februāŗa saule
birkas: day_like_this, gadalaiki, tramvajs, ziema

Foto: Transguyjay

Tādos rītos kā šis saule ir atgriezusies. Pasaule ir dzidra, taču guļ ilgāk nekā parasti, un, kad uz pieturu traucas tramvajs, putekļu vērpetes aiz sevis atstādams kā rallija automobilis, iekšā kāpt un līdzi doties grib tikai daži.

Tādos rītos kā šis cilvēki ar piemiegtām acīm veŗas saulē un zina, ka nāks arī marta un aprīļa dienas, šis ir tikai sākums. Rīta vieglums gan nespēj noslēpt nelabumu, kas ir ielijis galvā. Nelabums ir nevis pagājušās nakts vai pagājušās dzīves dēļ, bet rēnuma, pēkšņuma un nejutīgā tramvaja dēļ, kas šorīt vairāk nekā parasti ir tikai vienaldzīga mašīna, kas saulē neskatās.

Tādos rītos kā šis tramvajs trauc kantainiem riteņiem, un vagoni vibrē, dreb un dun skaļāk nekā vilciens un mašīna ar nolauztu izpūtēju. Cilvēki nežēlojas, nevaid, pat nerunā, bet tiem visiem starp acīm kā kauna zīme ir iespiedies nelabuma vaibsts. Cilvēki pacieš to visu, jo dzīvē tiem gribas tikt uz priekšu, tramvajs ir dzīve, un līdz gala pieturai citas nebūs.

Tādos rītos kā šis krustojumos automobiļi nestāv, uz ielām cilvēki nedrūzmējas, un mēs esam vieni paši visā pasaulē. Ielām pāri pārlaižas salstošu putnēnu bars, bet tramvajam ir vienalga, vai saule ir priekšā vai sānos, tā nav un nekad nebūs sliežu mērķis — bet varbūt kādreiz netīšām sanāks braukt arī tajā virzienā.

Tādos rītos kā šis birojs mani sagaida ar sauli, kas spīd tieši datorā. Dziļās vasarās saule līdz šejienei atnāk tikai pēcpusdienā, bet gada agrumā saule atnāk pati jo agri, pietiek vien izgaiņāt mākoņus un nekas vairs nav jāgaida.

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!