taksistu naktis

Taksistu sieviņa, kas mūs pagājušās nedēļas nogalē vadāja pa Rīgu, sacīja, ka brīvdienās jau nu gan nekāda krīze neesot manāma. Pilsēta cilvēku pilna, tur tajā, nu, kā viņu tur klubā uzstājoties kaut kāds slavens dīdžejs, visi saskrējuši. Bet darba dienu naktīs gan braukt gribētāju kļuvis krietni mazāk.

Kas notiek pa dienu, viņa nezina, jo dienā viņa guļ. Dienā viņa nestrādā, jo nevarot ciest sastrēgumus, bet naktī tādu problēmu nav. Nu jau tā iegājies, ka miegs nāk tad, kad spīd saule, nevis kad tumšs. «Vēl tikai vajadzētu sākt sūkt asinis, un tad es būtu īstens vampīrs,» viņa apcerīgi noteic. Piebilstu, ka tad gan būtu laba dzīve, barība pati kāpj mašīnā iekšā un bagāžnieks gana liels, lai pietiktu vairākiem ķermeņiem.

Manas versijas viņa novērtē atzinīgi, bet mirkli vēlāk uzzinu, ka ķiploku vietā šofere vairās no policijas, tāpēc, no Juglas puses braucot, Cēsu ielas Statoilā pa kreisi pāri dubultajai līnijai griezt iekšā tomēr neriskē. «Reku pat jau ir,» viņa triumfējoši noteic, ieraugot, ka degvielas uzpildes stacijas laukumā stāv policijas mašīna.

Kam gan vēl baidīties no policijas, ja ne taksistiem un dzērājiem. Dzērājiem ir grūti noslēpt alkohola līmeni asinīs, taksistiem — neiespējami iestāstīt, ka tiem nav naudas. Nauda ir arī biezajiem, bet viņiem bieži vien viss ir bankas kartēs, tamdēļ taksometru vadītājiem klāt ķerties ir drošāk. Un policisti to arī dara.

Pirms pāra gadiem naktī uz lidostu mani veda taksists Normunds. «Redz, šiem ar’ nav miera,» viņš pamanītai policijas mašīnai veltīja nīgru piezīmi. «Kur tie menti visur allaž izlien?» Viņš gan veca taksista pragmatismā māk visu nokārtot, ieguldot desmit latus «policijas attīstībā». Normunds zināja stāstīt par kādu noķertu biedru, kam neesot bijis desmit latu banknotes, tamdēļ šis devis 20 un prasījis, vai atlikumu varēs izdot, bet policists, saprotams, nicīgi atbildējis: «Kas, es tev kāds kasieris esmu, vai?»

Taksistu nakšu skarbums pret mūsu dienu raupjumu.