pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2009. gada 3. aprīlis 10:04 17 atsauksmes

kad visi vīrieši ir cūkas

Kad sievietes žēlojas, ka vīrieši ir cūkas un lupatas, dažkārt pie vainas ir dzimumiem atšķirīgā pasaules uztvere, dažkārt tā saka bārbijas, kas nezina, ko grib vai arī kas vienkārši nevienam nav vajadzīgas, bet šad un tad baidos, ka sievietēm ir taisnība.

Līdzšinējā attīstība neko labu vīriešiem nesola, un, jo vairāk sadrups tradīcionālās dzimtes attiecības, jo lielāka iespēja, ka vīrieši un sievietes aizvien mazāk sapratīsies un pieaugs savstarpējo gaidu atšķirības.

Pārmaiņas domāšanā

Pirmsemancipācijas laikmeta sieviete sēž mājās, gatavo ēst, rūpējas par bērniem, un vienīgā publiskā telpa, kur viņai ļauts uzturēties, ir baznīca un tirgotava, kur nopirkt ģimenei nepieciešamo. Viņai ir ierobežotas tiesības reālizēties tur un tā, kā viņa vēlas, bet tomēr viņu uzturēt nav viegli, un ir jābūt iemeslam, lai vīrietis to darītu. Sieviete ir dārga, un par viņu ir jārūpējas. Vīram, kuŗš apprec sievu, kas dzīvo tikai pa mājām, ir jāpelna gana labi, lai varētu uzturēt ģimeni. Ja viņš to nevar, tātad viņš nespēj pildīt savu vīrieša pienākumu, nespēj tikt galā ar lielo atbildības nastu, ko ģimene uzkrauj uz viņa pleciem. Vienlīdzīgi vai nevienlīdzīgi, bet ģimenes locekļiem ir skaidri pienākumi un tiesības.

20. gadsimtā sievietes sāka strādāt algotu darbu, drīkstēja piedalīties vēlēšanās , par normu kļuva to uzturēšanās publiskajā telpā. Vīriešu pasaulē viņu veikumu gan nenovērtēja un joprojām ne vienmēr novērtē kā līdzvērtīgu, tāpēc var izmaksāt mazāku algu. Tas sievietēm traucēja izrauties no vīrieša varas, tomēr viņas turēt pie mājas pavarda arī nebija izdevīgi, jo darba rokas industriālismam ir nepieciešamas. (To saprata arī Padomju Savienība, kas sieviešu atbrīvošanu rādīja kā vienu no saviem revolūcionārajiem sasniegumiem, bet patiesībā tā sievietēm nekādu brīvību nedāvāja, vien papildus tradīcionālajiem mājas darbiem uzkrāva arī algotus darbus, turklāt vienlīdzības vārdā arī tādus, kas sievietēm nav piemēroti — tai skaitā fiziski smagos.)

Vīriešu atbildes nav

Ko tikai sievietes pagājušajā gadsimtā nav sasniegušas. Femīnisms sarunvalodā saistās ar trakajām sievietēm, kas dedzina krūštuŗus un dusmojas, ja kāds tām atveŗ durvis, tomēr pateicoties šai kustībai sievietes mūsdienās tiek uzskatītas par līdzvērtīgām vīriešiem. Tas ir būtisks domāšanas pavērsiens Rietumu kultūrā, un to panāca gan ar dažādām pilsoniskām akcijām, gan ar intelektuāļu atbalstu. Simonas de Bovuāras The Second Sex (1949) un Betijas Frīdenas The Feminine Mystique (1963) ir tikai divi no darbiem, kam bija būtiska ietekme uz to, kā mēs tagad skatām sieviešu lomu sabiedrībā. Mūsdienās šķiet jocīgi, ka B. Frīdenai bija jāvēršas pret uzskatu, ka sieviete sevi reālizēt var tikai audzinot bērnus un pieskatot māju. 

Un ko pa to laiku ir panākuši vīrieši? Neko daudz. Viņi sev neko nav izcīnījuši, neko jaunu un ietekmīgu par sevi un pasauli nav izdomājuši. Var jau teikt, ka tiem jau arī nav daudz telpas, kur izvērsties. Iespējas jau ir tikai divas: vai nu ar mačo svaru vērsties pret sieviešu mēģinājumiem iestāstīt, ka tās ir līdzvērtīgas ar viņiem, vai arī piekrist idejai par vienlīdzību. Ak, jā, vēl var ieņemt to lomu, kas pirms simts bija sievietēm — audzināt bērnus un pieskatīt saimniecību. Šāds modelis gan nav pārlieku izplatīts, jo īstam vecim tā ir grūti pašapliecināties.

Tātad mūsdienās sievietes ir ieguvušas tiesības uz dažādām lomām. Viņas var būt mājsaimnieces, viņas var būt publiskās telpas darbinieces, viņas var izvēlēties spīdīgo žurnālu pārprastās emancipācijas modeli, kas nozīmē saglabāt tradicionālās privilēģijas (vīrietis maksā un atveŗ durvis), bet atteikties no pienākumiem, kas liek šīs privilēģijas kompensēt (tai skaitā ar pakļaušanos). Laikmetā, kad sievietes vairs nevar piespiest un kad ir zudušas paredzamās lomas, vīriešu dzīve ir kļuvusi sarežģīta, jo viņi īsti nezina, kā lai ar sievietēm tagad apietas. Un, ja zina, viņi ne vienmēr spēj būt tādi, kādus tos grib redzēt.

No sieviešu kustības vīriešu dzīve vieglāka netop

Sievietes ir augušas savās prasībās un mainījušās pasaules uzskatā, bet vīriešiem nav bijis kustības, kuŗā mainīties. Viņi ir tikai lūkojuši pielāgoties sieviešu uzskatu pārmaiņām. Šis vairs nav laikmets, kad vīrieša vērtība pret sievietes vērtību ir iepriekš noteikta un pašsaprotama — vīriešiem pašiem, pareizāk sakot, katram pašam, savs statuss un sava loma attiecībās ik reizi ir jārada no jauna. Kamēr vīrieši nespēs pielāgoties, tikmēr viņi riskē tikt dēvēti par cūkām un lupatām. Iespējams, vīrieši vienmēr ir bijuši cūkas un lupatas, bet tagad ir kāds, kas to var pateikt vai šādi interpretēt. Un ko vīrietis lai atbild? Viņš jau arī var sev izdomāt visādas lomas, bet ir maza iespēja, ka šāda brīvība ļaus viņam labāk saprasties ar sievieti un sniegt viņai to, ko tā gaida. 

Tomēr pielāgotiesspēja nav vienīgais vīriešu izaicinājums. Lai arī kāda būtu viņa sieviete, no vīrieša tiek sagaidīts, ka viņam ir jābūt stipram — gan gadījumā, ja jāuztur ģimene, gan ja jāizklaidē sabiedrības dāma. Viņam stipram ir bijis jābūt vienmēr, bet tagad vēl vairāk. Sabiedrības gaidas vīrieša dzīvi padara grūtu — to labi parāda vidējā dzīves ilguma atšķirības. Ne jau no viegluma viņu mūžs top īsāks. (Arī pašnāvību vīrieši pašnāvību izdara krietni biežāk nekā sievietes: piemēram, 2005. gadā Latvijā sev galu padarīja 445 vīrieši un 119 sievietes.)



— nııtŕø

 Raksturvārdi: ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:

17 atsauksmes

nujā, bet tā cūku būšana neattaisno globālo sieviešu stulbumu :)

aj, bet dzīves ilgumu statistiku gan nevaig aiztikt. alkoholisms izplatītāks arī vīriešu vidū. pašnāvības bieži tiek izdarītas atrodoties alkohola iespaidā. nēnu, dabiski – sievietes pie vainas :D (bet nu tādā gadījumā ne tikai cūkas, bet arī stulbeņi :D ) p.s. nelāga aizdoma citas statistikas sakarā. kurš dzimums dominē pašnāvības mēģinājumu skaitā? sievietes ir brīnišķīgas aktrises (kaut ar stulbas, kā jau minēts :D)

Kas tikai kārtējo reizi parāda, ka, ja gribi saglabāt veselo saprātu, iespēju robežās maksimāli jācenšas nospļauties par sabiedrības viedokli. Es biju ieplānojis noprecēt kādu bagātu kundzīti un dzīvot uz viņas rēķina, bet dzīve iekārtojās savādāk un tagad pāris stundas dienā pavadu pie dažādiem darbagaldiem, lai piepalīdzētu nebūt ne turīgai dievietei (par sievieti grūti saukt, sievietes, vismaz viņas vecumā, pa lielam ir pastulbas, lecīgas, un pašas nezin, ko grib) ar pārtikas iegādi. Arī šāds izkārtojums man liekas pilnīgi normāls, jo ir pie kaķa pautiem, cik paralēla vai perpendikulāra mana dzīve ir kaut kādām “tradicionālajām sabiedrības vērtībām”.

Kuras, visticamāk, patiesībā ir visloģiskākās evolūcijas sekas, nevis apzināti ieviesta tradīcija (sievietes, kas bērnu taisīšanas vietā kopā ar večiem gāja zvērus kaut, vai ar zobinu rokās neļāvās izvaroties, ja arī izdzīvoja, pēcnācējus radīja daudz mazāk, nekā tās, kas pacietīgi ļāvās un rezultātā uzresnēja pa vairākām reizēm mūžā). Ņemot vērā, kā pasaule ir karojusi un “tirgojusies” ar sieviešiem jau kopš ļoti sen, es minētu, ka ir pat ļoti liela iespēja, ka lielākā daļa no mums vispār eksistē tikai tāpēc, ka vēl pat ne tik senos laikos sievietes masveidā tika brutāli pakļautas un izmantotas kā privātīpašums. Kas gan ne mazākajā mērā nav nekāds morālais kompass, bet ļauj neaizmirst, ka neviena cilvēka vai grupas tiesības, tai skaitā sieviešu tiesības uz teikšanu, nav “pelnītas” vai “pienākošās”, vai pat “pareizas”, objektīvi raugoties. Ir tikai tas, ko mēs gribam vai negribam, un feminisma kustība tāpēc arī ir tik neviennozīmīga un viegli pārprotama, ka feministes pašas īsti nezina, ko grib, pareizāk sakot, katra sieviete vai sieviešu grupa var interpretēt ideju pa savam, kaut gan pamatpostulāts it kā ir visām viens. Plus vēl idejas mēdz konfliktēt ar instinktiem, un tas tikai vairo apjukumu iekšēji un agresiju ārēji — pret tiem, kas atļaujas atgādināt, ka var būt arī laimīgs, dzīvojot pilnīgi pretēji (nu gluži kā kristietībā, hehe, re, ka tomēr nenoturējos. ;P). Ir lasīti un redzēti visādi feministu uzbraucieni “atkritējām”, kas “norok glābēju centienus, padarot sevi par vīriešu mājdzīvniekiem un propogandējot sieviešu apspiešanu kā pareizu dzīves modeli” u.tml.

Antuanete

03-04-’09 17:36

Lielisks raksts un lielisks Shadowbird komentārs.

Shadowbird, ir daudz femīnisma paveidu un tāpēc arī šī kustība raisa dažādas asociācijas. Korekti akadēmiskā izpratnē femīnisms ir uzskats, ka sievietēm pienākas līdzvērtīgas tiesības ar vīriešiem, bet par femīnistēm sevi mēdz dēvēt arī vīriešu nīdējas un “amazones”. Sliktākais variants ir tās ar totālitāro domāšanu, kas uzskata, ka visām būtu jāpieņem viņu izpratne par dzimtes attiecībām un lomām — viņas citādi domājošās sauc par “atkritējām”, kā Tu saki.

Dabas likumi nudien mūsdienās nav nekāds morālais kompass, jo tā loģika, kas bija cilvēces izdzīvošanas pamatā pirms tūkstošiem gadu, mūsdienās vairs nav nepieciešama, un tagad mēs varam atļauties lomas pārdēvēt. Tomēr veco, iepriekš noteikto priekšstatu atmešana un jaunu veidošana, kā jau rakstīju, neveicina saprašanos.

Antuanete, paldies.

Katja, un kāpēc vīrieši biežāk nodzeras? Ne jau tieši sieviešu dēļ, bet arī ne no vieglas dzīves.

Vīriešu pašdestrukcijas pamatā ir sabiedrības lielās gaidas un viņu nespēja tās izpildīt, kā arī audzināšanas modeļi, kas tiem liek izvēlēties dažādus bīstamus kompensācijas un bēgšanas veidus. Sievietes pašnāvību izdara retāk nevis tāpēc, ka būtu mazāk suicidālas, bet tāpēc, ka meklē palīdzību. Vīrieši un sievietes krīzes situācijas rīkojas atšķirīgi.

jā, nu mums patīk atrast ērtus attaisnojumus, ja negribas pašiem piepūlēties. piem., sabiedrības spiediens , ja sievietes vainot ir acīmredzami neloģiski – vienmēr var atrast kādu citu ārēju vainīgo :)

p.s. sievietēm ir bioloģiski (es gan teiktu zooloģiski-botāniski :D) noteikts spēcīgāks pašsaglābašanās instinkts. viņas vienkārši priekšroku dod pašdestrukcijai ne fiziskā suicīda formā.

Es gan neredzu, kāpēc to ir jāsauc par feminismu, ja jau ir jēdziens “līdztiesība” (“equal rights”). Melnādainie cīnījās par savām tiesībām, homoseksuālisti joprojām cīnās, bet nez kāpēc mierīgi iztika un iztiek bez “blekismiem” un “homoismiem”. Tiklīdz tu idejai, ideoloģijai iedod nosaukumu, kurš jau pats par sevi norāda tā piederību kādai soc. grupai, tā agrāk vai vēlāk panesīsies domas ķēdīte “Feminisms — cīņa par sieviešu tiesībām. Es esmu sieviete — feminims, tātad, cīņa par manām tiesībām. Manas tiesības — tas, ko es gribu un uzskatu par man pienākošos. Tātad feminisms — kustība ar mērķi panākt to, ko gribu es.” Rezultātā ir visādas variācijas par tēmu, bet lielākā daļa uz leju un prom no tās.

Sufikss “-isms” parasti apzīmē kādu ideoloģiju. “Līdztiesība” ir vispārīgs jēdziens, bet līdztiesības var būt dažādas. Femīnisms attiecas tieši uz sieviešu tiesībām un, jā, protams, sieviešu interesēm. Tā ir gana attīstīta akadēmisko studiju pieeja un polītiskā kustība, lai varētu runāt par konkrētu filosofisko satvaru. Ikdienas runā izpratne par to, ko vārds “femīnisms” nozīmē, protams, ir vairāk izplūdusi.

Katja, ko nu te meklēt vainīgo. Ir būtiskas atšķirības, kā mūsu sabiedrībā tiek audzinātas meitenes un puikas, un tas lielā mērā nosaka viņu uztveri un rīcību. Tomēr “sabiedrības spiediens” nav attaisnojums tam, ka vīrieši grūtībās mēdz rīkoties bērnišķīgi.

puikām un meitenēm ir anatomiskas atšķirības smadzenēs. (man liekas, ka feminisms šo faktu necenšas noliegt) nenoliedzu, ka sabiedrība vai, precīzāk, pašu producētie stereotipi arī ņem dalību atšķirību uzsvēršanā, tomēr nevajag aizmirst, ka atšķirības ir no dabas.

grūtībās mēdz rīkoties bērnišķīgi arī sievietes (psiho drāmas, piem.). sabiedrības ietekme varētu būt tik daudz, cik “norādīt” attiecīgajam dzimumam piemērotāko nespējas maskēšanas iepakojumu

Par anatomiju piekrītu. Šī fakta noliegums vai apstiprinājums gan ir drusku polītiskā korektuma jautājums, jo, ja pastāv uzskats, ka visi ir vienlīdzīgi, to ir grūti balansēt ar viedokli, ka pastāv zināmas atšķirības un ka dzimums ir no svara.

Un par bērnišķībām un to izrādīšanu arī piekrītu. :)

vai tad demokrātija, kā reizi, nebalstās uz šī principa – vienādas tiesības, kaut var gadīties ievērojamas (izsakoties polītiski korekti) atšķirības galvas daļā? (un es te nedomāju dzimuma atšķirību radītās):D

Tas, ka dēmokratiskā sabiedrībā vienādas tiesības ir visiem, kas atbilst kategorijai “cilvēks”, nozīmē, ka dzimtes/dzimuma (tāpat kā rases un izcelsmes) jautājums vienkārši neskaitās svarīgs. Neviens neklausīsies kādu, kas mēģinās pārliecināt, ka vienam vai otram dzimumam ir, piemēram, vidēji augstāks IQ. Savukārt, kad sievietes vai vīrieši iestājas par labāku dzimtes attiecību modeli, viņiem šis jautājums ir ļoti svarīgs. Feministes, piemēram, runās par vīriešu dominēšanu — ja nekur citur, tad valodas konstrukcijās. Mērķis nav vienādot un pateikt, ka mēs visi esam cilvēki, bet saprast, kā veidojas dzimtes attiecības kultūrā un kādām tām būtu jābūt, lai sanāktu “godīgi”.

un kā tas ir “godīgi”? no katra pēc spējām un katram pēc nopelniem? :D

Es jau to arī saku, ka nevajag nekādu ideloģiju, nekādu “-ismu”. Jā, līdztiesība ir vispārīgs jēdziens, bet tas netraucē dažādām grupām cīnīties tieši par savām tiesībām, ja tās nav vienlīdzīgas ar citu grupu — neviens neprasa sievietēm iet geju gājienos vai gejiem dedzināt krūšturus, bet vienmēr ir svarīgi paturēt prātā, ka cīņa ir par sava lauciņa pacelšanu kopējā līmenī, nevis beztermiņa celšanu cik tik augstu vien var. Jebkurš “-isms” agrāk vai vēlāk praksē kļūst par egosimu, un kustības būtība no “stutēt līdztiesību attiecībā uz sievietēm” ātri vien kļūst par “vairot sieviešu tiesības”. Kaut sākotnēji tas sanāk viens un tas pats, tomēr pirmajam ir skaidrs finišs un rāmji, otrais var tikt ekstrapolēts bezgalīgi. Jebkura ideoloģija, kas aizstāv kādu vienu cilvēku grupu, gandrīz vienmēr kļūs agresīva un vērsīsies pret citām grupām. Mēs visi gribam varu (spēju apspiest citus), un tieši tāpēc ir tik svarīgi, pretojoties apspiestībai, vienmēr jau laikus novilkt aizliegtās robežas, aiz kurām cīņa pret apspiešanu pārvēršas cīņā par apspiešanu, tikai pretējā virzienā. Atšķirībā no “-ismiem”, “vienlīdzība” šīs robežas novelk jau ar savu nosaukumu vien.

Joprojām vīrieši ir cūkas. Viņiem nospļauties par mūsu asarām!



  • Tie, kas māk rakstīt atsauksmes, parasti māk arī lasīt.
Zināšanai:
  1. Visas HTML birkas, izņemot <b></b> (<strong></strong>) un <i></i> (<em></em>), pazudīs. Ja vēlies stilot, lieto textile. Tas nozīmē, ka vari spēlēties ar šādiem un vēl citiem kodiem: _slīpraksts_ *treknraksts* ??citējums?? -dzēsts- +ievietots dzēstā vietā+ ^augšraksts^ ~apakšraksts~ un tā tālāk.
  2. Saites ievietojam šādi: "saites teksts":http://adrese. Vai arī "saites teksts(saites nosaukums, kas parādās, uzbraucot virsū peli)":http://adrese
  3. Bet tā vispār interneta adreses par klikšķināmām saitēm pārvērtīsies pašas no sevis.
  4. Novērtēsim, ka norādīsi e-pasta adresi. Tavu personisko informāciju citiem neizpaudīsim, tā būs pieejama tikai mums.

Meklēšana

Šī diena

  • Sabīne, Sarma, Klaudijs

pēdējās atsauksmes

  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…
  • Paula Izabella: lai man atsuta interesantus uzdevumus ar atteliem ar bildem u.t.t.

rubrikas

izvēlēts raksts

Pirmdien pulksten 17.30 no Brīvības pieminekļa sāksies Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) rīkots gājiens Gruzijas atbalstam ar nosaukumu «Atstāti vieni Kaukāzā». Pasākumā organizācija aicina piedalīties tos, «kam nav vienaldzīga Krievijas Federācijas veiktā militārā ofensīva Gruzijā».

Mēs parasti politiskās akcijās neaicinām piedalīties, tomēr šis gadījums atšķiras no iekšpolitiskajiem kašķiem un emocionālām līdzi jušanām. Gruzijā mirst cilvēki. Šobrīd nav tik svarīgi, kas šo karu uzsāka un kas to ir kurinājis, svarīgākais — kas šo karu nevēlas apturēt un nepieņem Gruzijas aicinājumu uz pamieru. Tāpēc agresors ir nevis tas, kas aizstāv vai aizstāvas, bet tas, kurš turpina tad, kad to vairs nav nepieciešams darīt, ja nospraustie mērķi ir tādi, kā deklarēts.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu gājiens Gruzijas atbalstam »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada

E-pasts: redakcija-at-mosties-org

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas