Taksistu sieviņa, kas mūs pagājušās nedēļas nogalē vadāja pa Rīgu, sacīja, ka brīvdienās jau nu gan nekāda krīze neesot manāma. Pilsēta cilvēku pilna, tur tajā, nu, kā viņu tur klubā uzstājoties kaut kāds slavens dīdžejs, visi saskrējuši. Bet darba dienu naktīs gan braukt gribētāju kļuvis krietni mazāk.
Kas notiek pa dienu, viņa nezina, jo dienā viņa guļ. Dienā viņa nestrādā, jo nevarot ciest sastrēgumus, bet naktī tādu problēmu nav. Nu jau tā iegājies, ka miegs nāk tad, kad spīd saule, nevis kad tumšs. «Vēl tikai vajadzētu sākt sūkt asinis, un tad es būtu īstens vampīrs,» viņa apcerīgi noteic. Piebilstu, ka tad gan būtu laba dzīve, barība pati kāpj mašīnā iekšā un bagāžnieks gana liels, lai pietiktu vairākiem ķermeņiem.
Manas versijas viņa novērtē atzinīgi, bet mirkli vēlāk uzzinu, ka ķiploku vietā šofere vairās no policijas, tāpēc, no Juglas puses braucot, Cēsu ielas Statoilā pa kreisi pāri dubultajai līnijai griezt iekšā tomēr neriskē. «Reku pat jau ir,» viņa triumfējoši noteic, ieraugot, ka degvielas uzpildes stacijas laukumā stāv policijas mašīna.
Kam gan vēl baidīties no policijas, ja ne taksistiem un dzērājiem. Dzērājiem ir grūti noslēpt alkohola līmeni asinīs, taksistiem — neiespējami iestāstīt, ka tiem nav naudas. Nauda ir arī biezajiem, bet viņiem bieži vien viss ir bankas kartēs, tamdēļ taksometru vadītājiem klāt ķerties ir drošāk. Un policisti to arī dara.
Pirms pāra gadiem naktī uz lidostu mani veda taksists Normunds. «Redz, šiem ar’ nav miera,» viņš pamanītai policijas mašīnai veltīja nīgru piezīmi. «Kur tie menti visur allaž izlien?» Viņš gan veca taksista pragmatismā māk visu nokārtot, ieguldot desmit latus «policijas attīstībā». Normunds zināja stāstīt par kādu noķertu biedru, kam neesot bijis desmit latu banknotes, tamdēļ šis devis 20 un prasījis, vai atlikumu varēs izdot, bet policists, saprotams, nicīgi atbildējis: «Kas, es tev kāds kasieris esmu, vai?»
Taksistu nakšu skarbums pret mūsu dienu raupjumu.
Atsauces saite:
Pirms 65 gadiem līdz ar Berlīnes krišanu un Vācijas padošanos beidzās 2. pasaules karš. Karavīri izstaigāja tālas zemes un dziļus dubļus, līdz ceļš pagriezās uz Berlīni.
Uz Berlīni pasaule raudzījās arī 1989. gadā, kad krita Aukstā kara simbols Berlīnes mūris.
Pirms simts gadiem grāmatā «Berlin: Ein Stadtschicksal» vācu publicists un literatūrkritiķis Karls Šeflers rakstīja, ka «Berlīne ir pilsēta, kas nolādēta allaž kļūt, bet nekad nebūt». («Berlin ist eine Stadt, verdammt dazu, ewig zu werden, niemals zu sein.»)
2003. gadā pilsētas galva Klauss Vovereits sacīja, ka «Berlīne ir trūcīga, bet seksīga».
Iespējams, ka šajos faktos un izteicienos ir meklējama atbilde, kāpēc Latvijā pašā meža vidū ir atrodams Berlīnes krustojums. Tik svarīgs, ka tam no ceļa ir veltīta pat sava zīme. Apmēram šeit.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Berlīnes krustojums »
Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada
E-pasts: redakcija-at-mosties-org
