrējiens šodien bija pieturzīme, bet, kā uzrakstīt savu teikumu, kuŗā šī pieturzīme liekama, to gadskārtas priekšā nepateiks. Tās nepateiks, kā ir jādzīvo, kā dzīvot ir labi un patīkami. Bet tāds pasākums var iedot atgriezenisko saiti par meklējumiem un mēģinājumiem.

Janks
2009. gada 23. augusts

atsauces (trackbacks)

  • Saišu uz šo ierakstu nav
Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.
http://mosties.org/track/1173/

atsauksmju nav

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!

dienas

  • Aija, Aiva, Aivis

pēdējās atsauksmes

izvēlēts raksts

Spožā un košā ASV Kinoakadēmijas balvas pasniegšana ir kā plastmasas pasaules mēģinājums pierādīt, ka tā ir īsta. Asaras taču ir īstas, lieli, resni onkuļi vairs nespēj parunāt pēc zeltītas 34 centimetrus augstas statujiņas saņemšanas, lielas tantes pateicas visiem, ko vien spēj atcerēties, Dievu un māti ieskaitot — īsti.

lasīt tālāk Oskars »

nejaušs ieraksts:
smalkās pērlītes

 

XHTML | CSSkustība par negatīvu domāšanu mosties μ internetā kopš 2002. gada | e-pasts: redakcija-at-mosties-org