pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2009. gada 3. augusts 20:44 Divas atsauksmes

ar laivu pa Daugavas lokiem

veca Slutišķu māja ar satelītu

Laiva mašīnai uz jumta uzsieta, ūdensnecaurlaidīgie maisi jeb draibagi ar drānām un pārtiku piepildīti, krēslai jau krītot pāri galvaspilsētas nogurušajām ielām, nedēļas beidzamie darbi padarīti — braucam uz Krāslavu, pa Daugavu paairēt.

Vecītis ar kruķīti

Turpceļš paiet tumsā, līdz ar to reportāža par pieredzēto sanāk skopa, tomēr vienu varu pateikt: Jēkabpilī nekādas krīzes nav, tur ceļa braucamā daļa dziļi jo dziļi izrakņāta, un nav pazīmju, ka nācionālā mēroga finanšu plūsmas traucējumi šos darbus varētu apdraudēt. «Hesburger» stabs ielas malā arī garš jo garš un aicina nogurušos ceļiniekus, bet mums šajā brīdī ir nepieciešama tikai «Statoil» kafeja. Tā acīs ielej tumsas atspīdamo gaismu, lai var traukties gar baltajām strīpām un glīti saspraustajiem ceļa stabiņiem, līdz uz brīdi samulsina vieta, kur uz Daugavpils šosejas ceļš teju negaidīti sadalās divās joslās. Kur mēs esam? Vai esmu iebraucis nepareizā joslā?

Līvānos gan ir krīze, tur ielu apgaismojums izslēgts. Līdzīgi kā Krāslavā, kur zelta jaunatne, kas murd bariņos, sociālizējas krēslas zonā. Ir taču piektdiena, piektdiena ir klāt, un arī tumsa ir treniņbiksēs tērpto jauniešu draugs.

Indricas baznīcas zvanu tornis

Indricā, kur nākamajā rītā sāksies ceļš lejup pa Daugavu, vienīgie uzdzīvotāji ir knišļi, kas salien mašīnā un spieto ap salona uguntiņām. Šeit ir tikai baznīca, kuras pagalmā sastopam mašīnu ar diviem kajakiem uz jumta, kas mūs pie Rīgas apdzina, kā arī tuvumā dažas šķības koka mājeles. Brokastis paiet raugoties, kā ļaudis mums garām brauc uz kapiem. Savukārt mobilajā tālrunī jau ir atnākusi ziņa par baltkrievu operatoru sakaru tarifiem.

Pieeju Daugavai sargā krievu vecītis ar kruķīti un vienu kāju. Viņš sēž ceļa malā un vēro satiksmi, viņam kā šīs zemes īpašniekam var prasīt atļauju, vai drīkst zem liepām atstāt mašīnu, kamēr mēs airēsim, savukārt, kad atgriezīsimies, viņš teju vai skries klāt, lai tiktu aplaimots ar «laķiku».

Pludiņi, airi un lēna straume

Daugavas loki ir kā rimta sīnusoīda. Straume, kā jau parasti, straujāka izskatās pie upes pretējā krasta, lai arī šajā vietā straujumu meklēt velti. Teju vienīgais izaicinājums nesaplēst laivu ir zem Krāslavas tilta — gultnes pie tiltiem mēdz slēpt dažādus celtniecības dienu sveicienus, piemēram, armatūras gabalu vai kādu prāvu akmeni.

Māja Daugavas krastā Gluži kā Nicas pludmalē Baznīcas ansamblis Vecajā Kaplavā Būda Daugavas krastā

Upes krasti tikai izskatās vienatnīgi. Patiesībā tie ir visai apdzīvoti — ik pēc laika nez no kurienes piekrastē pēkšņi parādās pa kādam makšķerētājvecītim un spiningotājam, ar ko sveicināties, un pa kādai laivu piestātnei ar dažādos tehniskos stāvokļos esošām laivām — gan pusnogrimušām, gan košām. Krasti, kuros nav laivu un makšķerētāju, vairumā gadījumu ir piestāšanai nepiemēroti un purvaini.

Satiksme te ir, cilvēki ir un arhitektūra krastos arī. Šajos kilometru desmitos ir iespējams ieraudzīt gan tipisku no padomju laikā zagtajiem būvmateriāliem celtu brīnumu, gan mūsdienīgus gaišus namiņus, gan koka būdiņas, gan kaut ko kioskveidīgu, un beigās viss saiet kopējā eklektiskā risinājumā ar Mežaparka kiosku, jaunceļamu divstāvu ēku un baznīcu, kas visa tā priekšā nobāl. Tā ir Vecā Kaplava.

Pa ceļam vēl Nicas pludmales klons trīs kvadrātmetru platībā ar tur novietotiem automašīnas priekšējiem sēdekļiem. Latgaļi zina, kas ir komforts. Vai vismaz gandarījums, to izrādot sēļiem, kas no pretējā krasta raugās savu makšķerkātu monotonijā. Šie krasti nesatiekas, tie šķir pasaules un paskaidro, kāpēc Sēlija ir atsevišķs — piektais — novads.

Dzeramais ūdens pārlieku drīz beidzas, savukārt uzticību rosinoši avotiņi ceļā nerādās. Nez, vai Daugavas ūdeni var dzert? Cerība tika likta uz Rudņas ieteku, tomēr, kad tā ir klāt viss, kas redzams, ir ceļojošas pudeles un netīras putas duļķainajā straumē. Tad jau labāk Daugavas ūdens, bet pāris metrus virs ietekas. Garšo pēc upes.

Vakars pienāk pie Slutišķiem. Tālumā jau ugunskuru kūpina un deviņās mēlēs gaudo kāda humanoīdu kompānija, kas, šķiet, jau visu dienu ir veltījusi alkoholiskām izklaidēm, un, jo tuvāka nāk nakts, jo vairāk spēka iekšā. «Pie dzintara jūūūrāāās... Mēs sāāāderāām ko-pāā... u-hū, o-ho!».

Mēs nedziedam līdzi. Mums bez cirvīša un zāģīša, toties dažādu privātīpašuma zīmju aplenkumā, ir jāsagādā malka ugunskuram un vienreiz pa dienu jādabū kaut kas silts ēdams. Pirms plāns ir izpildīts, ēdiens nonāk vairākās sākotnēji neparedzētās vietās, piemēram, iekrīt ugunskurā vai izlīst zālē. Bet mēs esam tūristi, mēs zinām, ka tieši tā top pasaulē garšīgākās vakariņas.

Debesīs tikmēr uzkāpj augusta nakts pirmais mēness, dūmi tam pretim netiecas, bet krājas virs Daugavas, zālē ģitārītes spēlē sienāži un kaut kur pazemes līnijās rosās skudru armijas, kas savas virszemes stacijas ir uzcēlušas tur, kur citkārt būtu vislabākā telts vieta.

Etnografiskais mūzejs ar satelīta šķīvi

Zila māja Slutišķos Fotografēt aizliegtsLimuzīns Jāņu nakts krāsā Slutišķu viduslaiku kapsēta ar siltumnīcu

Slutišķu sādža ir vecticībnieku ciemats, kas izdaiļots ar Eiropas naudas logo, bet ko Eiropas nauda nav pasargājusi no civīlizācijas ietekmes. Sādža ir dzīva — pie noskretušajiem tumšajiem koka namiņiem gozējas itin jaunas mašīnas, pie kādas mājas pat satelīta šķīvis, un vispārējo kultūrvēstiskā konflikta aizrijienu pastiprina elektrības stabi, plastmasas logi, kā arī piestiprinātā zīmīte, ka nedrīkst ne fotografēt, filmēt, ne iebraukt ar mašīnu, ne ar kājām ciemos nākt. Privātīpašuma un vissaizliegts zīmes grezno mājiņas un krāsmatas, bet drusku tālāk kāda nama priekšā suņuburkšķos ieaudzis zied limuzīns Jāņu nakts krāsā.

Ja pagājušā gadsimta 80. gados būtu uzbūvēts Daugavpils HES, Slutišķi būtu zem ūdens. Bet ekoloģijas karogs rokrokā ar nācionālo jūtu karogu nonāca arī līdz Slutišķiem.  Kad 1986. gadā Dainis Īvāns ar Artūru Snipu uz šejieni brauca skatīties, kā plosās buldozeri, viņu publikācija laikrakstā «Literātūra un Māksla» vēra vienas no režīmam pretošanās slūžām. Tagad te no HES būvniecības vairs nav nekā, vien daži pauguri, kas varbūt nav radušies dabiskā ceļā.

Braucot ārā uz šoseju, pa ceļam ir veikals ar govi, savukārt nākamajā Daugavas sīnusoīdas virsotnē ir Vasargelišķu skatu tornis. Tanī uzkāpjot, var redzēt Daugavas līkumu, kas iemūžināts arī uz desmit latu banknotes. Atšķirībā no piecīšu ozola, kam ir neskaitāmi pretendenti uz oriģinālo koku (no kuriem neviens nav īstais), desmitnieka skats nudien ir šeit.

Atpakaļceļā uz Rīgu vējš īdēja un vaigēja uz mašīnas jumta bagāžnieka uzsietajā laivā, bet iepriekšējā naktī zirneklīši tur bija ierīkojuši savu poligonu, un, kad no rīta to apgāzām, šie aizskrēja kur kurais.

--

Mūzikālais pavadījums: Imanta-Babīte — «Manai dzimtenei»



— Janks

 Raksturvārdi: ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:

Divas atsauksmes

Šis raksts mani iedvesmoja atklāt Piecīšu Ozola noslēpumu. Tas nav nedz Blomes, nedz Kalvenes, nedz Kvēpenes un ne arī Snēpeles ozols. Tas tomēr ir un paliek mākslinieku iztēles ozols, kuru gribas pamanīt un saskatīt dabā, ne tikai savā naudasmakā, bet arī, kādā no piekalnītēm. Labi vismaz, ka Daugavas loki ir īsti.

Kvēpenes ozolam zināma līdzība ar piecīti, protams ir. Bet kokus viltot tomēr ir vieglāk nekā vietas.



  • Tie, kas māk rakstīt atsauksmes, parasti māk arī lasīt.
Zināšanai:
  1. Visas HTML birkas, izņemot <b></b> (<strong></strong>) un <i></i> (<em></em>), pazudīs. Ja vēlies stilot, lieto textile. Tas nozīmē, ka vari spēlēties ar šādiem un vēl citiem kodiem: _slīpraksts_ *treknraksts* ??citējums?? -dzēsts- +ievietots dzēstā vietā+ ^augšraksts^ ~apakšraksts~ un tā tālāk.
  2. Saites ievietojam šādi: "saites teksts":http://adrese. Vai arī "saites teksts(saites nosaukums, kas parādās, uzbraucot virsū peli)":http://adrese
  3. Bet tā vispār interneta adreses par klikšķināmām saitēm pārvērtīsies pašas no sevis.
  4. Novērtēsim, ka norādīsi e-pasta adresi. Tavu personisko informāciju citiem neizpaudīsim, tā būs pieejama tikai mums.

Meklēšana

Šī diena

  • Vidmants, Edmunds, Edžus

pēdējās atsauksmes

  • Mareks2: Da tas viss ir sīkumi, vot ko darīt ja es ārzemēs un nesaproti pusi no zīmēm. Labs piemērs …
  • Martins: Skaistas bildes – rūpnīcā varētu otikt dažādi kultūras pasākumi, vai kādas filmas fragmentu…
  • Emīlija Māra Roze…: Ticiet vai nē tā ir mana ome un šādi var pārvietoties katru gadu. Kad biju mazāka tiku uz t…
  • anonīmā: Šo rakstu arī laikam sarakstījis kāds vājais vīrietis, jo nav pieticis drosmes parakstīties…
  • Ai Gars: Vai autore pati ir Viktorija, Balva? nesaprotu šitādus anonimus tekstus lai cik tie būtu pa…
  • Daniels: Pēc manām domām tiešām, Slokai vajag jaunu fabriku.
  • Santa: varbūt ieliedz šodienas viedokli un bildes, kas tad nu mums ir mainījies, uz vietas tomēr n…

rubrikas

izvēlēts raksts

Latviešu valodā jālieto jēdziens «paraolimpisks», nevis «paralimpisks» — tā nolēmusi Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija. Šis lēmums kārtējais pierādījums tam, ka terminoloģijas komisija īsti nezina, ar ko tai būtu jānodarbojas, jo tā vietā, lai meklētu jaunus terminus jomās, kur to nav, tā maina svešvārdus pēc savas iedomātās loģikas.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu paralimpisks vai paraolimpisks? »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada

E-pasts: redakcija-at-mosties-org

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas