pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2008. gada 22. decembris 15:25 13 atsauksmes

Valērijs Kargins un pilsonība

Grāmatas Kargins Superstar vāks

Lato Lapsas un Irēnas Saatčianes grāmata «Kargins Superstar» ļauj paraudzīties uz dažādiem nesenās Latvijas vēstures notikumiem un pavīpsnāt, kā pie mums reiz ļaudis risināja lietas. Nezinu, kas ir mainījies mūsdienās, par to mēs varbūt kādriez ko uzzināsim. Savukārt 90. gadi pašlaik jau drusku atklājas — piemēram, stāstā par to, kā Valērijs Kargins Latvijas pilsonību kāroja (un beigās, protams, arī dabūja).

Departamenta «zaķi»

LR pilsoņa pasi V. Kargins ieguva 1993. gadā ne pārāk godīgā ceļā, taču šajā shēmā viņš vismaz juridiski sev bija atradis drošu pozīciju: pilsonība viņam pienācās, jo viņa mātei bija pilsoņa pase. Tā gan izrādījās piešķirta nepamatoti un beigās sanāca, ka tieši māte, kas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē gāja kārtot papīrus un runāt par lietu, bija lielā vainīgā. Tas, ka baņķiera ģimene nebija papūlējusies dabūt tādus dokumentus pilsonības iegūšanai, kas neparādītu dažādas pretrunas, liecina par to, cik liela loma šādu jautājumu kārtošanai ir neformālajai komunikācijai. Atnāca, parunāja, vienojās, izdarīja.

Un, protams, ne jau tikai Kargins tanī laikā tā rīkojās. Bijušais Pilsonības un imigrācijas departamenta direktors Māris Pļavnieks, «kuru rakstura īpatnības un varbūt arī zaļā pūķa dvesma tagad padarījusi par krāvēju kurjerpasūtījumu uzņēmumā «DPD»», stāsta, ka departamentā dažādi «zaķi» strādājuši: «Man bija vēl labāks zaķis, man tur bija kaut kāds astoņpadsmitgadīgs zaķis, līgumdarbiniece, kurai kādas piecstāvu vai deviņstāvu mājas trepēs rinda bija stāvējusi vakaros, pēc darba, un viņa pieņēma dokumentus.» (177. lpp.)

Lūk, apsviedība! Vaicāts, kā kas tāds varēja notikt viņa vadītajā iestādē, M. Pļavnieks atbildēja, ka darbiniece notiesāta, bet «es gan teicu — tas zaķis tālu ies, ja astoņpadsmit gados šitādu funktieri var uztaisīt» (178. lpp). No šī stāsta var secināt, ka mums Latvijā ir gana cilvēku, kas pa dažādiem kanāliem dabūja jaunu (citu) identitāti zilos LR pilsonību apliecinošos vāciņos.

Baltais plankums

Šim stāstam ir vēl viena interesanta puse: darbs masu saziņas līdzekļiem. 1993. gada novembŗa laikrakstā «Latvijas Jaunatne» parādījās publikācija, kuŗā, atsaucoties uz PID Rīgas Vidzemes priekšpilsētas nodaļas vadītāju Signi Poriteri, stāstīts, ka daudzi pilsonību apliecinošus dokumentus esot ieguvuši nelikumīgi — sniedzot nepatiesas ziņas, viltojot vai pērkot dokumentus, piekukuļojot darbiniekus. «Piemēram, ...» Piemērs tā arī nebija izlasāms, jo pēc šī vārda redzams balts plankums. Laikraksta redaktors Ivars Bušmanis sākotnēji taisnojās, ka tā ir tehniska kļūme, taču no «Dienas» un «Vakara Ziņu» publikācijām saprotams, ka šajā vietā bija jābūt stāstam par Karginu. Informācija par šo atgadījumu parādījusies tikai divos minētajos izdevumos, «savukārt neskaitāmi citi mediji, ieskaitot valsts televīziju un radio, kautri klusēja» (175. lpp.). Tas šo sacerējumu ļauj aplūkot par Latvijas 90. gadu žurnālistikas paraugstundas interpretāciju.

«Baltā plankuma» raksta autors Ritvars Eglājs atminas, ka aizgājis uz PID preses konferenci un uzrakstījis ziņu: «Man kā autoram, kas tad man, aizeju uz preses konferenci, uzrakstu, tas arī viss. Tālāk ir redaktors, tālāk bija [politikas nodaļas vadītāja] Māra Miķelsone.» (179. lpp.)

Galvenais redaktors Ivars Bušmanis stāsta, ka neviens viņam nav zvanījis un lūdzis informāciju aizkrāsot. Viņš norāda, ka situācija vienkārši bijusi tāda... «nu, atšķirīga, jā»: «Nu, nebijusi Latvijas vēsturē. Es mēģināju saprast, vai tā informācija vispār ir patiesa.» Viņš lūdzis redaktorei no citiem avotiem noskaidrot par šīs informācijas patiesumu, tas nav darīts, turklāt viņš pats tanī vakarā neesot redakcijā bijis līdz pēdējam (kas ir normāli un saprotami), un būtībā risinājums ir tapis viņam aiz muguras.

I. Bušmanis uzsveŗ, ka laikrakstam neesot bijis neviena «no augšas», kas noteiktu redakcijas politiku. «Ko mums varēja tāds Kargins vai «Parex» banka? Man nav pat atmiņā, vai mums bija kādi lieli reklāmas projekti vai ne. Es zinu, ka man ne ar vienu sarunas par to nebija. Man nebija.» Tā vienkārši ir bijusi vēlme nepublicēt nepārbaudītu informāciju, bet «tad, kad es ieraudzīju tās šķērītes un visu lielo uzbrukumu, es jutos tik stulbi un cūcīgi, domāju: tagad esmu uztaisīts par lielo cenzoru» (181. lpp.).

Pretestība un pašcieņa

Toreizējās «Latvijas Jaunatnes» Politikas nodaļas vadītājas M. Miķelsones versija ir mazliet citāda. Viņa stāsta, ka informācija, ko žurnālists atnesa no preses konferences, ir publiski izskanējusi, ziņā parādās, kas to ir teicis. Informācija nebija ekskluzīva, to dzirdēja visi, kas uz PID rīkoto pasākumu bija ieradušies. Bet nebija tik vienkārši, jo piezvanījis redaktors un pateicis: ja rakstu liek, tad tikai bez Kargina. Zvanījuši Karginam, lai iegūtu viņa viedokli, nav spējuši sazvanīt, bet «man varēja dot norādījumus vienīgi redaktors», savukārt viņš toreiz par argumentu minējis tieši to, ka pašam zvanījis Kargins ar pretenzijām. M. Miķelsone ir pārliecināta, ka tieši Pareksa boss panāca, ka šī informācija citur nekur neparādās. M. Miķelsone izdarīja viltīgu gājienu: lai gan informāciju nepublicēja, bet tomēr pret redaktora gribu, to cenzējot redzami, nostājās. Publikācijai uzmanība tika pievērsta, un cilvēki sāka prašņāt, kas un kā. «Māra, kāpēc tu tā izdarīji — Tu gribēji, lai mums nav, ko ēst?» — bijis redaktora jautājums lielās galvas mazgāšanas sapulces laikā uzdotais jautājums padotajai, kas pēc laikraksta reorganizācijas dabūja vilka pasi.

«Dienas» tā laika redaktrise Sarmīte Ēlerte skaidri pasaka: piezvanīja no bankas (kāds cits, nevis Kargins). Zvanītājs laipni aicinājis rakstu nepublicēt, bet S. Ēlerte tikpat laipni atbildējusi, ka publicēsim gan, un saruna ar to beigusies. Nekādu kukuļu, nekādu draudu: «Pēc tam es domāju, kā tas var būt, ka šāds zvans atstāja tik graujošu iespaidu uz maniem kolēģiem. Starp citu, arī tagad es nedomāju, ka pār citiem medijiem «Parex» bija kāda finansiāla vara, drīzāk redaktoru pašlepnuma trūkums un savas brīvas preses misijas neizpratne ļāva tam notikt.» (185. lpp.) Tiesa, «Parex» pēcāk atriebās gan, nopērkot «Dienas» redakcijas māju un palūdzot redakciju to atstāt.

Kas interesanti, par «Vakaŗa Ziņu» piedzīvojumiem grāmatas autoru kolektīvs klusē.

1997. gadā Valērijam Karginam un viņa kolēģim Viktoram Krasovickim pilsonība tikai piešķirta «par īpašiem nopelniem».

--

Lato Lapsa un Irēna Saatčiane. (2008). Kargins Superstar. Rīga: Baltic Screen.



— nııtŕø

 Raksturvārdi: , , ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:

13 atsauksmes

Nu kā lai saka, kāda tagad jēga cepties par šo visu? Bij tā, un ne jau Kargins vainīgs, bet gan erēdņi ar kuriem varēja sarunāt. Ja nevarētu sarunāt, nevarētu tā izdarīt. Un tā pat, tas eksis ir vieglāks par vieglu..

usinss, a kāda jēga pētīt vēsturi?

Un — vai es pareizi sapratu Tavu domu: vainīgs ir nevis tas, kas izmanto koruptīvus paņēmienus, bet gan tikai tas, kuŗš uz šiem paņēmieniem reaģē? Vai tiešām sodāma ir tikai kukuļa ņemšana?

vai vispār iespējams pētīt vēsturi? jebšu pētāma tik vien kā vēstures interpretācija

Katja, vēstures jēdziens pats par sevi nozīmē interpretāciju, stāstu veidošanu no dažādu motīvu dēļ izvēlētiem faktiem.

Savukārt “jebšu” latviešu valodā nozīmē nevis “jeb”, bet “lai gan”.

Par vēsturi tā būs gan, bet par “jebšu” gan ne :)

jebšu saiklis; novec. 1. Kaut arī, lai gan. Saskatīt ko labu ikviena cilvēkā, j. tas nebūs tik viegli. 2. sar. Vai, jeb vai. ○ Jebšu negribot, jebšu tīšuprāt, Bet tie paši labākie nodomi, vēl aizvien, vēl aizvien, Vēl aizvien tev vējā izsējas.. (L. Briedis) Par saikļa jebšu lietojumu jeb nozīmē skat. A. Miķelsones rakstu „Par saikļa jebšu lietošanu latviešu valodā” („Latviešu valodas kultūras jautājumi” 8. laidiens, R. 1972)

Tu raksti tā, it kā būtu lasījusi kādu nopietnu rakstu par šo jautājumu. Nē, kur nu — pirmais rezultāts google un gatavs :)

es rakstu tā, it kā nojaustu, ka ar pamatojumu “Katja zina” vai “lai nu kam, bet – cmon – Katjai par lv piesieties…. rofl” nepietiks, piesaucot googles māti/ tēvu un svēto garu :) atzīstos grēkā. ies veldzēties literatūrā – “Palīdzi māsiņ!” lol

tur bija jābūt komatam :D

(tagad forever strjoms par komatiem)

Tas vien, ka gandrīz visi latvieši “jebšu” lieto nepareizi, vēl uzreiz nepadara to par valodas normu — pat tad, ja atsevišķi valodnieki tā domā. Vienam A. Miķelsones rakstam varētu likt pretī vismaz piecus R. Grīsles, J. Kušķa un citu ne mazāk cienījamu valodnieku apcerējumus, kur viņi visi kā viens stāstīs, kā latvieši “jebšu” lieto nepareizi. Turklāt abas nozīmes — ‘kaut gan’ un ‘jeb, vai’ (un, starp citu, arī “jeb” nav tas pats, kas “vai”) ir gana atšķirīgas, lai sanāktu gana liela putrošanās — kas tad īsti domāts. Parasti jau gan ir tā — ja kāds “jebšu” lieto pareizi, tad to neviens nesaprot. Nepareizā versija, dievam žēl, ir daudz atpazīstamāka.

nēnu, moš, sākam ar to, ka nemaz nav tik daudz vārdu, kas aizvieto viens otru 100%. nēnu II. Kušķis – tas vispār eksemplars, neizplūdīšu (es vispār kompakta). nēnu III. valoda tiek vienkāršota, tas nav jaunums – ļauži lieto vieglāk sagremojamos. nēnu IV. ar tām valodas normā purva būsim momentā. nav verts nemaz sākt. nenu V. apsveicu ar ziemīšu sniegu (un aizsalušām auto durvīm), piedāvaju pie tā arī palikt (es pie durvīm) :)

Katja, nesāksim gan, bet esi laipni aicināta pievienoties kaŗojošo pareizrunātāju pulciņam :)

Jūs nu gan varat p**ies par tiem pāris komatiem un spriedelēt par vārdiem :D Pareizs ir tas, ko cilvēki lieto, lai saprastos, nevis kaut kāds debils vārds no vecas grāmatas ar autoru-kuplas bārdas īpašnieku.

/ No offence par bārdu kā tādu, bet valodas nūģi gan smagi vīlušies dzīvē vai taml.



  • Tie, kas māk rakstīt atsauksmes, parasti māk arī lasīt.
Zināšanai:
  1. Visas HTML birkas, izņemot <b></b> (<strong></strong>) un <i></i> (<em></em>), pazudīs. Ja vēlies stilot, lieto textile. Tas nozīmē, ka vari spēlēties ar šādiem un vēl citiem kodiem: _slīpraksts_ *treknraksts* ??citējums?? -dzēsts- +ievietots dzēstā vietā+ ^augšraksts^ ~apakšraksts~ un tā tālāk.
  2. Saites ievietojam šādi: "saites teksts":http://adrese. Vai arī "saites teksts(saites nosaukums, kas parādās, uzbraucot virsū peli)":http://adrese
  3. Bet tā vispār interneta adreses par klikšķināmām saitēm pārvērtīsies pašas no sevis.
  4. Novērtēsim, ka norādīsi e-pasta adresi. Tavu personisko informāciju citiem neizpaudīsim, tā būs pieejama tikai mums.

Meklēšana

Šī diena

  • Dzirkstīte, Anta, Antonija

pēdējās atsauksmes

  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…
  • Paula Izabella: lai man atsuta interesantus uzdevumus ar atteliem ar bildem u.t.t.

rubrikas

izvēlēts raksts

Un tomēr — mēs taču gribam, lai mūs māna. Ne tikai pirmajā aprīlī, bet arī citās dienās, jo tā esam vienojušies. Vien jautājums — kāpēc nevarētu vienoties par mānīšanos vēl biežāk.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu ticēšana »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada

E-pasts: redakcija-at-mosties-org

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas