aprīļa kalns

Kā klusums pēc vētras, kaut vētras nav bijis. Tie ir rimtie kopējie rīti, kas iesākas agri, jo ir pārāk labi, lai gulētu, un noslēdzas vēlu, kad acis ciet neturas arī Tev. Rīti, kas pāriet pusdienlaikos ar klejojumiem pa rajonu, pāri dzelzceļam, gaŗām priedēm, pūpoliem un ziloņiem. Tās ir laiskās dienas, kuŗās uz dažām stundām var aizmirsties un par atbildi saņemt jautājumu, vai mēs esam īsti. «Are we human, or are we dancer? You’ve gotta let me know.»

Nāks jaunas diennaktis, šķīdīs jauni vārdi, plūdīs šķilsies mīklas bez atrisinājuma un leks dzirksteles bez mērķa, tās ir nebeidzamas un nevajadzīgas, bet ko nu tur; tecēs ielu straumes zem tramvaju un autobusu riteņiem dažādos virzienos, kad laiks ir iztvaikojis, bet kokteiļi bārā vēl nav beigušies. Tās atkal ir citas dienas, ar īsziņu domām un skumjām klausulē. Un klusumu pa vidu, kas ir tas pats, kas vētra, kad viss pēkšņi un pārlieku ilgi ir pavērties nepareizs.

Tavi ābeļzari istabā atdzīvojās vienā naktī. Ar mums vai bez, bet pavasaris kaut kur nes savu kalnu, viņa smarža kaut kur ir, pat ja saule nepalīdz to izgaismot un tumsā to nevar sajust. Aprīlis aiz loga virpuļo vējā, bet kaķis to neķer, kaķim kas cits ir uz sirds. Un, kad skumst kaķis, bēdīgi ir arī kaķa draugi.