smilgas, lidmašīnas un laternas

Tieši Tev.

Tādās dienās kā šī debesis ir vaļā, un tajās švīkas velk lidmašīnas. Izpļautās smilgu takas ved uz saulē sasilušiem granītiem, aprūsējušām metāla mucām, plastmasā ieaugušu krūmu kiborgiem, simetriskiem vulkāniem un citiem artefaktiem Pedvāles Cerību dārzā aiz Melnā cauruma. Bet drusku nost no takas ir arī īsta pļava, pilna ar maziem tramīgiem sienāžiem, un tālāk lejā smaržo akācijas. Laiks ēnās pil laiski, un tādās dienās kā šī tas nav nekāds kilometru skaitītājs.

Vakara pusē trasi pāri ceļam atklāj eži. Tie pastāvīgi jauc dzīvības draudus ar draudzības izpausmēm, un, kad kāds no tiem kārtējo reizi ir ieraudzīts uz ceļa un mēs kāpjam ārā parunāties, tiem sirdis sitas jo strauji un īstas pārliecības, ka adatu kažoks pasargās, jau nav. Pēdējam satiktajam pašnāvniekam Jūrmalā uzradās glābēja, kas kā supermens ar ķeselīti rokās aizskrēja mašīnai priekšā, lai adataini nodzītu no ielas nost; ja ne kā citādi, ar nervozu žestu un neveikli aizripinot, līdz eža ripojums atdūrās pret ietves apmali. Tādos vakaros kā šis visi paliek dzīvi, un dažiem palaimējas pat vēl vairāk.

Mērsragā akmeņi kā klasīšu rūtis sniedzas iekšā jūrā, un, ja ap pleciem ir silta sega, vēsi nav nemaz. Jūra mīņājas sīkiem vilnīšiem, bet pamale ir oranža kā aprikožu saldējums, tā kārdina piešaut mēli. Pa ceļam atpakaļ sākas nakts ar starmešos mirguļojošiem ceļa remontu stabiņiem un izgaisušām strīpām uz asfalta. Pāri ceļam skrien stirnas, izlec arī kāds kaķis ar spīdošām acīm, bet ir gaiši, gaiši ir arī bez Jūrmalas šosejas ugunīm un pretimbraucēju nepārslēgtiem lukturiem. Tikai neatlaid roku, tikai neaizmiedz, jo tādās naktīs kā šī ielas un ceļi nebeidzas nekad.

--

Within Temptation — Running Up That Hill