pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2009. gada 23. maijs 00:37 5 atsauksmes

par terorismu

Terorisms mediju valodā ir kļuvis par pašsaprotamību. Ir pierasts, ka šajā pasaulē ir ļaudis, kas uzbrūk civiliedzīvotājiem vai civīliem objektiem, nolaupa lidmašīnas, spridzina ēkas, saņem gūstā cilvēkus. Jautājumu, kāpēc viņi tā dara, uzdot nav nepieciešamības, šī parādība pieder pie mūsdienu pasaules nepareizībām, ko mēs jau sen vairs neskaidrojam, bet atpazīstam. Tajā pašā katliņā ir lielvalstu mēģinājumi dominēt, kaŗi, bads, negodīga, antisociāla rīcība un daudz kas cits no ierastā masu saziņas līdzekļu satura.

Gaidītie, negaidītie un nesagaidītie efekti

Terorisms gadu simtos savu seju ir mainījis līdz nepazīšanai. Vārds «terorisms» Eiropā parādījās Lielās franču revolūcijas laikā, kad jakobīņi izrēķinājās ar saviem polītiskajiem konkurentiem žirondistiem un veica pamatīgu administrātīvo un polītisko tīrīšanu. Par tā laika simbolu kļuva giljontīna jeb «nācionālā žilete». Šos notikumus var izmantot par atgādinājumu, ka terors visasiņainākais mēdz būt tad, kad valsts to vērš pati pret saviem pilsoņiem.

19. gadsimtā terorisms ieguva jaunus apveidus, un tā taktiku sāka izmantot ar valdību nesaistītas grupas. Tehnoloģiskie sasniegumi — šaujamieroči un sprāgstvielas — ļāva uzbrukt precīzāk un tiešāk. Krievu teroristi no organizācijas Narodnaja voļa ir vieni no retajiem, kuŗi paši sevi ir saukuši par teroristiem. Viņi 1881. gadā nogalināja Krievijas caru Aleksandru II, tomēr cerības, ka šī nāve izraidīs revolūciju, nepiepildījās. Jāpiebilst, ka šī joprojām ir viena no teroristu idejām — ka pamatīgs, bet atsevišķs trieciens varai, pret kuŗu tie vēršas, tik ļoti destabīlizēs situāciju, ka sāksies revolūcija vai kā citādi būs pēkšņi iespējams sagraut ienaidnieku.

Tā parasti nenotiek. Ironisks izņēmums ir Austrijas erchercoga Franča Ferdinanda nogalināšana Sarājevā 1914. gada 28. jūnijā. 19. gadus vecā Bosnijas serba Gavrilas Principa veiktais atentāts bija dzirkstele, kas iesāka 1. pasaules kaŗu. Te gan jāpiebilst, ka viņš un viņa uzskatu draugi ko tādu izraisīt negribēja, un šādu ķēdes reakciju diez vai kāds varēja paredzēt. Bet teroristi jau visai reti ar savām metodēm ir sasnieguši tos mērķus, kuŗus vēlējušies.

Pēc 2. pasaules kaŗa par teroristu uzbrukumu mērķiem sāka kļūt ne tikai valstu vadītāji un polītiskie līdeŗi. Impēriju aizjūru kolonijās, piemēram, Āfrikā, pastiprinājās nācionālisma kustība, kuŗas dalībnieki vēlējās nokratīt no pleciem apspiedējus. Teroristu organizācijām bija divēji mērķi — uzbrukt koloniālajām varām, kā arī iebaidīt vietējos iedzīvotājus, lai tie šīs kustības atbalstītu un tādējādi tās sev nodrošinātu ietekmi jaunveidojamajā valstī. Arī te teroristu centieniem ne vienmēr bija paredzams veiksmīgs iznākums. Turpretī Mahatmam Gandijam britu kundzību Indijā izbeigt izdevās ar nevardarbīgo pretošanos.

Jaunā seja: globālais terorisms

20. gadsimta otrajā pusē parādās viena no mūsdienu terorisma iezīmēm — uzbrukumi civiliedzīvotājiem. Viens no notikumiem, kas stāstīja par jaunajām iezīmēm, bija palestīniešu teroristu uzbrukums Izraēlas sportistiem Minhenes olimpiskajās spēlēs 1972. gadā. Šis bija uzbrukums ar nolūku nogalināt. Palestīniešu gadījumā jau var runāt par viņu sūro likteni, viņu teritoriju okupāciju 1967. gadā un teikt, ka atbilde uz vardarbību, kas vērsta pret viņiem, ir vardarbība, ko Izraēla ir nopelnījusi. Arī turpmākajos gados morālie spriedumi par terorismu ir bijuši grūti, un to, vai kaut kas ir terorisms vai nav, bieži vien nosaka simpātijas pret organizācijas mērķiem. ANO joprojām noris diskusijas par šiem jautājumiem, un dažādu valstu attieksme ir atšķirīga.

Starptautiskais terorisms dzima 90. gados, un tā vārds ir Al Kāida. Osamas bin Ladena vadītajai organizācijai nav mītnes valsts, un tā saviem ienaidniekiem var uzbrukt globālā mērogā, ignorējot valstu robežas. Tas ir starptautisks tīkls, un pret to vērsties ir grūtāk nekā pret ģeografiskai vietai piesaistītu organizāciju.

«Al Kāida» kustību baro neapmierinātība ar Rietumu un it īpaši ASV dominēšanu un reliģiskais ekstrēmisms, savukārt dalībnieku vidū bija arī cīņās pret padomju okupāciju Afgānistānā rūdītie mudžāhidi vai viņu mantinieki. Kāda ironija — 80. gados, kad ASV iebilda pret padomju mēģinājumiem Afgānistānā nodibināt savu kārtību, tā mudžāhidus atbalstīja, bet desmit gadus vēlāk faktiski tie paši cilvēki ir kļuvuši par teroristiem. 1998. gadā «Al Kāida» uzbruka ASV vēstniecībām Āfrikā, nogalinot simtiem cilvēku, un ap šo laiku «Al Kāida» sevi nopietni pieteica uz starptautiskās skatuves. Tālāko jau mēs zinām — 11. septembris, kas iezīmēja jaunu līmeni terorisma uzbrukumiem, Džordža Buša doktrīna «kaŗš pret terorismu», kas paredzēta ASV aizsardzībai, bet noveda pie cilvēktiesību pārkāpumiem un brīvību ierobežojumiem un jauniem kaŗiem. Kaŗš atkal bija izraisījis kaŗu. Mainoties noskaņai ASV valdībā un pie varas nākot Barakam Obamam, šī pēdējos gados tik bieži lietotā frāze nu ir atmesta.

Vieniem terorists, citiem — brīvības cīnītājs

Terorisma jēdziens ir polītisks un emocionāli piesātināts. Lai arī ir virkne šķietamu elementu, kas kādu rīcību ļauj raksturot kā teroristisku — vardarbība, baiļu sēšana un psiholoģiskais efekts, politisks mērķis, tīša vēršanās pret civīliedzīvotājiem —, tomēr šis vārds ir ārkārtīgi pievilcīgs, lai vērstos pret oponentiem. Valodas lietojums ļauj noteikt, kuŗā pusē kuŗš ir.

Krievijai čečenu ‘kaujinieki’ ir ‘teroristi’, un arī 2. Čečenijas kaŗš pēc Krievijas interpretācijas bija pretterorisma operācija. Savukārt Rīgā ir Džohara Dudajeva gatve, kas latviešiem, kuŗiem čečenu brīvības ilgas ir tuvu pie sirds, patīk, bet latvieši šajā ielā lielākoties nedzīvo. Tiem, kas tur dzīvo, ir citas sajūtas, tāpat kā viņu draugiem, kas viņiem no Krievijas sūta vēstules un šādu adresi raksta uz aploksnes.

Ironisku piemēru netrūkst. Pagājušā gadsimta 80. gados Lielbritānija par teroristisku pasludināja Āfrikas Nācionālo kongresu. Tā ir Nelsona Mandelas partija, kas Dienvidāfrikā cīnījās pret aparteīda režīmu — vardarbība bija, ko tur liegties, bet tā bija tikai daļa no partijas stratēģijas. Mandela ir pirmais Dienvidāfrikas dēmokratiski ievēlētais prezidents.

Ieņem medijus, bet nekontrolē vēstījumu

Terorismam ir vajadzīgi masu saziņas līdzekļi, un masu saziņas līdzekļiem ir vajadzīgs terorisms, lai stāstītu savus nāves stāstus, kas tik ļoti pievelk cilvēkus. No vienas puses, šī vienkāršā shēma — izdari kaut ko ekstrēmu, un par tevi pastāstīs ziņās — ir mediju vājuma izmantošana. Tie nespēj nereaģēt uz šo mehānismu, jo «par to nevar nestāstīt», tas ir «svarīgi» un, «ja ne mēs, tad konkurenti pastāstīs». No otras puses, pasaulē, kuŗā tik dažādi uzskati masu saziņas līdzekļos nav pārstāvēti, šis ir veids, kā atgūt atpakaļ tiesības runāt.

Mēs ziņās nudien uzzinām par dažādajām kustībām un dažādiem mērķiem. Uzbrucēji vēlas dibināt jaunas valstis, ieviest reliģisku kārtību, sagraut impērijas un korporācijas, glābt dabu un darīt vēl daudz ko citu. Tomēr masu saziņas līdzekļi šos cilvēkus beigās tāpat apspēlē. Tie pastāsta par notikušo, bet tajā, kas cilvēkiem licis šādi rīkoties un kāda ir viņu loģika, neiedziļinās. Ekstrēmisms ir un paliek tēma, kuras ideoloģiskie pamati masu saziņas līdzekļos tiek bloķēts.

Un tā tas arī paliek — ikdienas pastarpinātās pieredzes elements ir cilvēki, kuŗi ir gatavi nogalināt un nežēlot ne savas, ne citu dzīvības kādu abstraktu polītisku ideju vārdā. Cik sasniedzami Tev liekas tās pašas «Al Kāida» mērķi? Ko gribēja pateikt Lielbritānijā augušie teroristi, kuŗi 2005. gadā spridzināja Londonas sabiedrisko transportu? Kāda jēga bija terora aktiem lepnajās Mumbajas viesnīcās pagājušā gada novembrī — pat bija jāveic izmeklēšana, lai noskaidrotu, kuŗš to vispār ir darījis. Viņi strādā ar šovu, bet ne ar skaidrojumu. Racionālas kalkulācijas vietā terorisms ceļā uz mērķu sasniegšanu spēlē loto. Ar cilvēku dzīvībām.

Terorisms ir vardarbības kultūras ekstrēmākā izpausme, un tā ir lipīga. Kā norāda Adams Robertss, terorisms, ko sākuši kreisie, var turpināties ar labējo atbalstu un otrādi. Nācionālisti terorismu izmanto, lai pretotos tautas apspiedējiem, taču to var turpināt izmantot, lai valstī pie varas esošie savas pozīcijas nostiprinātu. Terorisms var sākties kā kustība sabiedrības attīrīšanai no korupcijas un ārējās kontroles sagraušanai un turpināties roku rokā ar narkotiku tirdzniecību un prostitūciju. Un, kad tas ir sācies, nemitēties var paaudzēm.



— nııtŕø

 Raksturvārdi: , , , , , ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:

5 atsauksmes

«kaŗš pret terorismu»

No mīkstā ŗ gribās vemt.

Kad Mosties sāks publicēt drosmīgu notikumu analīzi? Šāda vidusskolnieku līmeņa atreferēšana galīgi neiedvesmo. Kas te ir tāds, ko jūsu vidējais lasītājs par terorismu nezināja jau iepriekš? Boring…

katjas nav :(

No mīkstajiem Radofu komentāriem gribas vemt. Rakstam nav ne vainas, atkārtošana zināšanu māte.

ASV ir lielākais “unconventional warfare” sponsors.

“Kaŗš pret terorismu” vispār ir liels farss. Karo paši pret sevi lolol.



  • Tie, kas māk rakstīt atsauksmes, parasti māk arī lasīt.
Zināšanai:
  1. Visas HTML birkas, izņemot <b></b> (<strong></strong>) un <i></i> (<em></em>), pazudīs. Ja vēlies stilot, lieto textile. Tas nozīmē, ka vari spēlēties ar šādiem un vēl citiem kodiem: _slīpraksts_ *treknraksts* ??citējums?? -dzēsts- +ievietots dzēstā vietā+ ^augšraksts^ ~apakšraksts~ un tā tālāk.
  2. Saites ievietojam šādi: "saites teksts":http://adrese. Vai arī "saites teksts(saites nosaukums, kas parādās, uzbraucot virsū peli)":http://adrese
  3. Bet tā vispār interneta adreses par klikšķināmām saitēm pārvērtīsies pašas no sevis.
  4. Novērtēsim, ka norādīsi e-pasta adresi. Tavu personisko informāciju citiem neizpaudīsim, tā būs pieejama tikai mums.

Meklēšana

Šī diena

  • Raita, Jogita, Evija

pēdējās atsauksmes

  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…
  • Paula Izabella: lai man atsuta interesantus uzdevumus ar atteliem ar bildem u.t.t.

rubrikas

izvēlēts raksts

Kasparam Dimiteram sanācis brīnišķīgs jaunais albums Kamene ledus balonā. Tas ir viegls, pat gaišs un bez sociāli politiskas sāpēšanas. Albums krietni atšķiras no tā, ko no viņa varētu sagaidīt, spriežot pēc izpausmēm un tēmām, ar kurām viņš pēdējos gadus ir bijis zināms publiskajā telpā.

Sāpēšana gan nekur nav pazudusi, bet viņš, šķiet, ir iemācījies to paskatīties kā samierinoties, pieņemot un pat tā kā pasmaidot par sevi.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Kamene ledus balonā »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada

E-pasts: redakcija-at-mosties-org

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas