asins nodošana
birkas: veselība

Man pietrūkst to laiku, kad varēju kādu dienu tā vienkārši nodomāt: aizbraukšu nodot asinis, un nekas netraucēja mērot tālo ceļu uz Asinsdonoru centru Pārdaugavā. Laika tad bija daudz, laika zagļu dzīvē — maz. Domā, es tagad tā nevaru? Nebija ne jausmas, tāpēc aizbraucu pārbaudīt.

Dokumenti

Sēlpils ielā nekas daudz, šķiet, nav mainījies. Garderobē pie ieejas gaišajās telpās jānodod mētelis, bet kājās jāuzvelk plēves čības. Tad jādodas uz reģistratūru, jāparāda pase un, ja esi pirmo reizi, jānokārto dažādas formalitātes — bet es savu apliecību tomēr atradu.

Ja viesojies atkārtoti, pietiks tikai ar kārtējā apmeklējuma lapu, kur vienā pusē norādīti tavi dati, bet otrā ir anketa, kuŗā uzdoti ar veselību saistīti jautājumi. Anketa jau atkal izraisa smaidu par mēģinājumu paķert uz muļķi — lai parādītu, ka ir ideāls donors, cilvēks visos kvadrātiņos var ievilkt kāsīti kastītē «nē», savukārt beidzamie divi jautājumi ir par to, vai informācija ir saprotama un vai ir iespējams gūt atbildes uz saviem jautājumiem — tur drīzāk iederētos atbilde «jā». Ja pārlieku ieskrējies — aplauzīsies.

Kad papīri kārtībā, dodamies uz laboratoriju, kur asinis paņem no pirksta un nosaka asinsgrupu un hemoglobīna līmeni. Pēc tam — pie ārsta, kas izstāsta visu, ko tu, iespējams, jau zini, izmēra asinsspiedienu, paskatās uz vēnām, vēl šo to pavaicā par operācijām un veselību un beigās iedod tējas taloniņu.

Pulss

Pa šiem vairāk nekā pieciem gadiem tas ir jaunievedums — katrs, gaidot rindā uz asins nodošanu, saņem glāzi tējas, kā arī maisiņu ar cepumiem, mazu sulas paciņu un puslitra ūdens pudeli. Dzert ir ļoti svarīgi, jo organismam ir nepieciešams ūdens, lai ražotu asinis, un tukšā dūšā arī asinis nodot nevajag.

Kad esi ticis iekšā, pienāk interesantākā daļa. Atgulies krēslā un noskaties, kā māsiņa dziļi vēnā iedur adatu — tas nesāp, bet man allaž jādomā, cik liela iespēja, ka māsiņa ar pārlieku lielu sparu adatu asinsvadam izdurs cauri — pagaidām tādas pieredzes nav, varu tikai ļaut vaļu iztēlei.

Tad donoram rokā ieliek sirsniņas formas bumbiņu, kas jāspaida, lai asinis labāk pieplūstu, un tad es pēkšņi ieraugu, cik kalsnas ir manas rokas. Vai tas tā būtu bijis vienmēr? Kā lai es to tagad zinu?

Asins siltums

Tanī brīdī, kad māsiņa pār apakšdelmu tev pārliek asins caurulīti, tu sajūti, cik tā ir silta, un tu zini, ka tas ir tevis paša siltums.

Un tad tu iedomājies, ja nekādas caurulītes tur nebūtu, ja būtu kaut kā citādi. Tad tu jo labāk apzinātos, cik maksā katra asins lāse, tad tu vēl labāk apjaustu, kā aizplūst tavas dzīvības benzīns un ūdeņradis, tu zinātu, ka pašam kādā brīdī vairs var nepietikt. Bet tagad nav žēl, jo zini, ka viss tiek kontrolēts un, kamēr rit minūtes, vari skatīties, kā «šūpolītēs» zvalstās un aizvien lielāks briest asins maisiņš, ar ko tu šīs minūtes esi saistīts ar tik ciešu saiti.

Un viss

Un tad viss beidzas. Galvā dzidrs viegls reibums, tu paņem atpakaļ pasi, donora grāmatiņu un dodies uz kasi saņemt savus trīs latus pusdienām un divus latus transporta kompensācijai. Tā nav maksa par asinīm, asinis šeit netirgo, šī nav cena par ko tādu. Šo naudu vari izlietot, vai nu lai pats atgūtu spēkus, vai arī lai ar vieglu roku atdotu kādam, kas pēc tās kāro. Šīs naudas nav žēl.

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!