Pasaulē ir daudz nāvju. Popkultūra nāvi piesauc kā patīkamu atsvabinājumu no dzīves, mierinājumu un/vai kopības iespēju ar svarīgiem aizgājušiem cilvēkiem. Šī nāve ir mīlestības papildinājums un turpinājums. «If you die, you said, so do I, you said.» Tās ir romantiskās ciešanas un miršanas. Un vēl ir slepkavību balādes.
Ir metālistu nāve, ko piedzīvot nozīmē turpināt mokpilni dzīvot tāpat kā līdz šim. Tā ir dzīves kritika paliekot dzīvam; tas ir nemitīgs miršanas process bez noslēguma. Šī nāve ir dzīves dekonstrukcija: dzīve tiek nosaukta par nāvi un turpinās apvērstās lomās. Šīs nāves pārstāvji estētizē šausmas, izmanto iznīcības simbolus un tradīcionāli ar miršanu kā ļaunumu saistītus atribūtus, paši sevi nostādot viņpus dzīvības un miršanas pretnostatījuma. Nāve kā beigas uz viņiem pašiem neattiecas, tādējādi metālisti savā veidā piesakās uz pārpasaulīgu būtņu (dievu vai velnu) statusu. Tāpēc šī nāve ir dzīves un dzīvības papildinājums — eksistence un iznīcība pastāv līdzās vienlaikus.
Ir mediju nāve, kas ir faktu virkne ar body count, tās mērķis ir skatītājus atkal šokēt ar aizvien lielāku nežēlību, aizvien postošākām nelaimēm. Tomēr emocijas un līdzcietība, ja kas tāds arī parādās, skatītājiem naktīs gulēt netraucē, jo tas ir tikai pa pusei ir īsti, bet īstuma triecienu absorbē tālrāža ekrāns. Tas nāvi padara skatāmu pat iespaidīgu, bet ne sajūtamu.
Un tad ir īstā nāve. Tā, kas pienāk cieši klāt un notiek tepat līdzās. Tā parāda savu seju un ar vienu skatienu pārliecina, ka visas pārējās ir tikai izdomājumi, kas izmanto nāves vārdu, lai gan šiem viņas daudzinājumiem nav nekā kopēja ar to, kas nāve ir. Kad tu ieraugi īsto nāvi, tu tai notici tādai, kāda tā ir — bez estētikas, bez žēlastības, bez vienaldzīgajiem. Treniņš, pirms tam tūkstošiem reižu to vērojot televīzijā, pēkšņi vairs nenozīmē neko.
Atsauces saite: http://mosties.org/ieraksti/1126/trackback/
Katja
jā, nu, brīnišķais cilvēces fenomens – neskatoties uz piedzīvotajām līdzcilvēku nāvēm, indivīds tomēr spītīgi atsakās apjēgt, ka arī viņam/viņai būs kādreiz mirt :)
p.s. bet tā metālistu nāve tā jokaini aprakstīta :)))
Kādreiz, kad ticēju viņsaulei un tamlīdzīgām lietām, nāve bija baigais trieciens. Jo ticība dzīvei pēc/ārpus nāves kaut kā vedināja dzīvot pārliecībā, ka īstenībā jau nekas nebeidzas, nomiršana ir tikai tāds slieksnis, sāpīgs posms “dzīvē”, tipa pubertāte. Un tad, saskaroties ar to reāli, ir kaput — cilvēka vairs nav, un nekad nebūs.
Kopš atrakstījos no nepierādītām fantāzijām, cilvēku aiziešana kļūst vieglāk aptverama un saprtoama. Jo apziņa, ka cilvēki beidzas tieši tāpat, kā beidzas pilnīgi viss pārējais, rada tādu kā vienotības sajūtu. Plus vēl katru dienu redzi kādu lielāku vai mazāku nāvi — nodedzis strāvas bloks, novītusi puķe, sadrupis apmetums. Viss dzīvais un nedzīvais jūk un brūk ik mirkli, un tikai tad, kad tu to katru dienu redzi ar apziņu, ka tā ir tāda pati nāve, kā jebkura cilvēka aiziešana, tu iemācies to pieņemt kā ikdienišķu normu.
Aizgājuša cilvēka sāpīgi skumjo trūkumu gan spēj mazināt tikai laicīga atsvešinātība, tas gan.
Pie reizes izmantošu iespēju tematiski, nekaunīgi ielinkot pats sevi: http://shadowbird.wordpress.com/2008/08/..
es tā arī līdz šim neesmu spējis saprast, kas mani “biedē” vairāk – tas, ka nomirstot viss beidzas, vai arī iespēja, ka pēc nāves varētu būt kaut kāds turpinājums.
Man šādos gadījumos vienmēr nāk prātā Full Metal Jacket beigas — mani ar pārņem tā pati šausmonīgā sajūsma par to, ka es esmu dzīvs, vienā gabalā un man rādās slapjie sapņi.
Ja nav bail no AKKA/LAA — http://www.youtube.com/watch?v=3S7WGfoBa..
Skolas gados reiz gāju ciemos pie drauga, un viņa daudzdzīvokļu nama pagalmā ieraudzīju ar baltu drānu apsegtu cilvēku, kam tuvumā nesteidzīgi rosījās mediķi. Nekādu asiņu, nekādas satraucošas darbības — un tomēr bailes. Kad aiziet kāds, ko pazīsti vai kāds, kas tev kaut ko nozīmē, emociju ir vēl vairāk. Tāpēc stāsts nav par aizkapa dzīvi, bet par to, kas notiek šajā saulē.
Katja, vari aprakstīt citādi?
Katja
1) Tāpēc stāsts nav par aizkapa dzīvi, bet par to, kas notiek šajā saulē.
jebkurš stāsts par nāvi pirmām kārtām ir stāsts par dzīvi. bailes no nāves = bailes no dzīves. šeit arī satricinājuma momenta iemesls, redzot nāvi tuvumā :)
2) tā metālistu nāves (lol), cik manīts, mēdz būt dažādas. es*, piem., saskatu nāves atribūtikas izmantojumu t.s. metālistu vidē (vai gotu? :D) kā shadowbird-a pieminētā everyday life neatņemamu sastāvdaļu – memento mori
*“es” arī mēdz būt dažādi © Trusītis
Visapkārt ir tik daudz stāstu, kam nav gala, tik daudz problēmu, kas atkārtojas, un tik daudz apņēmības uzvarēt apstākļus, kas citiem nav bijis pa spēkam. Par to iedomājos, sastopoties ar ierastu diskusiju — par to, kur doties studēt un kura padomam ticēt.
Ko izvēlēties? To, ko, šķiet, gribas pašam, vai to, kas nosacīti dzīvesgudrākiem šķiet vairāk pieņemams?
Man pašai bija žurnālistika vs ekonomika. Paņēmu ekonomiku, jo vecāki gribēja. Un ar gribasspēku panākšu to, ka man arī tas iepatīkas. Galvenais ir attieksme.
Tā uz 
jooly jautājumu, kas paredzēts, lai vainu par neveiksmīgu izvēli nogrūstu uz citu pleciem, atbild bulletproof. Tik daudz aizkustinošas apņēmības šajos vārdos. Lai jau izdodas, jo kādam taču patiesi izdodas. Pārējie, pamatojot bezjēdzīgu rīcību, māna sevi un citus.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu studiju izvēle »
Spēks no PivotKustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada
Famfamfam ikonasE-pasts: redakcija-at-mosties-org
.jpg){kind=link}