No «Baltijas ceļa» es neatminos tikpat kā neko. Prātā ir palicis drūms vakars, mikroautobuss «Latvija», ar ko klasesbiedra Vita tēvs manas mātes darba kolektīvu veda uz rokās sadodamo vietu. Tranzistoru balsis. Bet visvairāk — «Kamazi», kas nez kāpēc vienā laidā brauca gaŗām un kvēpināja melnus dūmus. Novakare un grūti elpojams gaiss ir tēli, kas man palikuši atmiņā no tās dienas.
Bet laiks tas ir sajucis plus mīnus dažu gadu kamolā.
Televizorā skatīts «Čikāgas piecīšu» 1989. gada koncerts Mežaparkā, kas atmiņā iespiedies nevis ar mūziku, bet ar to, ka tur var redzēt, kā prožektori kā saulriets spīd viņiem sejā un kā iestājas tumsa. Un vēl tā jocīgā kulba uz skatuves un jociņi, kas nemaz nebija smieklīgi, bet neviens to, šķiet, nezināja.
Iešana uz partijas māju skatīties, ka mastā ir parādījies sarkanbaltsarkanais karogs. Auseklītis pie džempeŗa. Dažādi auseklīši, patiesībā. 1991. gada marta aptauja «Vai jūs esat par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku?». 1991. gada augusta apvērsums Maskavā.
Gorbačovs, kas visu laiku kaut ko stāsta. Dainis Īvāns ar šausmīgo matu ērkuli un aizgrābto runāšanu no tribīnes. 1988. gada manifestācija Mežaparkā un barikādes dažus gadus vēlāk, arī tas viss pa televizoru.
Parādījās jauni vārdi: neatkarība, suverēnitāte. Visur Latvijas karoga krāsas un kontūriņas. Tas šķita kaut kas svaigs, interesants, pievilcīgs, kolektīvi mūsējais; gribējās, lai tas mums būtu tagad un visu laiku. Kas īsti — to es nezināju.
Kādu dienu pilsētā no lidmašīnas tika izmestas skrejlapas. Braucām ar pagalma puikām pakaļ, ar svarīgas misijas sajūtu nesu tēvam, lai lasa, bet viņš paskatījās un sacīja: «Muļķības tur ir.» Biju vīlies.
«Vai tev bija bail?» es vakar prasīju mātei. Viņa pamāja ar galvu un man kaut kas iekšā iekņudējās. Viņa stāstīja, ka stāvēšanas laikā paklīdušas baumas, ka mežos jau ir cilvēki ar ieročiem. Un tad vēl lidmašīnas, kas lidinās pāri. Klausījos viņā un domāju — es taču no tā visa, no prieka un bailēm neko nezināju. Tas viss vienkārši notika, un notika ar sajūtu, ka tā ir labi un tas ir vienīgais pareizais ceļš. Ja iznākums būtu bijis citāds, vai man būtu bijusi cita sajūta?
«Baltijas ceļa» 20. gadskārtas skrējiens šodien bija pieturzīme, bet, kā uzrakstīt savu teikumu, kuŗā šī pieturzīme liekama, to gadskārtas priekšā nepateiks. Tās nepateiks, kā ir jādzīvo, kā dzīvot ir labi un patīkami. Bet tāds pasākums var iedot atgriezenisko saiti par meklējumiem un mēģinājumiem.
Atsauces saite: http://mosties.org/ieraksti/1173/trackback/
Es esmu kā aktieris izrādē, kuru neviens neskatās. Jo mazāk kāds skatās, jo lielāks aktieris es kļūstu. Jo vairāk skatās, jo mazāku lomu spēlēju. Pats jau vien esmu vainīgs, ka tā, jo laikam jau neesmu tik liels aktieris, lai daudziem patiktu. Un tā manas izrādes skaistākās epizodes un manas lomas skaistākie uznācieni paliek tikai man pašam.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu skatuve »
Spēks no PivotKustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada
Famfamfam ikonasE-pasts: redakcija-at-mosties-org
