kur gulbji gaida vasaru

Nakts pirms vasaras iestāšanās ir īstā saulgriežu nakts.

Es vairs nezinu, kur zied papardes un kā smaržo jāņuzāles — akmeņu sprostā pīpenes, suņuburkšķi un vaiņagu ozoli neaug. Tomēr īsākā nakts vienlīdz gaiša ir gan miglas pļavās, kuŗās pazūd kumeliņš, gan piepilsētā uz robežas starp mašīnām, motoriem, meitenēm, uz ielu stūriem kas salst, un zemes, smilgu un smilšu īstumu, kas palika bērnībā.

Mangaļsalas pļavās koklē vardes, un pulksten trijos rīta puse jau metas gaiša. Puskrēslā locis kā Orfejs Eiridīki ostā ved iekšā tumšu kravas kuģi, kamēr citi kuģi ar iedegtām ugunīm gaida savu kārtu Aīdā un vēro bāku disko gaismas. Tikai neskaties, neskaties atpakaļ, Eiridīke, vēl ir priekšā īstā vasara. Viss, kas ir bijis, ir tikai kakao putas, bet saldējuma kokteilis ar persiku sulu būs tikai tagad.

Jūra un Daugava pāri molam apmainās ar šļakstiem, vējš pūš ausīs, un mēs, apsegušies ar segu, dodamies uz bākas sarkano malduguni mola galā. Tas nav iespējams, jo pusceļā, knābjus zem spārna palikuši, dus divi balti gulbji. Tie snauž, nemierīgi ik pa brīdim paceļ galvu un paskatās, kas tuvojas. Gulbji saausās no mūsu čukstiem un soļiem, tomēr ļauj mums pienākt klāt metra attālumā. Mēs brīdi skatāmies, kā tie guļ, tad griežamies apkārt un dodamies atpakaļ.

Ceļā uz centru ielu gaismas ir nodzisušas. Rīga nav «city that never sleeps», Rīgai ir jāguļ, tomēr automašīnu ielās šajā naktī kļūst aizvien vairāk. To uguņi priekšā, uguņi spoguļos, atspīdumi ceļazīmēs un pārbrauktās nepārtrauktās līnijās. Uguņi līdz ar luksoforu sarkani zaļajiem toņiem vienīgie izgaismo pilsētu agrajā rīta stundā, taču pirms saules uzlēkšanas ar to ir par maz, un rīta gurdenumā skatiens, meklējot īstos, krēslas noslēptos pagriezienus, taustās starmešu nespodrumā. Divi krustojumi taisni, kuŗos visiem jādod ceļš, tad pa labi un pēc tam pa kreisi — šajā stundā to atļauj pat ceļazīmes.

Kad saule uzlēkusi, pilsēta atkal ir klusa. Nakts mašīnu armijas ir aizbraukušas savās gaitās, saule devīgi putina gaismu, bet siltumu paņem kreditors vējš, siltumam cerība ir kredītbrīvdienu mēnesis jūlijs ar liepu sīrapa lipīgām ietvēm un pēclietus asfalta smaržu atspirgušos vakaros.

Lielveikals bez tik ierastām rindām pie kasēm gatavojas saulgriežiem, bet saulgrieži jau ir bijuši, atlikušas tikai brīvdienas.