kaķis raud

Vēla decembŗa rītā tramvaja pieturas nojumes stikli no iekšpuses ir nosarmojuši un visi, kas gana agri piecēlušies, var nākt un uz tiem atstāt savu roku un domu nospiedumus. Baltie stikli telpu nošķiŗ no ārējās pasaules, taču nošķīrums ir mānīgs, jo iekšā no sala glābiņa tāpat nav.

Zem nojumes metāla soliņa uz mazas reklāmas lapiņas stērbeles sēž melns kaķis un ar lielām koši zaļām acīm raugās uz pasauli rīta agrumā. Kaķis šeit dzīvo, es to esmu redzējis vasarās murrājam saulē un uz autostāvvietā atstāto mašīnu motora pārsegiem un rudeņos tramvaja pieturā meklējam glābiņu no slapjuma. Tagad nav ne vasara, ne rudens, tagad nav ne labi, ne glābiņa. Ja garām iet cilvēks, kaķis sāk raudāt, viņš raud skaļi un pārmetoši, un skatās uz garāmgājējiem ar neuzticību.

Bet gājēji dodas savās gaitās, tie neapstājas, tikai uzmet skatienu. Tiem šorīt pat tramvajs nav vajadzīgs, šajā laikā, kad ziemassvētki ir beigušies, bet nekas jauns nav sācies; kad jaunā gada apņemšanās vēl nav spēkā, bet vecais gads jau norakstīts zaudējumos, tie iet gaŗām, visam gaŗām.

Vēla decembŗa rītā pilsēta smaržo pēc sala, un sals ir vienīgais, kas neatstājas no kaķa, kuŗam ir, ko zaudēt. Rīts ir gaišs un dzidrs, bet līdz pavasarim vēl tik tālu.