Latvijas-Amerikas acu centrs

Latvijas-Amerikas acu centrs ir kontrastu klīnika. Necila Rīgas rajona necila nama iekšienē ir noslēpusies moderna iestāde, ko apmeklē ļaudis no tuvienes un tālienes. Cilvēku šeit ir daudz, te nav miera un preču un pakalpojumu pārpilnības laikmetam raksturīgas apcerīgās klientu gaidīšanas, klienti še stājas rindās un telpas murd.

Šķiet, redzes kaišu mocītajiem tieši šī ir zināma vieta, kur meklēt palīdzību par spīti tam, ka vismaz acu ārsta konsultācija te nebūt nav lētākā Rīgā — lai neteiktu vairāk. Es jau tikai acis pārbaudīt atnācu, jo cik tad ilgi var iet pie viena dakteŗa, vajag pameklēt, varbūt man tomēr kaut ko atrod vai ko citādi interesantu spēj pastāstīt. Visu ko jaunu atklāt šai iestādei nudien ir visas iespējas — nekad man nav bijis tik daudz visādu pārbaužu ar dažādiem atribūtiem, tai skaitā uzdevums noteikt, cik uz kuŗas lapiņas ir saskatāmi gaiši punktiņi. Man bija aizdomas, ka tie visu laiku patiesībā bija nemainīgi četri, bet es godīgi teicu, ko redzēju — dažkārt arī tikai divus vai trīs. Tad vēl acs spiediena mērījumi un citas izklaides, piemēram, savādā spilgtā gaisma, kas kā blakusefektu piedāvā iespēju pašam redzēt savu acu asinsvadus.

Bet diez vai daudzie pārējie no tuvām un tālām malām sabraukušie ilgojas tikai pēc kā tāda. Viņi gan var priecāties, ka konveijera dunā šeit veidojas kas līdzīgs parastas poliklīnikas atmosfairai ar gaidīšanu rindā un sarunām par dzīvi. «Kad paliec vecāks, rūgtums ir vēl lielāks,» kāda sieviņa stāsta otrai. «Dzīve ir aizgājusi. Cilvēki aizdzīti.» Vai arī vaicājums vai nu ļoti attālam paziņam, vai arī pilnīgi nepazīstamam cilvēkam: «Kā iet dēlam? Kur strādā?» Kāds cits izvilks no somas kafejas termosu un piedāvās pie daktera atvestajai tantei. Cik noprotams, viņi šorīt agri cēlušies un tālu braukuši.

Kārtīgs kristietis man stāstītu, ka cilvēkam neklājas mainīt draudzes, jo laime jāmeklē tur, kur esi, tāpat tas attiecas arī uz citām kopienām un savienībām, piemēram, laulību. Esmu nedaudz skeptisks par šādu absolūtumu, tomēr, ticis ārā, secināju, ka iemesla novērsties no ierastās «Pasaules optikas» nav. Jāiet ir tur, kur lielākas izredzes pašam noteikt, ko lai daktere raksta uz briļļu receptes, jo subjektīvā sajūta ir svarīgāka par mērījumu skaitļu varu — taču par subjektīvitāti «Latvijas-Amerikas acu centrā» interesējās drusku mazāk, nekā esmu pieradis. Toties nu es zinu, ka tādiem sauso acu sindroma upuŗiem un līdz ar to acu pilinātājiem kā man der laiku pa laikam nomazgāt plakstiņus. Līdzekli arī dabūju.

Bet citādi — nekā jauna, mana redze nudien ir gaŗlaicībai normāla. Ar zīlšu paplašinātāju sapilinātās acis gan vēl kādas stundas miklajā dienā rādīja pilsētu miglaini savādu. Tāds ārišķīga narkomāna efekts.