plaisas gaisā
birkas: day_like_this, gadalaiki, pavasaris

Tādos rītos kā šis pasaule ir kļuvusi brīvāka, un kaut kas no tās ir pazudis. Debesis ir dzidras, asfalts sauss un dubļos starp tramvaja sliedēm un netīrā sniega peļķēs spoguļojas saule. Smaržas, ko tu šādā rītā vēlētos sajust, gaisā vēl īsti nav, taču nav grūti to piedomāt klāt.

Kāds ir uzsitis knipi, un pilsēta ir pārvērtusies, tā ir gluži vai samulsusi un nezina, ko lai iesāk ar tām dažām spožuma stundām, kas līst tai pāri, līdz izbeidzas vakarā ap pieciem. Gaisma, kas pieskaras mētelim, vairs ne tikai spēlē ēnu spēles tev pie kājām uz zemes, bet arī silda. Kaķene bažīgi staigā ar lielu vēderu, bet vēl rīta rēnumā kust nesākušais ledus skrapst zem kājām. Pilsēta vēl nemostas, šī vēl nav diena un arī līdz pavasarim vēl būs nepieciešamas daudzas šādas sildīšanas un smaidīšanas. Tādos rītos kā šis pilsētas nosvērtībā un tukšajā skatienā ir jaušamas tikai pirmās nemiera plaisas. Tikai dažas, tomēr te vairs var tikai kavēties, nevis palikt.

Tādos rītos kā šis birojs sagaida ar svētdienai raksturīgā gaidīšanas un vēl nesākšanās sajūta, neviena vēl nav, visi, kas vai nu domās ir šeit, vai arī domās no šejienes vairās, vēl ir ceļā un domās vai arī iestrēguši kaut kur nebeidzamajā rītā. Logus vaļā, iztrenkāsim arī šejienes gaisu, ielaidīsim gaidīšanas trauksmainumu iekšā arī te.

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!