pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2009. gada 5. janvāris 14:20 7 atsauksmes

Izraēlas un palestīniešu konflikts

Gazas pilsēta

Atšķirībā no pērnā konflikta Gruzijā, Izraēlas kaŗš ar palestīniešiem publiskus emociju viļņus pie mums neizraisa. Kāda saujiņa polītiķu vai prorietumnieciskas organizācijas nepiesakās par publiskā viedokļa viedotājiem, lai izskaidrotu, kuŗš ir «agresors» un kuŗš — «upuris». Palestīniešu bērniem drēbītes arī neviens nevāc un pie Izraēlas vēstniecības protesta (vai atbalsta) akcijas nerīko. Laikam nav interesanti, laikam trūkst kādas nepieciešamas dimensijas, laikam labumu dabūt šajā situācijā ir grūtāk.

Gruzīnu un palestīniešu situācija, protams, ir būtiski atšķirīga, un salīdzināt šos scenārijus var tikai, lai kariķētu Gruzijas atbalsta akciju karognesējus no polītiskās vides un viņu tukšos saukļus. Vienaldzību (dati gan apšaubāmi) par Izraēlas un palestīniešu konfliktu, domājams, izraisa Tibetas sindroms, kas paredz kampaņveidīgu līdzi jušanu vieniem cietējiem, bet citu ciešanu ignorēšanu. Savukārt, ciešāk palūkojoties uz norisēm Tuvajos Austrumos, pašlaik neatliek nekas cits, kā nopūsties, ka viņi tur pašlaik maksā par savu nespēju uz ilgtermiņa risinājumiem.

Izraēlas apdraudējums

Kā pašlaik klājas Izraēlai? Slikti klājas. Kuŗš reģionā tagad vairs baidās no Izraēlas? Arābu valstis, kas neatzīst Izraēlas tiesības uz pastāvēšanu, cer kādu dienu atklāt, ka ebreju valsts mūsdienās ir vien papīra tīģeris, kuŗa spēkos vairs nav noteikt kārtību reģionā, kā tas bija pirms 40 gadiem un senāk. 1967. gadā Sešu dienu kaŗā Izraēlas armija uzvarēja Sīriju, Ēģipti un Jordāniju, tādējādi paziņojot, ka tā itin labi spēj par sevi parūpēties arī naidīgu režīmu ielenkumā.

Mūsdienās draudi, kas Izraēlu ir vajājuši visu tās pastāvēšanas laiku, nekur nav pagaisuši, bet gan pieņēmušies spēkā. Jā, Izraēlai ir kodolieroči, bet ir tikai laika jautājums, līdz tos iegūs arī Irāna (tas, vai Teherānas kodolprogramma nudien ir paredzēta tikai civiliem mērķiem, šķiet, ir jautājums par to, kuŗā ideoloģiju pusē Tu atrodies). Irāna jau tagad ir ietekmīga spēlētāja reģionā, un tās draudus Izraēlai ir vērts ņemt nopietni.

Ziemeļos mīt Libānas kaujinieku grupējums «Hezbollāh», ar kuŗu Izraēlai bija saķeršanās pirms diviem gadiem. Otrais Libānas kaŗš beidzās ar pamieru, ko palīdzēja noslēgt ANO, bet jau tas vien, ka Izraēlas armija atstāja savas pozīcijas, bet «Hezbollāh» palika savējās, ļāva viņiem pieteikties uz uzvaru. «Hezbollāh» sevi ir parādījuši kā spēcīgus pretiniekus, un viņu raķetes var aizsniegt arī Dimonu, kur atrodas Izraēlas kodolieroču centrs. Tie vairs nav 60. gadi, kad armijai pretim stājās armija — mūsdienās runa ir par organizācijām, kas darbojas starptautiskā līmenī, un pret tādām ar tankiem ko iesākt ir krietni grūtāk.

Dienvidos ir palestīniešu islāmisti Hamās, kas kontrolē pašreizējā konflikta zonu. «Hamās» mērķis ir iznīcināt Izraēlu, un viņiem šī uzdevuma īstenošanai ir vismaz 15 tūkstoši (vai varbūt 20 tūkstoši) kaŗavīru un draugi Irānā, kas finansē Krievijā ražoto «Katjušu» un «Grad» raķešu iegādi. Tas notiek pa apakšzemes tuneļiem no Sīnaja pussalas. Lai gan Ēģipte draudzējas nevis ar Hamās, bet ar otru palestīniešu grupējumu «Fatāh» un pēc palestīniešu prezidenta Mahmūda Abāsa aicinājuma ir slēguši Rafāhas robežpunktu, kas ir vienīgais robežpunkts, ko nekontrolē Izraēla, tomēr uz kontrabandu raugās caur pirkstiem.

Ceturtais drauds Izraēlai ir iekšējais drauds. Zinot viņu dēmogrāfisko centību, līdz šā gadsimta vidum Izraēlā dzīvojošie arābi varētu veidot pusi no valsts iedzīvotāju skaita. Ja viss turpināsies tā, kā ir noticis līdz šim, nekādas ebreju valsts vairs starp Jordānas upi un Vidusjūru drīz vairs nebūs.

«Ko darīt?» sev jautā Izraēla

Pagājušajā mēnesī beidzās uz pusgadu noslēgtais pamiers ar «Hamās», un viņi, norādījuši, ka Izraēla nav atcēlusi Gazas joslas blokādi un tādējādi pārkāpusi vienošanos, pavēstīja, ka pamiers pagarināts vairs netiks un metās Izraēlu apšaudīt ar raķetēm. Lai gan kopumā «Hamās» raidītās raķetes, it īpaši jau pašdarinātās Kasam, nav neko efektīvas (palestīnietis vienkārši notēmē kādas pilsētas virzienā un cerē, ka tā trāpīs kaut kur trīs līdz desmit kilometru rādiusā), tomēr kā psiholoģiskā kaŗa līdzeklis tās ir labas gana. Izraēliešiem ir pamats baidīties, ka tiem kāda raķete var uzkrist uz galvas.

Šis ir pats laiks, lai dotos uzbrukumā palestīniešiem, cerībā, ka pasaule uzbrukumu sapratīs «pareizi». Pirmkārt, palestīnieši sāka pirmie, otrkārt, viņi apdraud, treškārt, ar viņiem tāpat neko nevar sarunāt. Izraēla gan nemitējas atkārtot, ka Gazas joslu okupēt netaisās, tomēr tieši tas viņiem pašlaik būtu visizdevīgāk. Tad varētu tur varu atdot «Fatāh» ar Mahmūdu Abāsu priekšgalā un turpināt sarunas par lietu, t.i., par iespējām noslēgt miera līgumu.

Izraēla apzinās, ka operācija nav pāris dienu darbs un ka likmes ir augstas. Ja atkārtosies 2006. gada Libānas kaŗa scenārijs, sanāks, ka palestīnieši ir uzvarējuši Izraēlu, pirmo reizi reāli uzvarējuši. Un, tā kā tie ir radikālie palestīnieši, nekāds miera process viņu dienaskārtībā nav iekļauts. Uzvara palestīniešus saliedētu ap «Hamās» un iedragātu «Fatāh» pozīcijas (citiem vārdiem, vājinātu Izraēlas draugus).

Kāpēc tik nežēlīgi?

Pirmkārt, asinis ir abu pušu izvēle. «Hamās» zināja, ar ko tiem ir jārēķinās, un sākotnējie gaisa uzlidojumi bez sauszemes kaŗaspēka iesaistīšanas viņu raķešu šāvējus neatturēja, līdz ar to iebrukums Gazā bija tikai laika jautājums. Savās mājās Izraēlu sakaut viņiem ir reālāk nekā pašiem kaut kur iebrukt vai nodarīt būtisku kaitējumu Izraēlai ar savām raķetēm. «Hamās» šo kaŗu grib, jo viņi zina, ka citādāka saruna viņiem ar Izraēlu nesanāks. Arī Izraēla šo kaŗu grib, lai apliecinātu savas spējas un reabilitētos pēc neveiksmīgās operācijas Libānā. Diplomātija ir laba lieta, bet tā ir nosūtīta atpūsties, un situācijā, kādā atrodas Izraēla, kaŗš ir efektīvāks līdzekis savu mērķu sasniegšanai.

Otrkārt, šis kaŗš ir īstermiņa risinājums, jo «Hamās» pretestību šādi var salauzt tikai uz laiku, turklāt briesmu darbi, kas tiek pastrādāti Gazā, visticamāk, tikai radikālizēs tur dzīvojošos palestīniešus.

Te jāņem vērā, ka īstermiņa risinājums līdz šim ir bijis teju viss, kas saistīts ar Izraēlas un palestīniešu attiecībām. Viena no pusēm līdz šim nav bijusi spējīga uz sāpīgajiem kompromisiem, kas nepieciešams ceļā uz mieru un divu līdzāspastāvošu valstu izveidi. Tas viss tiek atlikts uz nenoteiktu laiku saprotamu iemeslu dēļ: pat ja politiķi par kaut ko vienotos, šīs vienošanās «pārdot» saviem sekotājiem ir problemātiski. Līdz ar to neatliek nekas cits, kā turpināt tā, kā līdz šim — ar spēku.

Par ko viņi nespēj vienoties?

Nav jau tā, ka visi palestīnieši un Izraēla būtu bezcerīgi naidnieki bez iespējas saprasties. Cerību stariņi ir bijuši. 1993. gadā toreizējais ASV prezidents Bils Klintons panāca, ka Izraēlas premjerministrs Ichāks Rabīns paspiež roku Palestīniešu atbrīvošanas organizācijas līderim, ilggadējam Izraēlas naidniekam Jasīram Arafātam. Šo brīdi, kas iezīmēja abu pušu konceptuālu vēlmi izbeigt konfliktu, ir grūti novērtēt par zemu. Savukārt 2007. gada nogalē Anapolisā notika Tuvo Austrumu miera konference, kuŗā abas puses vienojās, ka līdzās Izraēlai tiks izveidota Palestīnas valsts. Tomēr, pirms tas ir iespējams, jāatrisina trīs pamatīgas problēmas.

  1. Robežas. Lai Palestīnas valsti nodibinātu, ir jāizbeidz Rietumkrasa okupācija un Izraēlai no turienes jāevakuē desmitiem tūkstoši ebreju kolonistu. Kolonisti to negribētu pieļaut un pretotos. Ņemot vērā, ka viņiem ir pieejami ieroči, domājams, ka ļoti pretotos.
  2. Palestīniešu bēgļu liktenis. Pēc Izraēlas izveidošanas savas mājas nācās pamest daudziem jo daudziem palestīniešiem, un mūsdienās aptuveni četri miljoni no viņiem dzīvo bēgļu nometnēs Rietumkrastā, Gazā, Jordānijā, Sīrija un Libānā. Jau 60 gadus. Bez pavalstniecības, nabadzīgi un dusmīgi. Palestīnieši Izraēlai pieprasa tiesības viņiem atgriezties, tomēr Izraēla tam pretojas. Ne tikai cilvēku pieplūduma dēļ, bet arī tāpēc, ka tas, kā raksta Daniels Klaidmens, liktu atzīt, ka «Izraēlas valsts dzimšana ir bijusi grēcīga», un viņi uz to neparakstītos. Tas ir jautājums par to, kam ir jāuzņemas atbildība par katastrofu, kas Izraēlas dibināšanas dēļ palestīniešus piemeklēja: daļa nenoliedzami ir Izraēlas vaina, tomēr abu pušu attiecības būtu iespējams mīkstināt, pieņemot, ka daļa atbildības gulstas arī uz starptautiskās sabiedrības pleciem.
  3. Jeruzālemes liktenis. Jeruzālemē atrodas gan ebreju, gan palestīniešu svētās vietas, un to sadalīt savā starpā ir visai grūti. Viens no piedāvājumiem ir to pārvaldīt abām valstīm kopīgi, savukārt svētās vietas un vecpilsēta nodot starptautiskā valdījumā.

Nav tā, ka risinājumu šajos jautājumos nebūtu. Rietumos un Tuvajos Austrumos cilvēkiem ir dažādas idejas. Tomēr līdz laikam, lai visas puses varētu apsēsties pie sarunu galda un reālistiski paskatīties uz vēsturi un to, ko kuŗš devis, ko kuŗš ņēmis, un kā sadzīvot, vēl paies kāds laika sprīdis. To aizpildīs tādas operācijas, kādas patlaban notiek Gazā.



— nııtŕø

 Raksturvārdi: , , , ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:

7 atsauksmes

Labs rakts un nopietna analīze. Šodien (pareizāk sakot no dienas kad sākās Izraēlas ofensīva) CNN cauru dienu kruķī šo tēmu. Un skatoties šo televīziju, rodas iespaids, ka galvenais cepiens ir par daudzajiem cietušajiem civliedzīvotāju vidū (par vēsturisko štelli neviens pat neieminās, kā jau mēdijiem pierasts vecāki notikumi par 2 gadiem netiek pieminēti). Mūsdienās jau ir divi kari – viens, kas notiek uz vietas un otrs, kuru mēs skatāmies no saviem dīvāniem. Izraēla ir izvēlējusies labu laika sprīdi, kad sākt ofensīvu – svētki, masu mēdiju uzmanība ir novērsta uz citām lietām un nav tik daudz jāiespringst ar karošanu informatīvajā karā. Labs trumpis ir arī žurnālistu neielaišana teritorijā. Pirmkārt neviens netiks nolaupīts vai nogalēts, otrkārt informācijas apjoms tiek dozēts. Teg gan jāpiemin, ka Al Jazeera tv gan atspoguļo notikumus diezgan pamatīgi, bet kurš gan māk arābu valodu un skatās arābu TV pat ja tā ir angliski.Palaban manuprāt Izraēlai ir izdevies iegūt pārsvaru informatīvajā karā, izspēlējot terorisma apkarošanas kārti ES un ASV.

Mēģināts bija. Gandrīz jau izdevās :)
Dažas piebildes. Pamiers neatturēja palestīniešus no raķešu šaušanas. Nu, bija daži brīži, kad nešāva nemaz, bija brīži kad šāva tikai drusku, bet brīžiem šāva tā, it kā nekāda pamiera nebūtu. Tā ka pārmetumi, ka pamiers nav ievērots, nekādā gadījumā nav tikai Izraēlai adresējami. Vispār jau tur ļoti dīvaina visa situācija bija – palestīnieši izšauj kārtējās raķetes, bet Izraēlas augstākā tiesa tūlīt nolemj, ka tas nevar kalpot par pamatu apturēt degvielas, elektrības un citas piegādes Gazas sektoram. Arī citas piegādes, tai skaitā palīdzības sūtījumi tika piegādāti visu laiku. Degvielas piegādes pa visu šo laiku bija apturētas tikai dažas dienas, kad palestīnieši uzbruka Izraēlas degvielas terminālim, kas apkalpo Gazas sektoru. Kāpēc apšaudīt un nogalināt darbiniekus, kas viņiem pašiem degvielu piegādā? Bet nu labi, vostok delo tonkoje. Un tur daudz visādu dīvainību no abām pusēm. Vēl pavisam nesen lasīju, ka šis konflikts visvairāk izdevīgs ir HAMAS saimniekiem Irānā, jo naftas cenas ir jūtami palielinājis. Man šķiet, ka vēl vienam otram tas ne mazāk interesē. Un dīvaina ir arābu valstu reakcija, kuras palestīniešus tikai vārdos aizstāv. Un Ēģipte pat ne tik, kaut Izraēla viņiem arī nav nekādi draugi.

Aizmirsu piebilst – «Fatāh» nav nekādi Izraēlas draugi. Ja «Fatāh» kaut ko tādu atļautos pateikt, ar to būtu cauri. Cauri uz visiem laikiem, un Palestīnā tie nevarētu ne uz ko cerēt un pat ne dzīvot. «Fatāh» un HAMAS abi ir Izraēlas ienaidnieki un atšķiras tikai to taktikas. Atšķiras tāpat kā “labais” un “sliktais” izmeklētāji.

asmo, paldies.

Izraēlas informācijas kaŗa stratēģija — nelaist Gazas joslā žurnālistus — ir riskanta, lai gan ērta. Attēli un mediju ziņojumi ar aculiecinieku stātiem no notikumu vietas tomēr pienāk, un tos ir sagatavojuši, domājams, arī paši palestīnieši — gan tie, kas tur dzīvo un pastāvīgi strādā globālo mediju uzdevumā, gan tie, kam nav par grūtu nofotografēt kādu slikto izraēliešu upuri (vai vismaz kādu vardarbības inscenējumu, kas arī ir visai bieža parādība reportāžās no kaŗalaukiem). Ja šādu vajadzīgo reportāžu ir mazāk, redaktori tos atlasīs mazāk kritiski un palielinās iespēja, ka plašāk izskanēs arī informācija, kādu Izraēla negribētu dzirdēt un, kas zina, varbūt arī nepatiesa. Palestīniešiem ir izdevies arī visai skaļi izkliegt savu kritušo skaitļus, tas nozīmē, ka informācijas blokāde pilnībā nav iespējama, taču, kam par labu runātu ārvalstu žurnālistu materiāli, ja tiem būtu iespējams teritorijai piekļūt, var tikai minēt.

Izraēlai par labu informācijas kaŗā runā arī tas, ka tā ir valsts un tai ir pārstāvniecības visā pasaulē. Izraēla var panākt, ka tās skatījumu par konfliktu publicē arī Latvijas masu saziņas līdzekļos, palestīniešiem tādu pārstāvniecības iespēju nav, tiem jāpaļaujas uz sadarbību ar globālajiem medijiem, kas nozīmē pastarpinātību un ierobežotas iespējas kontrolēt beigu rezultātu.

Par civiliedzīvotājiem — tāda ir mūsdienu nekonvencionālā kaŗa skaudrā reālitāte: ienaidnieki uzturas biezi apdzīvotās vietās, tādējādi uzbrukums viņiem nozīmēs civiliedzīvotāju zaudējumus. Tā nu Gazas joslas iedzīvotāji tiek sodīti par to, ka 2006. gada vēlēšanās balsoja par “Hamās”. Turklāt viņi ir slazdā, bez iespējas bēgt no konflikta zonas.

Rumpi, jā, ar pamiera ievērošanu problēmas nudien bija abām pusēm.

Par “Fatāh” — klišejiskais pieteikums Rietumu medijos — “mērenais palestīniešu grupējums” ir maldinošs, jo tā mērenums ir nosacīts un tikai salīdzinājumā ar “Hamās”. Viņi par “mērenajiem” kļuva brīdī, kas Izraēlai (un tās amerikāņu draugiem) kļuva svarīgi runāt ar palestīniešiem un bija skaidrs: ja sarunas būs, tās būs tikai ar “Fatāh”, un “mērenums” ir labs kontaktu attaisnojums.

Atšķirībā no “Hamās”, “Fatāh” uztur kontaktus ar Izraēlu, Izraēlai attiecības ar viņiem ir vajadzīgas un tas nozīmē to, ko es šeit dēvēju par “draudzību”. Tā ir draudzība tikai salīdzinājumā ar “Hamās” nedraudzību, protams.

Šodien BBC varēja labi redzēt “jauku” informācijas kara aspektu. Tika intervēts kāds Izraēlas armijas pārstāvis (šodienas breaking ziņa ir kāda ANO skolas uzsperšana gaisā ar visiem civilajiem), uz lūgumu komentēt šo notikumu, armijnieks atbildēja vienkārši, nevaru komentēt neapstiprinatu informāciju. Iespēja nekomentēt apgalvojumus manuprāt ir liels trumpis, zinot sabiedrības un mēdiju īso atmiņu.

Atceroties, kaut vai Chinvali it kā bojā gājušos 2000 civilos. Krievija to savulaik labi izmantoja, bet tagad nav dzirdēts, ka kāds nopietns medijs būtu noskaidrojis precīzu skaitu, jo karalauks jau palika Krievijas spēkiem. Nezinu gan kā būs ar Izraēlu.



  • Tie, kas māk rakstīt atsauksmes, parasti māk arī lasīt.
Zināšanai:
  1. Visas HTML birkas, izņemot <b></b> (<strong></strong>) un <i></i> (<em></em>), pazudīs. Ja vēlies stilot, lieto textile. Tas nozīmē, ka vari spēlēties ar šādiem un vēl citiem kodiem: _slīpraksts_ *treknraksts* ??citējums?? -dzēsts- +ievietots dzēstā vietā+ ^augšraksts^ ~apakšraksts~ un tā tālāk.
  2. Saites ievietojam šādi: "saites teksts":http://adrese. Vai arī "saites teksts(saites nosaukums, kas parādās, uzbraucot virsū peli)":http://adrese
  3. Bet tā vispār interneta adreses par klikšķināmām saitēm pārvērtīsies pašas no sevis.
  4. Novērtēsim, ka norādīsi e-pasta adresi. Tavu personisko informāciju citiem neizpaudīsim, tā būs pieejama tikai mums.

Meklēšana

Šī diena

  • Baiba, Barba, Barbara

pēdējās atsauksmes

  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…
  • Paula Izabella: lai man atsuta interesantus uzdevumus ar atteliem ar bildem u.t.t.

rubrikas

izvēlēts raksts

«Latvijas Avīze» šodien atgādina par Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsuma gadadienu. Tā raksta, ka apvērsums aizsāka «laiku, ko daudzas latviešu dzimtas atceras kā laimīgu, jo godīgs un neatlaidīgs darbs nesa pelnītu labklājību». Tāds redakcijas sūtīts siltums jaušams šajās pāris rindās, pašiem priecājoties par sevis uzturētajiem mītiem. Latviešu uztverē K. Ulmanis ir cieši saaudzis ar latviskuma un labklājības jēdzienu, savukārt dēmokratija acīmredzot nav nesusi neko tādu, bez kā nevarētu iztikt. Taču apvērsums ir vēršanās pret likumīgu valsts varu, un, kad tas izdodas, var iedarbināt informācijas mašīnīti, lai veidotu populāras, paaudzēs dzīvotspējīgas interpretācijas par notikušo.

Kaut kā nepatīkami skan šis apvērsuma slavinājums mūsdienās. Nemaz nerunāsim par pārliecību, ka taisni šis notikums aizsāka labos laikus.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Kārlis Ulmanis »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada

E-pasts: redakcija-at-mosties-org

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas