gads un ziemassvētku stāsts

Gribēju rakstīt atskatu uz gandrīz jau aizvadīto gadu, bet kārtējo reizi sapratu, cik tas ir muļķīgi. Svarīgos notikumus taču tāpat neaizmirst, bet nesvarīgie lai paliek nesvarīgi.

Visi taču ļoti labi atminas pārņemtību ar Gruziju, neviens nav aizmirstis aizgājējus Čingizu Aitmatovu un Jegoru Ļetovu, atmiņā jo spilgti ir iespiedies tā dēvētais flešmobs (vai parodija par to), visiem ļoti patika ideja par nepieciešamību kontrolēt internetu un izravēt veidenbaumus, ikviens, kas augstu tura modes lietas un līdzi jušanu dažādām aktualitātēm, atbalstīja Tibetu un, ja vien kāds būtu prasījis, noteikti boikotētu Pekinas olimpiskās spēles. Protams, ka visi juta līdzi Oskaram Kastēnam un Inai Gudelei, priecājās par Parex panākumiem (PPPP), sašuta par TB/LNNK reklāmu un darīja vēl daudz ko paredzamu — tai skaitā aizrautīgi strīdējās padomju režīma devumu Latvijai. Tik tālu viss ir skaidrs, bet mums šogad ir bijis arī kas nopietnāks.

Vienīgais ievērības cienīgais notikums, kā šajā sarakstā nav un nav arī arhīvā, ir par DDT. Viņi solīja šovasar atbraukt uz Latviju, bet beigās koncertu bez kādiem paskaidrojumiem atcēla. To es pasludinu par gada lielāko publisko vilšanos (privātas vilšanās ir bijušas privāti nopietnākas, gluži tāpat kā privāti prieki un privātas laimītes, lai arī kuŗš pēc tam nekļūtu par fool in the rain).

Kaut kā jau gads ir nolauzts. Gada gērtējumu atstājam Tavā ziņā un labprāt to uzklausītu. Savukārt visas atliekas no ziemassvētkiem drīz vien pačibēs, bet pirms tam — vēl šā gada sacerējums.