mani sirdspuksti Baltijas ceļā
birkas: dziesmas, vēsture
No «Baltijas ceļa» es neatminos tikpat kā neko. Prātā ir palicis drūms vakars, mikroautobuss «Latvija», ar ko klasesbiedra Vita tēvs manas mātes darba kolektīvu veda uz rokās sadodamo vietu. Tranzistoru balsis. Bet visvairāk — «Kamazi», kas nez kāpēc vienā laidā brauca gaŗām un kvēpināja melnus dūmus. Novakare un grūti elpojams gaiss ir tēli, kas man palikuši atmiņā no tās dienas.
Bet laiks tas ir sajucis plus mīnus dažu gadu kamolā.
Televizorā skatīts «Čikāgas piecīšu» 1989. gada koncerts Mežaparkā, kas atmiņā iespiedies nevis ar mūziku, bet ar to, ka tur var redzēt, kā prožektori kā saulriets spīd viņiem sejā un kā iestājas tumsa. Un vēl tā jocīgā kulba uz skatuves un jociņi, kas nemaz nebija smieklīgi, bet neviens to, šķiet, nezināja.
Iešana uz partijas māju skatīties, ka mastā ir parādījies sarkanbaltsarkanais karogs. Auseklītis pie džempeŗa. Dažādi auseklīši, patiesībā. 1991. gada marta aptauja «Vai jūs esat par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku?». 1991. gada augusta apvērsums Maskavā.
Gorbačovs, kas visu laiku kaut ko stāsta. Dainis Īvāns ar šausmīgo matu ērkuli un aizgrābto runāšanu no tribīnes. 1988. gada manifestācija Mežaparkā un barikādes dažus gadus vēlāk, arī tas viss pa televizoru.
Parādījās jauni vārdi: neatkarība, suverēnitāte. Visur Latvijas karoga krāsas un kontūriņas. Tas šķita kaut kas svaigs, interesants, pievilcīgs, kolektīvi mūsējais; gribējās, lai tas mums būtu tagad un visu laiku. Kas īsti — to es nezināju.
Kādu dienu pilsētā no lidmašīnas tika izmestas skrejlapas. Braucām ar pagalma puikām pakaļ, ar svarīgas misijas sajūtu nesu tēvam, lai lasa, bet viņš paskatījās un sacīja: «Muļķības tur ir.» Biju vīlies.
«Vai tev bija bail?» es vakar prasīju mātei. Viņa pamāja ar galvu un man kaut kas iekšā iekņudējās. Viņa stāstīja, ka stāvēšanas laikā paklīdušas baumas, ka mežos jau ir cilvēki ar ieročiem. Un tad vēl lidmašīnas, kas lidinās pāri. Klausījos viņā un domāju — es taču no tā visa, no prieka un bailēm neko nezināju. Tas viss vienkārši notika, un notika ar sajūtu, ka tā ir labi un tas ir vienīgais pareizais ceļš. Ja iznākums būtu bijis citāds, vai man būtu bijusi cita sajūta?
«Baltijas ceļa» 20. gadskārtas skrējiens šodien bija pieturzīme, bet, kā uzrakstīt savu teikumu, kuŗā šī pieturzīme liekama, to gadskārtas priekšā nepateiks. Tās nepateiks, kā ir jādzīvo, kā dzīvot ir labi un patīkami. Bet tāds pasākums var iedot atgriezenisko saiti par meklējumiem un mēģinājumiem.
Janks
2009. gada 23. augusts
atsauces (trackbacks)
- Saišu uz šo ierakstu nav
atsauksmju nav
Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!
dienas
- Una, Unigunde, Dzelme, Benedikts
birkas
rubrikas
pēdējās atsauksmes
- niitro:Armand, tātad procentuāli c…
- niitro:Nevar noliegt, ka VFF ir re…
- Antuanete:Shadowbird, nu gluži kā kri…
- Armands Leimanis:Principā es visam piekrītu,…
- Inffōrmātōrz:Jāpiebilst, ka publiskajā t…
- Shadowbird:Kā noprotu, viņiem kaut kad…
dažnedāžādi rss
twitter
izvēlēts raksts
Mēs zinām Rožu (Samta) revolūciju, Oranžo revolūciju, Dziesmoto revolūciju un gan jau, ka vēl kādu. Tas ir veids, kā mūsdienās ar protesta palīdzību mainīt valsts politisko eliti. Opozīcija sauc, rietumu demokrātija pa pirkststarpām lien iekšā, tauta pieprasa un valdošā vara bēg. Un uz nevienu — gandrīz nevienu — nešauj. Ideālais mūsdienu revolucionārais modelis, kas jau ir kļuvis par paraugu politiskajiem revolucionāriem civilizētajā pasaulē. Lai ko Tu nēsātu uz sava krekliņa, Če Gevara vairs nav modē, un var būt, ka tā ir arī labāk.
lasīt tālāk mūsdienu revolūcija »
nejaušs ieraksts:
labā pārvalde