baltas strīpas karstās ielās

Liepu lapas nosviedrējušas asfaltu un ietves tumšā lipīgumā. Pilsēta sausumā dun un asfalts eļļainos putekļos tvan, cilvēki gaišās brīvās drānās lidinās, plandās un izplēn cauri parkiem, šķērsām pāri krustojumiem un gar pagalmiem, lai drūzmētos pie saldējuma pārdevējiem. Visapkārt vasara pilsētā.

Policija tvarsta nepareizi apstājušos taksometrus un citas automašīnas, to vainu iededzināti avārijas uguņi neizpērk. Krustojumā mani pasveicina kaut kur redzēta seja uz motorollera, kas pēc mirkļa aizšaujas tālāk. Esplanādē šļakst strūklaku mehāniskais dzīvīgums. Uz ielām strādnieki krāso jaunas baltas strīpas, par kuŗu negatavību tveices un riepu spiedienam signālizē oranži konusiņi un krāsas smarža. Izdedzis zālājs gaida valgmi, bet noputējušās izkārtnes ir nogurušas aicināt un informēt apaļās mašīnas, kas aizslīd garām, un karstuma vienaldzīgotos gājējus ar atrotītām piedurknēm, kas šajās dienās pārvērtušās par saules baterijām.

«Atvainojiet, vai nevarētu iedot kaut nedaudz naudas iztikai?» man vaicā kāds vecītis. Pirms tam viņš upurim ir uzmetis to īpašo vērtējošo skatu, kas pāris mirkļos ļauj izšķirties, vai maz vērts mēģināt. Nebija vērts. Viņš iet tālāk, pāri ielai un apstājas, lai vērstos pie kafejnīcas vasaras terases apmeklētājiem. Apmeklētāji skatienam ir noslēpušies aiz stūra, bet vecīša mugura itin labi stāsta par sekmēm: viņš noplāta rokas un atkal turpina ceļu.

Es palieku un skatos, kā stāvvietās pie Ģertrūdes baznīcas mijas «BMW» un «Porsche». Vieni aizbrauc, citi iespiežas brīvajās vietās. Kādā no tām ietraušas arī zaļa vecā modeļa «Volga», no kuŗas izkāpj jauns puisis ar mobilo tālruni pie auss un aktuālā griezumā veidotu un matu želejā asimetrizētu ērkuli uz galvas. Tā ir apstāšanās uz brīdi — un atkal kustība, ko kā smilšu pulkstenis mudina apmaksātais stāvvietas laiks, kā arī tas laiks, kas atvēlēts karstuma tveršanas izklaidēm un izklaižu nopelnīšanai kondicionētajos birojos — sapulcēs, tīklos, kontaktos, papīros un starp jau apdilušiem sasvīdušiem datora taustiņiem. Bet paši kondicionieŗi ar savu karsto plūsmu pavadīto zumēšanu tikām vēl vairāk silda klimatu.

Mīņājas pēcpusdienas tramvajs uz nogurušām sliedēm, un tajā mīņājas cilvēki nogurušām kājām. Tiem stikla akmeņi iedurti ausīs, nemiers rokās un miklums uz pieres — ātrāk, ātrāk, gribu mājās, gribu uz centru, gribu projām, gribu atpakaļ. «Paskaties, cik grādu rāda,» viena draudzene saka otrai tramvajā pie LMT mājas. «Divdesmit astoņi,» viņa pēc brīža atbild. «Vasara.»