Lieldienu cikliskums

«Kristus ir augšāmcēlies!» — tā šodien daudzina ticīgie, un viņiem par šo notikumu ir prieks. Neticīgajiem tas varētu būt vienaldzīgi, viņiem prieks par brīvdienām, ja vien ļaunie kapitālisti tādas ir atvēlējuši. Vienalga, vai esi ticīgs, vai nē, kristīgo kalendāru ignorēt ir grūti, un tas mums neļauj aizmirst priekšstatu par laika ciklisko ritējumu. Šis laiks ir bezgalīgs un nelaiž mūs ārā no ciešanu loka.

Lieldienas, tāpat kā daži citi laika lūzuma datumi, attiecas arī uz Tevi, jo baznīcas svētkiem aktuālitāti piešķir arī valsts ar brīvdienām un masu saziņas līdzekļi, kas sniedz pastiprināti reliģisku saturu. Tu šajā dienā vari meklēt Lieldienu zaķus vai nedarīt neko, bet Tu zini.

Lieldienas ir vieni no svētkiem, kas atkārtojas ik gadus ar vienu un to pašu vēstījumu, un mēs visi to zinām un varbūt pat dzīvojam līdzi — vien ar atšķirīgām emocijām. Tas nav tas pats, kas Kosmonautikas diena, neviens nedaudzina: «Gagarins ir devies kosmosā!» — jo ir zināms, ka viņš šodien to nav darījis, tas notika jau 1961. gadā. Bet Kristus — Kristus augšāmceļas katru gadu, tāpat kā dzimst katru gadu un tiek sists krustā.

Cikliskais laika ritējums mūs padara par sīzifiem, kas mūžīgi mūžos veļ kalnā savu akmeni. Mēs zinām, ka ik gadus būs prieks par Dieva piedzimšanu un augšāmcelšanos, bet neizbēgami ik reizi viņš arī tiks nogalināts. Lai arī cik cilvēki ticētu un mīlētu, tur neko nevar darīt, viņu nosargāt tie nevar. Ar savu lielo mīlestību ļaudis tikai dod enerģiju jaunam ciešanu raundam un sagādā jaunas naglas. Un vai tiešām tie ir kādi ļaunie spēki no ārienes, kas tās sadzen Dieva rokās? Mēs, cilvēki, taču esam nelabojami.