pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 3.8 no 6 balsīm

mosties.org

2009. gada 15. marts 10:33 22 atsauksmes

ētikas zelta likuma noriets

Kā rīkoties ir labi? Tā vaicāja senais grieķis, un pats arī atbildēja: nedari otram to, ko nevēlies, lai dara tev. Viņš šo domu, kas atbilstošu rīcību ļauj izsecināt pašam, nevis tās meklējumos liek paļauties uz mītiem, atzina par labu esam, un tā Rietumos radās filosofija.

Zelta likums mūsu kultūrā ir darbojies gadu tūkstošiem, tomēr līdz ar straujām izmaiņām sabiedrības struktūrā šī universālā norma, tāpat kā visas pārējās, ir pakļauta pārvērtējumam. Mēs drīz atkal nonāksim turpat, kur senais grieķis pirms apmēram 2 500 gadiem un atkal vaicāsim: kā man rīkoties? — senais likums atbildi vairs nesniegs.

Kopienas kontrole un drošība

Pirmsindustriālā kopienas dzīve tipiski tiek raksturota kā salīdzinoši vienkārša un paredzama. Kopiena šajā gadījumā ir fiziski tuvu viens otram dzīvojošu cilvēku kopa, kuru attiecības regulē tradīcija. Visi par visiem visu zina, dzīves plūdums ir paredzams un šīs zināšanas darbojas kā sociālās kontroles aģents. Tu vari atstāt vaļā sava nama durvis, jo apkārt ir savējie, kam tu uzticies, jo, ka kāds no tiem izrādīties slikts, kopiena to noskaidros. Un, ja ciemā iemaldīsies kāds svešais, arī to ļaudis uzreiz pazīs. Šādā vidē zelta likums ir pašsaprotamība: Tu nevari darīt sliktu, jo no izdarītā sekām nekur neaizmuksi.

Industriālā revolūcija 18. un 19. gadsimtā radīja pamatīgas sociālas pārmaiņas. Cilvēki plūda uz pilsētām, iepriekšējā cilvēku attiecību struktūra sabruka, kopienas pajuka. Industriālismam tradīcija nav vajadzīga, tam ir vajadzīga produktīvitāte. Lielpilsētā tu visu dienu vari staigāt un skatīties uz cilvēkiem, labi zinot, ka nevienu no tiem nekad vairs neieraudzīsi. Vecā sociālā kontrole nedarbojas, uz āru parādās novirzes no normas (šķietamas un īstas), tai skaitā noziedzība. Laikmets cilvēkiem dāvāja anonīmitāti un viņus atbrīvoja.

Indivīda brīvība un izolācija

Laikmets ar cilvēkiem izdarīja vēl kaut ko — tas izolēja. Šis ir stāsts par vientulību pūlī, par šķietamo paradoksu, ka mēs varam gadiem dzīvot daudzdzīvokļu mājā un tā arī neiepazīties ar kaimiņiem, kas dzīvo aiz sienas. Mums nav nepieciešamības nodibināt tuvas attiecības ar cilvēkiem, kas atrodas fiziski tuvu, jo tā vietā šādas attiecības varam nodibināt ar tiem, kas mums ir interesanti pēc citiem kritērijiem.

Neviens nav teicis, ka mums jājūt simpātijas pret saviem bērnudārza biedriem, darba kolēģiem, kaimiņiem tikai tāpēc, ka mēs nejaušības dēļ esam nokļuvuši vienā formālā grupā. Mēs paši izvēlamies cilvēkus, ar ko saistīties, jo to ģeografiskā sasniedzamība vairs nav izšķirošais aspekts. Mēs vairs varam pat neizvēlēties cilvēkus, bet gan noteiktu funkciju veicējus mūsu dzīvē — mums viņi vairs neinteresē kā cilvēki kopumā, bet tikai atsevišķi elementi viņos. Mums var būt ļaudis tikai intelektuālām sarunām, tikai seksam, tikai emocionālām saitēm. Mēs pat varam strādāt vairākuzdevumu (multitasking) režīmā, vienlaikus kontaktējoties ar tām cilvēku izpausmēm, kas pašlaik ir svarīgas. Šinīs attiecībās ir maz pastāvības, maz uzticēšanās, bet toties tās ir viegli iesākt un viegli pamest.

Kāds ir rezultāts? Roberts Patnams savā grāmatā Bowling Alone, analizējot statistikas datus par ASV sabiedrības sociālajām aktivitātēm, nonāk pie secinājuma, ka kopš 20. gadsimta otrās puses aizvien mazāk cilvēku iesaistās sociālajā mijiedarbībā. Aizvien mazāk ir dažādu organizāciju aktīvistu, cilvēki mazāk iet uz baznīcu, mazāk laika pavada ar draugiem un tamlīdzīgi. Kopienas dzīve decentrālizējas, toties mums ir internets un invidīduālizēta izklaide, ko var baudīt viens, tad un tā, kā gribas. Pastāvīgu sabiedrību mums nemaz nevajag.

Jaunā ētika: apsviedīgākais drīkst visu

Kas šādā sabiedrībā notiek ar ētikas zelta likumu? No transcendentālā (reliģijas, karmas) viedokļa nekas nav mainījies, un joprojām ir labi, ja mēs labi attiecamies pret citiem labestīgi un rīkojamies tā, lai mūsu rīcība varētu kalpot par pamatu universālam likumam. Bet sekulārisms prasa likuma racionālo pamatu. Šis pamats sāk šķobīties, un aizvien biežāk gadās apjaust, ka nekas jau slikts nenotiek, ja ļaudis rīkojas nevis tā, kā labāk, bet gan tā, kā sanāk — vai arī speciāli savtīgāk, ļaunāk.

Nomet papīriņu uz ielas. «Lai sētnieks strādā, viņam par to maksā,» esmu dzirdējis šādus izteikumus. Tu nepazīsti nevienu sētnieku, tu nezini, kāda ir viņa dzīve, ko viņš domā, un, pat ja tu viņu tuvumā redzi, tev viņam nav jāskatās acīs. Lai tikai strādā.

Pazemo cilvēku. Ja viņš tev pretī neko nevar pateikt, šī situācija ir tava brīvība. Ak, viņš pēc tam cieš? Tās taču nav tavas problēmas. Tev nav jāreaģē uz asarām, vaimanām vai skumju vaigu, tev par šo cilvēku vispār nav jāuztraucas, tev vispār nav jāuztraucas ne par vienu, ja nevēlies. Tavas problēmas ir tikai tādā gadījumā, ka cilvēks tev sit pretī, bet citādi — dzīve ir nežēlīga, un, jo ātrāk norūdīsimies, jo labāk.

Apzodz, kaut vai nogalini. Ja veiksmīgi tiksi prom no nozieguma vietas, tu esi uzvarētājs. Kāpēc lai tu neiekārotu svešu mantu, kāpēc lai tu neatņemtu citam dzīvību? Tevi attur tikai sods, tevi attur tas, ka šajā ziņā līdz ar morālo jābūtību darbojas arī juridiskā jābūtība, un tur ir iesaistīti gana lieli resursi. Bet, ja domā, ka esi gana veikls, vari izmēģināt laimi.

Tu mierīgi būt ļauns, jo ir iespēja rīkoties tā, ka par ļaunumu nevajadzēs samaksāt. Līdzcietība, nesavtība? Help yourself, sufferers!

Līdz ar to laikmetīgā atbilde uz jautājumu «Kā man rīkoties?» ir: Viss atkarīgs no tā, cik veikls un apsviedīgs esi. Pret citiem izturēties tā, kā tie izturas pret tevi, var būt vairs tikai personiskās, nevis sabiedriskās ētikas princips. Rīkojoties pēc personiskās ētikas, Tu vari saglabāt cieņu savās acīs, bet nerēķinies, ka tādā veidā nopelnīsi cieņu mūsdienu sabiedrībā. Šī ētika vairs nav apsolījums saņemt līdzīgu attieksmi pretim un nav arī sabiedrības prasība pret tevi.

Gribētu ticēt, ka ir kaut kas, kas šim procesam neļaus aiziet līdz galējībai, bet neredzu, kas tas varētu būt.



—  

 Raksturvārdi: , ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:

22 atsauksmes

Pesimistisks teksts. Attīstīts cilvēks nemetis papīru, nezags un nenogalinās, pat ja zinās, ka neviens neredz un nesodīs. Jautājums ir, kā rodas cilvēki, kas iet uz noziegumu. Ekonomiskā situācija, gēni, audzināšana (vide) vai kas liek normāliem cilvēkiem ciest šo izdzimteņu dēļ.

Tad jau atliek tikai policejiskais aparāts.

Manuprāt to milzīgo hipokrātismu, kas “divkājainajiem-dzīvniekiem” mūsdienās pastāv nav iespējams iznīdēt pat tad, ja to lieliski apzinās un izprot tā iemeslus. Cilvēks ne vien neapzinās savas rīcības sekas, bet pat apzinoties sekas, bieži vien rīkojas līdzīgi, attaisnojot savu rīcību ar dažāda tipa un struktūras mierinājumiem. Attiecīgi – noziedznieki ir visi, no vienas puses tie, kas rīkojas nosacīti “labi” un maksā nodokļus valdībai, kas neīsteno viņu vēlmes, neaizstāv viņu vajadzības, intereses, uzsāk karu, ir agresīvās attiecībās ar kaimiņiem un visādi citādi dari to, ko tauta nemaz negrib, lai tie darītu; no otras puses – tie, kas nodokļus nemaksā ir nelieši gandrīz pēc jebkuras sociālās normas, tur pat nav nekas daudz jāskaidro. Tas rada jaunu skatījumu uz Janka jau iepriekš uzdoto jautājumu – “Ko darīt?”. Kaut arī autors ir gana loģiski skaidrojis sociālo attīstību, tomēr uzskatu, ka tā nebūt nav tik vienkārša un loģiskā kā ir mēģināts atklāt rakstā, bet visu cieņu, tas tomēr ir labs mēģinājums

Zelta pirmsindustriālais laikmets? Nu nu. Nedomāju, ka dzīve Hellādā vai, teiksim, viduslaiku Francijā bija daudz mierīgāka kā tagad.

Bija jāuzmanās no mazāka skaita cilvēku, tiešām, jo neviens nevarēja pie otra aizskriet ar karakuģi divās dienās. Toties, kad aizskrēja, mēdza pāri nepalikt pat nodegušas vietas.

Es tomēr raudzītos uz to no drusku cita viedokļa.

Pilnvērtīgas tāda apjoma personiskās attiecības kā polisē, nestrādās lielākās sabiedrībās, jo būs pārāk daudz cilvēku, ar kuriem tās teorētiski vajadzētu dibināt lai sasniegtu grieķu pilsētas līmeni (cik skatījos, 10’000 iedzīvotāju tika uzskatīts par ideālu “polis” izmēru).

Mūsdienās, kad pilsētas mērojas miljonos cilvēku, ir gluži loģiski, ka attiecības tiek dibinātas savādāk.

Kas toties būtu svarīgi ir, manuprāt, pēc iespējas vairot likuma un taisnības jēdzienu. Kas kopš seno grieķu laikiem ir paplašinājies no polisas uz arvien plašākiem un plašākiem teritorijām. Es to pretstatītu klanu sistēmai — ko principā varētu droši vien nosaukt par feodālu. Un kur tiesa un taisnība strādā, tikai klana ietveros tiek ignorēta, ja tā nāk par ļaunu klanam. Tāda izvērtās PSRS, tādas ir daļa Tuvo Austrumu zemju, tāda principā ik pa brīdim ir Latvija.

lai saglabāt cieņu savās acīs, var jau (un tas tā arī notiek) sev iestāstīt jebko, attaisnojot jebkuru amorālu rīcību. un beigās nosaukt to par personīgo ētiku. ar ārējiem ierobežojumim katrā konkrētā indivīdā morāle neradīsies – tik vien kā attiecīgai videi piemērojama uzvedība. ko darīt? turēt SAVU mugurkaulu

Rakstu nelasīju, bet atbilde ir vienkārša. Kā rīkoties ir labi? Tā, kā tu gribētu, lai rīkojas arī visi pārējie, tai skaitā pret tevi — neatkarīgi no tā, kurā darbības pusē tu atrastos.

nunu. degradētam tipāžam vai vnk vērtību sistēmā pazudušam biedram pret sevi pieļaujamā latiņa var būt arī baig zemā. bet nu – laikam jau pasaule kļūtu miljons reižu patīkamāka, ja vismaz tik daudz notiktos globālos apjomos :)

neitrano, runāt par kādu “attīstītu cilvēku”, kas rīkotos tā, kā tradīcionāli uzskatām par labu, ir grūti. Izpratne par “attīstītību” dažādos laikos ir atšķirīga, tāpat kā izpratne par slavējamām un peļamām īpašībām. Un, ja kādā laikmetā augstāk par korektumu un godīgumu attiecībās ar citiem tiek uzskatīti panākumi, tad nonākam pie pesimistiskā skatījuma.

Hidari, paldies. Iedomājos par klišejisko izteikumu, ka “ar visiem jau pa labam nebūsi”. Piemēram, no veiksmīgajiem vadītājiem un priekšniekiem vismaz darba attiecībās daļa mēdz būt ne pārāk patīkami cilvēki. Un tad ir jautājums, vai viņi sev un savam uzņēmumam varētu nodrošināt tādus panākumus, ja pret visiem būtu iecietīgi un iejūtīgi? Tajā līmenī un vidē ir citas rūpes un prioritātes.

Grrr, Tu runā par kaŗu, bet kaŗš jau nav normālstāvoklis (lai arī cik ierasta lieta būtu kaŗapulki un sirotāji). Naidnieki atnāk un izjauc ierasto kārtību, tas ir stāsts par kopienas ārējām, nevis iekšējām attiecībām. Pirmsindustriālajā kopienā droši vien, ka bija jāuzmanās no ārējiem draudiem, bet iekšējās attiecības cilvēkiem bija krietni paredzamākas.

Likums un taisnīgums man saistās ar “Law & order” polītisko platformu, kas paredz bargi vērsties pret sabiedriskās kārtības pārkāpējiem un aicina palielināt policijas varu. Tomēr, lai likuma vara darbotos, tai ir jāiet rokrokā ar sabiedrībā valdošajiem ētiskajiem priekšstatiem, jo visus tāpat neizķers. Ir jāpanāk, ka cilvēki pakļaujas paši, tāpēc, ka viņi uzskata, ka tā ir pareizi. Savukārt izpratne par pareizumu ir saistīta ar ikdienas pieredzi, proti, vai darbojas tas, kā es rīkojos un kādus augļus tas man nes.

Katja, turēt savu mugurkaulu — jā, bet pret ko? Vai ir palicis kaut kas stabils un nemainīgs, pret ko orientēt savu vērtību sistēmu?

nevis PRET, bet PAR. noorganizēties par vērtību sistēmu, kas neļogās atkarībā no vides (nav balstīta uz “pret” kaut kam). saukta par morāli. atšķirībā no dažādu sabiedrību mainīgās ētikas – morālei piemīt stabiluma iezīme un savos pamatprincipos nemainīgums kopš aizlaikiem.

nunu. degradētam tipāžam vai vnk vērtību sistēmā pazudušam biedram pret sevi pieļaujamā latiņa var būt arī baig zemā. Domāju, ka tādu ir tik maz, ka mierīgi var uzskatīt par retiem izņēmumiem, kas pierāda likumu. :) Lai cik nošļucis būtu narķiks, kas vientuļai mātei nozags pabalstu, neticu, ka viņš par normālu uzskatītu, ka viņam pašam noceļ pēdējo devu. Tie slepkavas, kas ir ar mieru, ka viņus pašus novāc, pa lielam paši to arī izdara. Un tādā garā.

noorganizēties par vērtību sistēmu, kas neļogās atkarībā no vides Nesanāks. Vienīgā nemainīgā vērtību sistēma, kas mums ir, ir radusies evolūcijas rezultātā un ierakstīta gēnos. To var apraktīt diezgan īsi — tieksme vairot sevi, un no tās izrietošā ksenofobija. Ar to vienkārši nepietiek, lai izmantotu kā universālu kompasu visās civilizētas dzīves malās, un rezultātā rodas ētika, kas ierobežo, maina un papildina primitīvo morāli tā, lai liels daudzums cilvēku varētu sadzīvot un justies labi. Tas ir neizbēgami, kaut arī parasti visa tā ētikas sistēma nobrūk līdz ar pirmajām nopietnajām nepatikšanām un cilvēki vienā solī atlec atpakaļ pie savas ksenofobiskās būtības. Cilvēki kopumā negrib nogalināt citus, bet tikai tik ilgi, kamēr nejūtās to citu apdraudēti — pasaki zemniekam, ka ļaunie aiz robežas grib izvarot viņa sievu un apēst meitu (vai otrādi) un viņš ar visu dakšu būs pirmais ierindā (pierādījumus “savējo” izplatītajiem šausmu stāstiem masas reti kad prasa).

Savukārt, neviena mākslīgi radīta morāle nespēj ilgstoši noturēties, nemainoties līdzi cilvēku vairākumam (reliģijas ir labs piemērs). Un tad jau tā vairs nav morāle, bet tā pati ētika, ne?

ērtāk, protams, jebkuru likumu pierādīt no ektrēmu viedokļa :) tā latiņa var būt zema arī vidusmēra tvnet.lv lasītājai, kura nevienu negrasās nogalēt, bet kuras pašcieņa stiprinās nepamatotā patmīlībā. piemēram. jā, tie principi, kas mainās ārējo apstākļu ietekmē tiešām nav morāle. un te nav vajadzības piesaukt nemaz ekstrēmus gadījumus. primitīvo morāli – šis man nav saprotams.

bet nu man nav nolūks sprediķot. mums vienkārši atšķiras sapratnes līmeņi, par to, kas ir cilvēks un kas ir absolūtais minimums, lai cilvēks šī vārda būtu cienīgs :)

Īsti nesapratu to piemēru par Tvnet lasītāju. “zema latiņa” un “patmīlība” man kaut kā liekas pretrunīgi. Lūdzu, paskaidro!

Ja ar morāli tu saproti vērtību sistēmu, kas var pastāvēt ilgstoši (simtiem, tūkstošiem gadu), praktiski nemainoties, neatkarīgi no cilvēkiem un apkārtējās vides, tad tāda mums ir zināma tikai viena, un ir tik prasta un zema līmeņa, ka ikdienas dzīvei neder. To arī domāju ar “primitīvo morāli”. Visas pārējās “morāles”, ko cilvēki mēģināja būvēt, sabruka pavisam, kļuva par minoritāšu filozofiju vai arī bija tik vispārīgas, nekonkrētas un/vai mainīgas, ka bez problēmām mainījās līdzi cilvēku masām.

Par to cilvēkbūšanu — protams. Nekur jau nav tā pamatoti uzrakstīts kāds objektīvs kritēriju kopums, tā kā katram pašam atliek priekš sevis izdomāt, kas viņam skaitās cilvēks un kas nē.

Kamēr cilvēks vēl aug liels, tikmēr viņam ir cerības. © mosties.org

Atbildot uz Jankam, jāsaka, ka gan Platons, gan Aristotelis (Nikomaha Ētikā) vairāk uzsver samērību un vispārinātību lietās, piemēram, nēesi ļauns, bet nēesi arī mīkstčaulis. Mūsdienās, protams, šī struktūra neder savos pamatos. Sociālā struktūra jau vairs nav tik viengabalaina un strukturāli atšķetināma. Kā jau Janks minēja Cilvēks vairs nevar un bieži vien arī negrib būt labs, žēlsirdīgs, patīkams, pret visu pasauli, un šajā mirklī vārds samērīgums jau ieņem pavisam jaunu formu. Samērīgums mūsdienās ir kkas tik izstiepts, ka savā būtībā tas nepasaka pratiski neko, jo vienā situācijā samērīgums var būt lēmums samazināt algu par 25 procentiem, bet citā gadījumā šis pats lēmums var būt nesamērīgs, ļauns un lieks. Un es negribu uzsvērt tikai situācijas apstākļu lomu, kas ietekmē samērības līmeni, bet gan vairāk akcentēt cilvēka sociālo atbildību un sociālo slogu, ko tas bieži vien negribot nes sev līdzi.

Šis laiks ar visiem internet-mēdijiem, sociālajiem tīkliem un visām pārējām cilvēcei relatīvi jaunajām lietām skrien pa priekšu sociālajai domai un idejai. Mūsdienās sabiedrībai nav tā apziņas līmeņa, kas spētu noteikt, ka labs lēmums ir labs, jo tas dara labu visiem, visai pasaulei, dzīvniekiem, dabai, veselībai un visam citam, īsāk sakot, VISAM. Cilvēks nav izaudzis morāli un, manuprāt, mūsdienās labs lēmums tāpat kā laba darbība ir tā, kas sniedz zināmu gandarījumu kādam konkrētam sabiedrības slānim vai kādai personai nevis dod kaut ko visai sabiedrībai.

savdabīga doma par nepieciešamību darīt labu visiem. manuprāt, uzsvaram vajadzētu būt citam – nedarīt sliktu visiem (no sevis vērstu sliktumu neporducēt)

Katja, no kurienes tāda morāles un ētikas izpratne? Morāles un ētikas atšķirība ir niansēs (šī iemesla dēļ lietot vārdu savienojumu “morāle UN ētika” uzskatu par liekvārdību), un nedomāju, ka viena ir stabila, bet otra mainās.

Shadowbird, narkomāns, kas zog mātei pabalstu, sevi nešausta ar domu, ka tā nav pareizi. Viņš apzinās, ka dzīvo pasaulē, kurā nav ētisko noteikumu, un rēķinās, ka arī viņam kāds tādā pašā veidā var visu atņemt — un tas, ka viņam no šāda iznākuma būs jācieš, neko daudz nemaina paša uzvedībā. Degradēto personu rīcība jau visstiprāk parāda, kāda var būt alternātīvā sabiedrība, kuŗā ierastās ētikas normas ir atceltas.

Kas attiecas uz reliģijām, tas tās, manuprāt, tieši ir piemērs, ka ar absolūtās, universālās ētikas sludināšanu var noturēties itin ilgi. Protams, arī reliģijas gadu tūkstošu laikā attīstās, bet mūsdienās no Vatikāna ir regulāri dzirdami izmisīgi saucieni pret “morālo relatīvismu”, kas šo ētiku apdraud, bet nav pamata teikt, ka kristīgā ētika tuvākajā laikā mirs vai būtiski mainīsies (vismaz cilvēku prātos, darbi jau parasti drusku atšķiras). Tā turēsies, kamēr cilvēki atzīs baznīcas/reliģijas autoritāti.

niitro, manis piedāvātais princips ir tas, pēc kā mērīt morālo stāju. Narkomānam morālā stāja ir pie kājas, līdz ar to arī jebkuri morāles principi. Sorry, ka es šādu piemēru iejaucu diskusijā.

Vislielākā reliģija — kristietība, patiesībā viss jūdaisms, to vien darīja, kā mainījās un šķēlās, lai katrs varētu paņemt, kas sirdij tuvāks, t.i. — dabiskā ceļā pielāgojās prasībām dažādās vietās un soc. grupās. Kas vēl jo vairāk — būt par ticīgo neprasa no cilvēka vairāk kā vien teikt, ka tici Dievam un baznīcai, vari pat tur neiegriezties biežāk kā reizi gadā. Un vienalga vari justies, ka esi “savējais” un pārāks par neticīgajiem. Ēbreju kristietības variācijai ir stingrāki likumi, ko vajag arī ievērot (bet arī tie ir atmaiguši līdz ar cilvēkiem), tāpēc to praktizē daudz mazāk. Islāmam ir ļoti stingri likumi, tāpēc tas masveidā var pastāvēt tikai atpalikušā zemē, kur pilnīgi normāli ir nogalināt katru, kurš neseko katram reliģijas vārdam — valstīs, kur cilvēkiem ir lielāka brīvība, musulmaņi ir minoritāte. Utt.

Tas pats ar baušļiem, kristiešu “morālo kompasu”. Paņemsim to pašu “tev nebūs nokaut”. Kādreiz tas nozīmēja “tev nebūs nokaut ebrejus”, un visus citus varēja slaktēt uz nebēdu (jo tie nebija Dieva izredzētā tauta). Vēlāk jau tas nozīmēja “tev nebūs nokaut ticīgos” un atkal — visus pārējos, ja nebija iespējams iesaukt ticībā, varēja caurdurt un nākamajā grēksūdzē atmazgāties balts. Pēc tam jau visa tā padarīšana tā sadrumstalojās, ka katrai konfesijai sāka parādīties savi izņēmumi, bet cilvēki kopumā kļuva arvien miermīlīgāki, tāpēc “tev nebūs nokaut” šobrīd pa lielam interpretējas kā “tev nebūs nokaut cilvēkus” (vari staigāt apkārt, griežot visu kaimiņu mājdzīvniekiem rīkles, un Dieva acīs būt tīrs kā Jēzuliņš). Ja pēc 100 gadiem 90% zemes iedzīvotāju būtu kļuvuši par veģetāriešiem un dzīvnieku tiesību aizstāvjiem, tici man, “tev nebūs nokaut” pēkšņi nozīmēs arī dzīvniekus.

Tas viss ir visparastākā pielāgošanās un mainība. Es arī varētu uztaisīt reliģiju, kuras galvenais bauslis ir “neesi ļauns”, un, tici man, šim bauslim cilvēki pa lielam piekristu un censtos sekot līdz pasaules galam — jo “ļauns” var subjektīvi interpretēt un pielāgot pēc vajadzības, un piedāvājums, kas pielāgojas pieprasījumam, vienmēr būs modē.

niitro. Kants vainīgs :) attiecībā uz morāli, kā universālu pasākumu un tādā garā. un tā piemīt (vai visdrīzāk nepiemīt) konkrētam indivīdam. nu, man nesavietojas galvā jēdziens “sabiedrības morāle” (taisnības labad jāpiebilst, ka man, piem., arī jēdziens “sabiedriskā doma” nesavietojas u.t.t. ). ētika – kā Tevis mestā linkā smuks piemērs – ārstu ētika. priekšraksti, kam sekot. bet nu es nestrīdēšos. ja kādam šķiet savādāk – lai. es tik sev sakārtoju bildi, tā teikt :) p.s. atkal tas šausmīgais vārds “diskurss” jāraksta :)))

Shadowbird, Tavi spriedumi par reliģiju mani mulsina.

Tādi vārdu savienojumi kā “kristietība, patiesībā viss jūdaisms” un “Ēbreju kristietības variācija” izklausās, it kā Tu kristietību un jūdaismu uzskatītu par kaut ko līdzīgu. Lai gan šīm reliģijām ir kopējas saknes (tās abas, tāpat kā islāms, ir Abrahamiskas reliģijas), tomēr atšķirīgas ir pamatīgas.

Līdzīgi ir ar desmit baušļiem. “Tev nebūs nokaut” kristietībā neattiecas tikai uz ebreju nenogalināšanu. Ja Vatikāna 2. konsilijs tikai 1962-1965. gadā līdz ar citiem jauninājumiem atzina, ka ebrejiem nav kolektīva vaina Jēzus Kristus nāvē, tad par kādu iecietību pret viņiem mēs varam runāt? Kristietībai ar ebrejiem tradīcionāli ir saspīlētas attiecības, lai neteiktu vairāk.

Es tieši par tām saknēm domāju. Sākās kā viena reliģija, tad papildinājās/dalījās, bet masās paredzami aizgāja un palika tā variācija, kura maksimāli pielāgojās šādai popularitātei — “iesaukšana”, kas neprasa iesauktā piekrišanu, likumi, kurus vadība (priesteri, mācītāji) var interpretēt kā grib, un padotie (draudzes) neievērot, kamēr vien turpina ticēt un pielīst vadībai (grēksūdzes, indulgences), utt.. Bet tik tiešām smagi saputrojos izmantotajos terminos, par ko atvainojos. Ar “viss jūdaisms” bija domātas visas trijas Ābrahama reliģijas, tāpat “kristietības variācija” otrajā arī bija domāta “Ābrahama reliģijas variācija”.

“Tev nebūs nokaut” attiecībā uz ne-ebrejiem nebija kristietībā, bet jūdaismā (starp citu, cits teksts tajā pašā Bībelē vai kas nu tur ebrejiem ir, saka “ja kāds tevi mēģina nogalināt, nogalini viņu pirmais”). Izmantoju ilustrācijai, ka ar laiku interpretācija mainās — kad jūdaisms kļuva atvērts ne tikai ebrejiem, bet jebkuram, kas bija gatavs pāriet jūdaismā, nogalināt drīkstēja vairs tikai neticīgos. Tieši šādu pašu interpretāciju no viņiem sākotnēji paņēma (kopā ar lielāko daļu ticības bāzes) kristietības dibinātāji un diezgan ilgi pie tās pieturējās (jo citādi viņiem būtu grūti gājis ar raganu medībām un krusta kariem). Un ap to laiku, kad visai civilizētajai pasaulei jau bija apriebušies masu slaktiņi, gan ebreju, gan kristīgo ticību pārstāvji sāka paust, ka patiesībā nogalināt nedrīkst nevienu cilvēku.

Un protams, ka kristieši dusmojas uz ebrejiem. Ir grūti, lai neteiktu neiespējami, balstīt fanātisku ticību uz tāda cilvēka tekstiem, kurš to dēļ tika spīdzināts un nogalināts, un spēt izvairīties no visprastākā masu savtīgā aizvainojuma un atriebības kāres.

Katja, sabiedriskā doma ir sabiedrībai caur masu medijiem iepotēta doma.



  • Tie, kas māk rakstīt atsauksmes, parasti māk arī lasīt.
Zināšanai:
  1. Visas HTML birkas, izņemot <b></b> (<strong></strong>) un <i></i> (<em></em>), pazudīs. Ja vēlies stilot, lieto textile. Tas nozīmē, ka vari spēlēties ar šādiem un vēl citiem kodiem: _slīpraksts_ *treknraksts* ??citējums?? -dzēsts- +ievietots dzēstā vietā+ ^augšraksts^ ~apakšraksts~ un tā tālāk.
  2. Saites ievietojam šādi: "saites teksts":http://adrese. Vai arī "saites teksts(saites nosaukums, kas parādās, uzbraucot virsū peli)":http://adrese
  3. Bet tā vispār interneta adreses par klikšķināmām saitēm pārvērtīsies pašas no sevis.
  4. Novērtēsim, ka norādīsi e-pasta adresi. Tavu personisko informāciju citiem neizpaudīsim, tā būs pieejama tikai mums.

Meklēšana

Šī diena

  • Gunārs, Vladimirs, Gunis

pēdējās atsauksmes

  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…
  • Paula Izabella: lai man atsuta interesantus uzdevumus ar atteliem ar bildem u.t.t.

rubrikas

izvēlēts raksts

Laiku pa laikam parādās dažādi pārtikas un pārtikas produktu ražošanas un realizācijas standarti, kuru uzdevums — nodrošināt, lai patērētāji varētu ēst bez aizdomu par dažādām iespējamām blakusparādībām. Tāpat šad tad kāda saucēja balss tuksnesī ļaudis aicina aizdomāties, ko viņi ēd un visādi citādi patērē, tādējādi veicinot apzinīguma pieaugumu par vidi apkārt. Un tomēr dažkārt šķiet, ka šāda informēšana un standartizēšana jau aizgājusi pa tālu.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu teles piemiņai »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada

E-pasts: redakcija-at-mosties-org

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas