daudzās nāves
birkas: nāve, popkultūra, simulakri
Pasaulē ir daudz nāvju. Popkultūra nāvi piesauc kā patīkamu atsvabinājumu no dzīves, mierinājumu un/vai kopības iespēju ar svarīgiem aizgājušiem cilvēkiem. Šī nāve ir mīlestības papildinājums un turpinājums. «If you die, you said, so do I, you said.» Tās ir romantiskās ciešanas un miršanas. Un vēl ir slepkavību balādes.
Ir metālistu nāve, ko piedzīvot nozīmē turpināt mokpilni dzīvot tāpat kā līdz šim. Tā ir dzīves kritika paliekot dzīvam; tas ir nemitīgs miršanas process bez noslēguma. Šī nāve ir dzīves dekonstrukcija: dzīve tiek nosaukta par nāvi un turpinās apvērstās lomās. Šīs nāves pārstāvji estētizē šausmas, izmanto iznīcības simbolus un tradīcionāli ar miršanu kā ļaunumu saistītus atribūtus, paši sevi nostādot viņpus dzīvības un miršanas pretnostatījuma. Nāve kā beigas uz viņiem pašiem neattiecas, tādējādi metālisti savā veidā piesakās uz pārpasaulīgu būtņu (dievu vai velnu) statusu. Tāpēc šī nāve ir dzīves un dzīvības papildinājums — eksistence un iznīcība pastāv līdzās vienlaikus.
Ir mediju nāve, kas ir faktu virkne ar body count, tās mērķis ir skatītājus atkal šokēt ar aizvien lielāku nežēlību, aizvien postošākām nelaimēm. Tomēr emocijas un līdzcietība, ja kas tāds arī parādās, skatītājiem naktīs gulēt netraucē, jo tas ir tikai pa pusei ir īsti, bet īstuma triecienu absorbē tālrāža ekrāns. Tas nāvi padara skatāmu pat iespaidīgu, bet ne sajūtamu.
Un tad ir īstā nāve. Tā, kas pienāk cieši klāt un notiek tepat līdzās. Tā parāda savu seju un ar vienu skatienu pārliecina, ka visas pārējās ir tikai izdomājumi, kas izmanto nāves vārdu, lai gan šiem viņas daudzinājumiem nav nekā kopēja ar to, kas nāve ir. Kad tu ieraugi īsto nāvi, tu tai notici tādai, kāda tā ir — bez estētikas, bez žēlastības, bez vienaldzīgajiem. Treniņš, pirms tam tūkstošiem reižu to vērojot televīzijā, pēkšņi vairs nenozīmē neko.
Janks
2009. gada 29. marts
atsauces (trackbacks)
- Saišu uz šo ierakstu nav
7 atsauksmes
Katja -- 29/03/09 18:59
jā, nu, brīnišķais cilvēces fenomens – neskatoties uz piedzīvotajām līdzcilvēku nāvēm, indivīds tomēr spītīgi atsakās apjēgt, ka arī viņam/viņai būs kādreiz mirt :)
p.s. bet tā metālistu nāve tā jokaini aprakstīta :)))
Shadowbird -- 30/03/09 11:15
Kādreiz, kad ticēju viņsaulei un tamlīdzīgām lietām, nāve bija baigais trieciens. Jo ticība dzīvei pēc/ārpus nāves kaut kā vedināja dzīvot pārliecībā, ka īstenībā jau nekas nebeidzas, nomiršana ir tikai tāds slieksnis, sāpīgs posms “dzīvē”, tipa pubertāte. Un tad, saskaroties ar to reāli, ir kaput — cilvēka vairs nav, un nekad nebūs.
Kopš atrakstījos no nepierādītām fantāzijām, cilvēku aiziešana kļūst vieglāk aptverama un saprtoama. Jo apziņa, ka cilvēki beidzas tieši tāpat, kā beidzas pilnīgi viss pārējais, rada tādu kā vienotības sajūtu. Plus vēl katru dienu redzi kādu lielāku vai mazāku nāvi — nodedzis strāvas bloks, novītusi puķe, sadrupis apmetums. Viss dzīvais un nedzīvais jūk un brūk ik mirkli, un tikai tad, kad tu to katru dienu redzi ar apziņu, ka tā ir tāda pati nāve, kā jebkura cilvēka aiziešana, tu iemācies to pieņemt kā ikdienišķu normu.
Aizgājuša cilvēka sāpīgi skumjo trūkumu gan spēj mazināt tikai laicīga atsvešinātība, tas gan.
Pie reizes izmantošu iespēju tematiski, nekaunīgi ielinkot pats sevi: http://shadowbird.wordpress.com/2008/08/..
Atis -- 30/03/09 14:03
es tā arī līdz šim neesmu spējis saprast, kas mani “biedē” vairāk – tas, ka nomirstot viss beidzas, vai arī iespēja, ka pēc nāves varētu būt kaut kāds turpinājums.
nuclearsecrets -- 30/03/09 21:38
Man šādos gadījumos vienmēr nāk prātā Full Metal Jacket beigas — mani ar pārņem tā pati šausmonīgā sajūsma par to, ka es esmu dzīvs, vienā gabalā un man rādās slapjie sapņi.
Ja nav bail no AKKA/LAA — http://www.youtube.com/watch?v=3S7WGfoBa..
Janks -- 30/03/09 23:36
Skolas gados reiz gāju ciemos pie drauga, un viņa daudzdzīvokļu nama pagalmā ieraudzīju ar baltu drānu apsegtu cilvēku, kam tuvumā nesteidzīgi rosījās mediķi. Nekādu asiņu, nekādas satraucošas darbības — un tomēr bailes. Kad aiziet kāds, ko pazīsti vai kāds, kas tev kaut ko nozīmē, emociju ir vēl vairāk. Tāpēc stāsts nav par aizkapa dzīvi, bet par to, kas notiek šajā saulē.
Katja -- 31/03/09 00:15
1) Tāpēc stāsts nav par aizkapa dzīvi, bet par to, kas notiek šajā saulē.
jebkurš stāsts par nāvi pirmām kārtām ir stāsts par dzīvi. bailes no nāves = bailes no dzīves. šeit arī satricinājuma momenta iemesls, redzot nāvi tuvumā :)
2) tā metālistu nāves (lol), cik manīts, mēdz būt dažādas. es*, piem., saskatu nāves atribūtikas izmantojumu t.s. metālistu vidē (vai gotu? :D) kā shadowbird-a pieminētā everyday life neatņemamu sastāvdaļu – memento mori
*“es” arī mēdz būt dažādi© Trusītis
Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!
dienas
- Aija, Aiva, Aivis
birkas
rubrikas
pēdējās atsauksmes
- Antuanete:Normund, cik nu redzēts pie…
- normunds:Ir naivi domāt, ka lētajam …
- to normunds:Tā kā man ir bijusi pieredz…
- Didzis:niitro, “no konteksta izrau…
- normunds:imo runas par ārābiem ir mi…
- niitro:Man īsti nav skaidrs, ko ti…
dažnedāžādi rss
twitter
.jpg){kind=link}
izvēlēts raksts
Spožā un košā ASV Kinoakadēmijas balvas pasniegšana ir kā plastmasas pasaules mēģinājums pierādīt, ka tā ir īsta. Asaras taču ir īstas, lieli, resni onkuļi vairs nespēj parunāt pēc zeltītas 34 centimetrus augstas statujiņas saņemšanas, lielas tantes pateicas visiem, ko vien spēj atcerēties, Dievu un māti ieskaitot — īsti.
lasīt tālāk Oskars »
nejaušs ieraksts:
piezīmes no Tallinas: nemiera pēdas