Guntis Bojārs par Aleksandru Jolkinu

«Diena» — Aleksandras Jolkinas ķīlniece

G. Bojāra sacītais ir vēl viens pamatojums tam, kāds haoss ir valdījis «Dienas» redakcijā pēc S. Ēlertes aiziešanas — katrs publicē, ko grib (G. Bojārs runā par Ivo Leitānu, kas savā Diena.lv tīmekļa žurnālā pirms lielās publikācijas ievietoja stāstiņu par «Helēnu»), un parauj maisam galu vaļā. Nemaz jau neminēsim A. Jolkinas «pārcentību», ielaižoties fiziskā kontaktā ar O. Kastēnu. Atgādināšu, ka viņa pati stāstīja, ka redakcijā ir bijis norunāts, «cik tālu mēs ejam». Norunāts bija, bet, pēc G. Bojāra teiktā, viņa to nebija ievērojusi. Gan jau Aleksandra var pastāstīt, kāpēc, bet neviens viņai nav skaidri paprasījis, kā tur īsti bija.

— Tas Kastēna gadījums patiesībā ir ļoti interesants. Bet es neesmu apmierināts ar to, KĀ tas notika. Jo šis eksperiments nebija plānots tāds, kāds tas beigās parādījās avīzē.

— Kāds tas bija plānots?

— Daudz smalkāks. Taču viss sākās ar to, ka eksperiments nebija saskaņots ar mani. Pirmā īsziņa jau bija aizsūtīta. Tomēr es atļāvu turpināt to darīt, jo viss bija saskaņots arī ar galveno redaktori, kas tajā laikā vēl bija Ēlerte. Viss notika pēc plāna, bet vienā brīdī eksperiments tika apturēts. Vispār. Jo mēs sapratām, ka žurnāliste, varbūt cenšoties atklāt Kastēna būtību pārliecinošāk, ir pārkāpusi robežas, ko pārkāpt nedrīkstēja. Pagāja mēnesis vai divi, un tas atkal kļuva aktuāli, jo Aleksandra savā publiskajā dienasgrāmatā kādā portālā bija uzrakstījusi, teiksim, tā, eseju, pēc kuras visiem viss tapa skaidrs. Turklāt bija nākamais cilvēks, kas to ātri pārkopēja portālā diena.lv. Mēs bijām izvēles priekšā — izlikties beigtiem vai reaģēt. Sapratām: tā kā ūdens ir izliets, tas vienalga kaut kur sasūksies. Izlēmām publicēt.

— Un kāds ir tavs secinājums pēc šī gadījuma?

— Secinājums ir, ka tāda līmeņa eksperiments — ja no vienas puses zem kārts likta avīzes slava, bet no otras puses konkrētā cilvēka, šajā gadījumā Kastēna, ģimene — nevar notikt tik rupji. Šajā gadījumā «Dienas» taisnība bija, ka Kastēns, būdams attiecīgajā partijā, nedrīkstēja tā darīt. [..]

Mums bija jāpierāda, ka politiķis, kurš ir viens no redzamākajiem partijā, kas sludina ģimenes vērtības, pats tās ignorē. Un to mēs arī pierādījām. Tas, kas nedrīkstēja notikt, — žurnāliste nedrīkstēja ļaut Kastēnam sev pieskarties. Nekādu roku, nekādu buču — tas bija noteikums. Bet žurnāliste aizgāja par tālu, un tas automātiski palika zem sitiena visu avīzi. Un tālāk aizvirzījās sabiedriskā doma: «Dienas» žurnāliste ir prostitūta... Tā nedrīkstēja notikt.

«Notikumi ap to visu patiesībā bija pat vesela trillera cienīgi,» saka G. Bojārs. «Piemēram, kāpēc Aleksandra aizgāja no avīzes? Ne jau Kastēna skandāla dēļ. Tur bija pavisam citi iemesli.» Diemžēl žurnāliste tā arī neuzprasīja, kāpēc gan (arī «Lilit» tas nebija lasāms). Varam tikai iztēloties, kāda noskaņa valdīja redakcijā, ja viņa savā klab.lv dienasgrāmatā ierakstīja, ka «Ellija un Nellija viena medija ietvaros, visdrīzāk, sadzīvot īsti nevarētu».

Kā nevajag taisīt intervijas

Materiāla sākumā žurnāliste ir ierakstījusi nezināmu cilvēku izteikumus par G. Bojāru: «Gudrs viņš, maita, ir — tas jāatzīst...» «Intervēt viņu būs ļoti, ļoti grūti. Toties to lasīs visi, kas viņu pazinuši ilgāk par minūti. Vieni dusmosies par to, ka viņu vispār intervē. Otri — sajūsmināsies. Bet vienaldzīgo nebūs noteikti.»

Tas uzliek visai augstu latiņu gaidām, ko tad intervējamais mums pastāstīs — bet tur neatrast neko tādu, kas parādītu G. Bojāra gudrumu, intervēšanas grūtumu vai to, ka šī intervija varētu neatstāt vienaldzīgu. Taisni otrādi — ja nebūtu stāsta par Aleksandru Jolkinu, tad šī intervija vienkārši ir viena no daudzām formālajām. Tādēļ padoms žurnālistiem: ļaujiet lasītājiem pašiem nonākt pie secinājuma, kāds ir intervējamais. Nebāziet acīs to, ko nespējat pierādīt. Un nebāziet acīs arī to, ko spējat: lasītāji paši sapratīs.

Vēl viens no izgāšanās piemēriem ir brīdis, kad G. Bojārs sāk stāstīt, ka «es domāju, ka patiesībā esmu ļoti sarežģīts vīrietis»:

Pirmkārt, esmu sarežģīts pats sev. Un es nedomāju, ka tas ir ļoti labi. Sarežģīti cilvēki vispār ir tādi... grūti ar viņiem. Ērtāk ir dzīvot ar vienkāršiem cilvēkiem, par kuriem ir skaidrs, kā viņi kurā situācijā rīkosies. Man pašam ar sevi nav viegli. Sākot ar to, ka man parasti ir iedarbinātas visas domāšanas šūnas, un beidzot ar to, ka es mēdzu līdz sīkumam analizēt savas attiecības.

Ieva Broka. Ļoti interesants tips. Santa. 2009. gada augusts, Nr. 8/206. 32—35. lpp.

Šeit būtu bijis tikai normāli piegriezt skrūves un likt parādīt, kāda tad ir intervējamā «sarežģītība». No G. Bojāta paša teiktā vienīgais, kas redzams — viņš uzskata, ka ir labāks par tiem citiem, «vienkāršajiem cilvēkiem», kam ir «viegli»; kam nav «iedarbinātas visas domāšanas šūnas» un kas sīkumos neko neanalīzē. Bet tā jau nav rakstura sarežģītība, tā ir vienkārši augstprātība.