Atšķirība starp digitālo un analogo pamatā ir tehnoloģiska, tomēr tā jo spilgti parādās arī uztverē. Tas ir vecā un jaunā, stagnācijas un inovāciju, nostalģijas un progresa pretnostatījums.
Digitālais un digitālizēšana ir mūsu laikmeta aktuālālitāte. Ciparošanai tiek pakļauts viss, un ikdienas dzīvē tas atbalsojas kā tehnoloģiju svinēšana, pārejot uz jauno paaudzi, kā arī tehnoloģiju lomas palielināšanās ikdienas dzīvē. Viss it kā kļūst aizvien labāks, vismaz tā mums stāsta. Tas gan ir kultūras / ideoloģijas jautājums.
Digitāls saistītā ar skaitļošanu vai elektroniku nozīmē, ka signāls tik pārvērsts binārajos skaitļos (vieniniekos un nullēs). Binārā valoda ir universāla datoru pasaules valoda, tādējādi tajā iekodēto informāciju var lietot krietni plašāk un uzglabāt vieglāk. Mazāk problēmu rada trokšņi, jo ikviens signāls, kas ir gana tuvu noteiktai vērtībai, tiks nolasīts kā šī vērtība.
Analogajā sistēmā signāls tiek pārraidīts elektroniskos impulsos, to nepārveidojot. Ierakstot skaņu ar analogo tehnoloģiju, sākotnējais signāls tiek modulēts uz kādu fizisko mediju — piemēram, vinila plati vai magnētisko lentu. Medija fiziskais apjoms ir tieši saistīts ar sākotnējās skaņas fiziskajām īpašībām (piemēram, amplitūdu), savukārt digitālie dati ir nemateriāli. Analogais signāls ir blīvāks nekā digitālais, kas tam runā par labu, tomēr ir augstāks trokšņu līmenis un vairāk ierobežotas pārraidīšanas iespējas.
Bet tas ir tikai tehnoloģiskais pamats. Digitālā un analogā pretnostatījums mūsdienās parādās arī daudz kur citur, lai mikroshēmu darbinātām sistēmām pretnostatītu mehāniskas sistēmas. Vislabākais piemērs ir digitālie pulksteņi un analogie pulksteņi. Tam ir visai maza saistība ar digitālajiem un analogajiem signāliem. Digitāls pulkstenis ir tāds, kas rāda ciparus, un tā pārinieks ir analogais pulkstenis, kam ir tradīcionālā ciparnīca ar bultiņu rādītājiem. Lai arī «analogie» pulksteņi mūsdienās joprojām ir populāri un netiek lietoti retāk kā tie ar elektroniskajām ciparnīcām, tomēr analogā un digitālā kā tradīcionālā un modernā pretnostatījums ir iekodēts arī šeit.
Arī dators pret rakstāmmašīnu ir digitālais pret analogo. Savādi ir ar disketēm — nu jau teju izzudušajiem datu nesējiem. Pēc būtības tās ir tikpat digitālas kā optiskie diski vai zibatmiņas, tomēr tehnoloģijas vecmodīgums ar tās problēmām (kuram gan nav gadījies atklāt, ka svarīgais fails «nenolasās») neapzināti liek to saistīt ar kaut ko no cita laikmeta, tātad — analogu.
Digitālā un analogā pretnostatījums ļauj grupēt arī cilvēku dzīvesveidus. Hi-tech apoloģēts ar skārienjutīga ekrāna tālruni un bluetooth puļķi ausī, allaž ieslēgtu mp3 atskaņotāju un mūždien tiešsaistē ir digitālā dzīvesveida pārstāvis. Cilvēks, kas skujas ar žileti, nēsā kabatas pulksteni un izmanto vēl kādus aizgājušo laiku atribūtus, mūziku klausās no vinila platēm un pieņem pirmsdigitālā laikmeta uzvedības modeļus (lai kas tie arī nebūtu — gatavība iet duelēties? sevis noliegšana kopējam labumam? darbs bohēmas vietā? varonība slavenības vietā?) — viņš ir analogais.
Šī izvēle ir kultūras un ideoloģijas noteikta. Rietumu pasaulē kopš Industriālās revolūcijas ir valdījis mīts par progresu, priekšstatu par attīstību nemitīgā augšupvērstā līknē, un tas tiek pamatots ar aizvien jauniem tehnoloģiskiem sasniegumiem. Digitāluma kvalitātes kā šo sasniegumu izpausme var būt viens no digitālā dzīvesveida pievilcīguma iemesliem, kas liek novērsties no analogā nostalģiskās pievilcības.
Atsauces saite: http://mosties.org/ieraksti/1135/trackback/
Es neatbalstu visa analogā pieskaitīšanu stagnācijai un visa jaunā – innovācijai. Es pat gribētu strīdēties, ka ir tieši otrādi. Tehnoloģijas attīstības rezultātā viss kļūst lētāks un pieejamāks un lietas, kuras agrāk varēja atļauties un izprast tikai profesionāļi tagad var iegūt jebkurš. Rezultātā ir novērojams krietns kvalitātes kritums, jo publiskā telpa tiek pārblīvēta un līdz ar to – piedrazota ar viduvējiem un nekvalitatīviem darbiem.
Kāda jēga ir no nezūdošas kopijas kvalitātes, ja tas darbs, kas tiek kopēts ir sūdīgs?
Par spīti tam, cik ērtākas mūsu dzīves ir kļuvušas dēļ cipariem, augstākās klases profesionāļi joprojām izmanto analogas tehnoloģijas. Kapēc?
Viss vecais būs atkal jauns. Tas, ko es gribēju teikt ir – jā, digitālais ir forši, bet tikai tad, ja tu pārzini tā analogo priekšgājēju un esi pietiekami disciplinēts, t.i. izmanto digitālās priekšrocības uzturot kvalitāti, kāda no tevis tiktu sagaidīga analogā vidē.
Nu ar to pulksteni kaut kā slideni sanāk — kā tad paliek ar tādiem, kur analogu ceijeri pa tikpat analogu ceijernīcu dzen advancēta elektronika? (Kā pretnostatījums ik rītu uzvelkamam zobratu un akmeņu mehānismam)
Nu i ar tiem cilvēkiem tāpat…
Es saprotu, ka raksts ir tāds metaforisks un vispārīgs, bet man tomēr gribas piebilst, ka tā vecais=analogais, jaunais=digitālais līdzība ir kā kurā jomā. Profesionālajā mūzikā un video, cik zinu, visu joprojām primāri raksta un glabā analogi, jo atomu un molekulu līmenī tomēr var saglabāt vairāk informācijas, nekā bitos un baitos. Izplatīšana un ieraksti, protams, ir digitāli, bet oriģināli tāpat glabājas uz smukām, lielām lentēm. Arī analogie instrumentu skaņotāji ir dārgāki un skaitās labāki par digitālajiem. Nevienai [analogai] gleznai nav iespējams uztaisīt 100% digitālu kopiju, t.i. — tādu, no kuras var atkal iegūt oriģinālu. Gan jau, ka ir vēl.
Neesmu centies bilst, ka digitālais ir labs un analogais slikts. Šis pretnostatījums ir versija par tehnoloģiskā progresa kā aizvien lielāku sasniegumu līknes mītu, kā tas parādās ikdienas uztverē.
Protams, ka profesionālajā jomā analogais formāts tiek attiecīgi novērtēts. Taču tas ir specifisks lietojums. Populārajā formā digitālais sola vieglāku lietošanu, lielākas iespējas un universālumu, kas ir tas, kas drīzāk saistās ar tehnoloģisko uzlabojumu, nevis kvalitātes nianses.
Šulc, pulksteņu analogais un digitālais ir savdabīgs ar to, ka tiem šie vārdi ir piešķirti nevis lai iedalītu tos pēc mehānisma, bet gan pēc ekrāna. Tādējādi tas vairāk ir stila, nevis tehnoloģiskā risinājuma jautājums (tie savā laikā bija modes lietiņa, kas stāstīja par īpašnieka sekošanu jaunākajiem elektronikas sasniegumiem).
Digitālais pulkstenis ir tas, kam ekrāna rāda ciparus, un, lai šo pulksteņu veidu nošķirtu no tiem, kam ir apaļa ciparnīca, pēc citur lietotā analogs vs. digitālais pretnostatījuma parauga tiem ir piešķirts analogo nosaukums.
Niitro, tieši uz to es vēlējos norādīt — ka cilvēku nodalīšana ir tikpat saturiski apšaubāma, kā pulksteņu. Vei, sanāk, ka viens citizen erzacs, ar kvarciem un elektroniku piehujārīts, izrādās tikpat analogs, kā Patek Philippe devaiss, lai gan iedziļinoties top skaidrs, ka atšķiras kā diena pret nakti.
Ne ne, pa manam jebkāda klasifikācija ir amorāla un nolemta neveiksmei, ja neskaita “lohs — smadzeņu lietotājs” diskrimināciju, ko atbalstu visās dzīves situācijās.
Kas digitālajā laikmetā ir īsts? Tas, ko Tu vari aptaustīt, vai arī tas, ko Tu vari ērti pavairot, pārsūtīt, pārveidot? Īsts ir tas, kas atbilst mūsu priekšstatiem par lietas, parādības atbilstību kontekstam, taču, tā kā tīkla pasaule mūsu ikdienas kontekstus maina strauji, drīz būs arī jāpārvērtē atbilde uz jautājumu — kas ir īsts.
Lasīt tālāk ierakstu īstums »
Spēks no PivotKustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada
Famfamfam ikonasE-pasts: redakcija-at-mosties-org
