Tas bija vakars hokeja pavasarī. Trolejbusā iekāpa kāds krieviski runājošs apmēram 30 gadus vīrs, iedzēris krietni, tā uz 2/3, ap kaklu hokeja līdzjutēja šalle Latvijas krāsās. Viņš nekavējoties izvēlējās kādu tuvāko braucēju un sāka ar viņu skaļu sarunu, lai gan tas drīzāk bija monologs. Pēc tam izņēma no kabatas telefonu un tikpat skaļi turpināja runāt pa to, bet, kad saruna beidzās, atrada nākamo upuri. Tas, ka sarunu biedrs no viņa sēdēja kādu trīs metru attālumā, saprotams, runāšanai nebija nekāds šķērslis.
«Sliš’, a za kavo ti?» vīrs jautāja sarunu biedram. «Za naših,» sarunu biedrs atbildēja. «A naši veģ i Latvija, i Rasija,» sacīja vīrs un gribēja precīzēt, kuŗi tad ir īstie «naši» — kuŗi ir «bļiže k serdcu». Sarunu biedrs atklāja, ka viņš par Krieviju tomēr. Bet iedzērušais vīrs savukārt paziņoja, ka viņš gan jūtot līdzi Latvijai. «Ja tu esi krievs, jūti līdzi Krievijai, tas ir normāli. Bet, ja par Krieviju fano latvieši, to gan es nesaprotu, nekādi nesaprotu,» krieviski teica skaļais līdzjutējs. Sarunu biedrs piekrita, piecēlās, labvēlīgi atvadījās un izkāpa ārā.
Ārā izkāpu arī es.
Atsauces saite: http://mosties.org/ieraksti/1134/trackback/
ttt
Vienmēr jāsaka taisnība.
fxz
forši – man patīk tādi krievi
atceros, kad Latvija reiz uzvarēja Krieviju, daudzi mani krievu draugi līksmoja ar mums kopā tāpat kā latvieši.
Tas atgādina, kā reiz pēc zaudētas Krievijas spēles futbolā Krievijas līdzjutēji draugam Liepājā bija nākuši klāt un prasījuši, kuŗš uzvarēja un pēc tam ar dūrēm paskaidrojuši, kāds īsti bija rezultāts. Saprotams, Krievijai par labu. Nez, vai vienmēr jāsaka taisnība.
Hidari
Tāda dubultā mortāle tiem nabaga krievvalodīgajiem latvijā. Tāda brīvprātīgi uzspiestā ;)
Hidari, tā jau nav nācionālas, bet gan sociālas grupas morāle.
fxz
es esmu kaut kādā melnajā sarakstā iekļuvis, ka mani komentāri netiek publicēti?
fxz
ā nē, pardon – laikam manā galā kaut kāds gļuks :)
Hidari
Atzīstu, vairāk sociāla un mazāk nacionāla, bet mans ego tomēr to pārāk sasaista ar manu ego, tāpēc tāda replika.
Es viņu redzu katru vakaru. Kad precīzi notiektā laikā iekāpju tramvajā, viņš jau tur sēž. Vienmēr vienā un tajā pašā vietā, vienās un tais pašās drānās, ar to pašu tīkliņu drebošajās rokās un to pašu tukšo skatienu.
Nezinu, kurā pieturā viņš izkāpj. Vienā mirklī viņš pazudis, tā vienkārši pazudis. Taču zinu, ka nākamajā vakarā viss sāksies atkal. Pasaulē vēl ir kaut kas paredzams.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu vecais »
Spēks no PivotKustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada
Famfamfam ikonasE-pasts: redakcija-at-mosties-org
