Daugavas krasts pie HES

Pēc dažu minūšu ilga brauciena pa smilšainu ceļu nost no šosejas pie Doles pēdas ar sīkiem olīšiem sveic Rīgas HES ūdenskrātuves gultne. Tas gan ir tikai sākums, jo dziļumā piesakās arī straume. Tā visvairāk runā uz tiem, kas zina: vasara ir pārlieku īsa, lai peldēšanas vietā tikai bradātu. Pa kreisi mūsu virzienā raugās televīzijas tornis, tas sargā Zaķu salu un gaida šļakstus.

Savukārt soļus līdz upei sevī uzņem pļava ar netīša atraduma prieka pastiprinātu īstas vasaras smaržu. Pļava ir dzeltenpelēkzaļa brieduma pietvīkusi un pelēkajām debesīm jau stāsta augusta nogales stāstus, ka pusē vienpadsmitos vakarā paliek tumšs. Tā aicina atlaisties, ar smilgām rāda debesīs un saka: rau, viss tev vēl ir, bet cik ilgi vairs, cik ilgi? Skat, zāle izaug par cietiem un asiem stiebriem, bet tie, kad pienāk aukstums, vairs nebūs nekas vairāk par beigtu bālu kūlu. Un kur tad būsi tu?

Otrpus ceļam pāris metrus attālu aug meža zemenes. Nez, cik soļu pa šiem stādiem pirms mums jau ir sirojuši un cik vēl siros, atrazdami aizvien jaunas ogas? Sākumā tu tikai bradā līdzi ar bezcerīgu uz zemi vērstu skatu, un tad nevilšus, sekojot viņas piemēram, ieraugi kaut ko sārtu. Tad vēl. Un tad vēl šur tur. Kā vienumēr, pirmās dabūtās ogas ir vislabākās, ar to krāšņo pieticību, kas parādās formā, nevis saturā kā meža velšu apsolījumā. Šķiet, ka zemenēm šeit netraucē nekas — ne koku ēna, ne ceļmalas zāles pārākums augšanas sacensībās. Meža zemenes te augs, kamēr tām neapniks, kamēr tās neaizmirsīs.

HES ūdenskrātuves krastu rotā brīdinājums, ka te iet ir bīstami, jo nogāze slidena, un tā. Bet nav jau nekāda slidenuma, ir tikai betons kilometru garumā, apjozts ar šoseju, grāvjiem vai neko haotiskas arhitektūras stilā ieturēta jaunciematiņa tuvumā. Ciematiņš sastāv no bruģētas ielas, dažām pabeigtām mājām, par kuru pabeigtību liecina spožas mašīnas ārpusē, un virkni jaunceltņu, kas gaida labākus naudiskus laikus.

Laiskam sunim pie ķēdes gaŗāmgājēji atnes nevis sargāšanas prieku, bet miegu, savukārt namiņi te spiežas viens otram klāt, liekot iedomāties, kā pie mums atdzimst savdabīga versija par sādžām. Viss ir atsevišķs, viss ir privātīpašnieciski eskeipiski norobežots, bet būvēts tā, lai būtu redzams, ka ir, no kā norobežoties, un ka kopējs še ir tikai ūdensvads.