nācionālais hokejs
birkas: cilvēki, sports, tramvajs

Tas bija vakars hokeja pavasarī. Trolejbusā iekāpa kāds krieviski runājošs apmēram 30 gadus vīrs, iedzēris krietni, tā uz 2/3, ap kaklu hokeja līdzjutēja šalle Latvijas krāsās. Viņš nekavējoties izvēlējās kādu tuvāko braucēju un sāka ar viņu skaļu sarunu, lai gan tas drīzāk bija monologs. Pēc tam izņēma no kabatas telefonu un tikpat skaļi turpināja runāt pa to, bet, kad saruna beidzās, atrada nākamo upuri. Tas, ka sarunu biedrs no viņa sēdēja kādu trīs metru attālumā, saprotams, runāšanai nebija nekāds šķērslis.

«Sliš’, a za kavo ti?» vīrs jautāja sarunu biedram. «Za naših,» sarunu biedrs atbildēja. «A naši veģ i Latvija, i Rasija,» sacīja vīrs un gribēja precīzēt, kuŗi tad ir īstie «naši» — kuŗi ir «bļiže k serdcu». Sarunu biedrs atklāja, ka viņš par Krieviju tomēr. Bet iedzērušais vīrs savukārt paziņoja, ka viņš gan jūtot līdzi Latvijai. «Ja tu esi krievs, jūti līdzi Krievijai, tas ir normāli. Bet, ja par Krieviju fano latvieši, to gan es nesaprotu, nekādi nesaprotu,» krieviski teica skaļais līdzjutējs. Sarunu biedrs piekrita, piecēlās, labvēlīgi atvadījās un izkāpa ārā.

Ārā izkāpu arī es.

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!