Valērijs Kargins un pilsonība

Lato Lapsas un Irēnas Saatčianes grāmata «Kargins Superstar» ļauj paraudzīties uz dažādiem nesenās Latvijas vēstures notikumiem un pavīpsnāt, kā pie mums reiz ļaudis risināja lietas. Nezinu, kas ir mainījies mūsdienās, par to mēs varbūt kādriez ko uzzināsim. Savukārt 90. gadi pašlaik jau drusku atklājas — piemēram, stāstā par to, kā Valērijs Kargins Latvijas pilsonību kāroja (un beigās, protams, arī dabūja).

Departamenta «zaķi»

LR pilsoņa pasi V. Kargins ieguva 1993. gadā ne pārāk godīgā ceļā, taču šajā shēmā viņš vismaz juridiski sev bija atradis drošu pozīciju: pilsonība viņam pienācās, jo viņa mātei bija pilsoņa pase. Tā gan izrādījās piešķirta nepamatoti un beigās sanāca, ka tieši māte, kas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē gāja kārtot papīrus un runāt par lietu, bija lielā vainīgā. Tas, ka baņķiera ģimene nebija papūlējusies dabūt tādus dokumentus pilsonības iegūšanai, kas neparādītu dažādas pretrunas, liecina par to, cik liela loma šādu jautājumu kārtošanai ir neformālajai komunikācijai. Atnāca, parunāja, vienojās, izdarīja.

Un, protams, ne jau tikai Kargins tanī laikā tā rīkojās. Bijušais Pilsonības un imigrācijas departamenta direktors Māris Pļavnieks, «kuru rakstura īpatnības un varbūt arī zaļā pūķa dvesma tagad padarījusi par krāvēju kurjerpasūtījumu uzņēmumā «DPD»», stāsta, ka departamentā dažādi «zaķi» strādājuši: «Man bija vēl labāks zaķis, man tur bija kaut kāds astoņpadsmitgadīgs zaķis, līgumdarbiniece, kurai kādas piecstāvu vai deviņstāvu mājas trepēs rinda bija stāvējusi vakaros, pēc darba, un viņa pieņēma dokumentus.» (177. lpp.)

Lūk, apsviedība! Vaicāts, kā kas tāds varēja notikt viņa vadītajā iestādē, M. Pļavnieks atbildēja, ka darbiniece notiesāta, bet «es gan teicu — tas zaķis tālu ies, ja astoņpadsmit gados šitādu funktieri var uztaisīt» (178. lpp). No šī stāsta var secināt, ka mums Latvijā ir gana cilvēku, kas pa dažādiem kanāliem dabūja jaunu (citu) identitāti zilos LR pilsonību apliecinošos vāciņos.

Baltais plankums

Šim stāstam ir vēl viena interesanta puse: darbs masu saziņas līdzekļiem. 1993. gada novembŗa laikrakstā «Latvijas Jaunatne» parādījās publikācija, kuŗā, atsaucoties uz PID Rīgas Vidzemes priekšpilsētas nodaļas vadītāju Signi Poriteri, stāstīts, ka daudzi pilsonību apliecinošus dokumentus esot ieguvuši nelikumīgi — sniedzot nepatiesas ziņas, viltojot vai pērkot dokumentus, piekukuļojot darbiniekus. «Piemēram, ...» Piemērs tā arī nebija izlasāms, jo pēc šī vārda redzams balts plankums. Laikraksta redaktors Ivars Bušmanis sākotnēji taisnojās, ka tā ir tehniska kļūme, taču no «Dienas» un «Vakara Ziņu» publikācijām saprotams, ka šajā vietā bija jābūt stāstam par Karginu. Informācija par šo atgadījumu parādījusies tikai divos minētajos izdevumos, «savukārt neskaitāmi citi mediji, ieskaitot valsts televīziju un radio, kautri klusēja» (175. lpp.). Tas šo sacerējumu ļauj aplūkot par Latvijas 90. gadu žurnālistikas paraugstundas interpretāciju.

«Baltā plankuma» raksta autors Ritvars Eglājs atminas, ka aizgājis uz PID preses konferenci un uzrakstījis ziņu: «Man kā autoram, kas tad man, aizeju uz preses konferenci, uzrakstu, tas arī viss. Tālāk ir redaktors, tālāk bija [politikas nodaļas vadītāja] Māra Miķelsone.» (179. lpp.)

Galvenais redaktors Ivars Bušmanis stāsta, ka neviens viņam nav zvanījis un lūdzis informāciju aizkrāsot. Viņš norāda, ka situācija vienkārši bijusi tāda... «nu, atšķirīga, jā»: «Nu, nebijusi Latvijas vēsturē. Es mēģināju saprast, vai tā informācija vispār ir patiesa.» Viņš lūdzis redaktorei no citiem avotiem noskaidrot par šīs informācijas patiesumu, tas nav darīts, turklāt viņš pats tanī vakarā neesot redakcijā bijis līdz pēdējam (kas ir normāli un saprotami), un būtībā risinājums ir tapis viņam aiz muguras.

I. Bušmanis uzsveŗ, ka laikrakstam neesot bijis neviena «no augšas», kas noteiktu redakcijas politiku. «Ko mums varēja tāds Kargins vai «Parex» banka? Man nav pat atmiņā, vai mums bija kādi lieli reklāmas projekti vai ne. Es zinu, ka man ne ar vienu sarunas par to nebija. Man nebija.» Tā vienkārši ir bijusi vēlme nepublicēt nepārbaudītu informāciju, bet «tad, kad es ieraudzīju tās šķērītes un visu lielo uzbrukumu, es jutos tik stulbi un cūcīgi, domāju: tagad esmu uztaisīts par lielo cenzoru» (181. lpp.).

Pretestība un pašcieņa

Toreizējās «Latvijas Jaunatnes» Politikas nodaļas vadītājas M. Miķelsones versija ir mazliet citāda. Viņa stāsta, ka informācija, ko žurnālists atnesa no preses konferences, ir publiski izskanējusi, ziņā parādās, kas to ir teicis. Informācija nebija ekskluzīva, to dzirdēja visi, kas uz PID rīkoto pasākumu bija ieradušies. Bet nebija tik vienkārši, jo piezvanījis redaktors un pateicis: ja rakstu liek, tad tikai bez Kargina. Zvanījuši Karginam, lai iegūtu viņa viedokli, nav spējuši sazvanīt, bet «man varēja dot norādījumus vienīgi redaktors», savukārt viņš toreiz par argumentu minējis tieši to, ka pašam zvanījis Kargins ar pretenzijām. M. Miķelsone ir pārliecināta, ka tieši Pareksa boss panāca, ka šī informācija citur nekur neparādās. M. Miķelsone izdarīja viltīgu gājienu: lai gan informāciju nepublicēja, bet tomēr pret redaktora gribu, to cenzējot redzami, nostājās. Publikācijai uzmanība tika pievērsta, un cilvēki sāka prašņāt, kas un kā. «Māra, kāpēc tu tā izdarīji — Tu gribēji, lai mums nav, ko ēst?» — bijis redaktora jautājums lielās galvas mazgāšanas sapulces laikā uzdotais jautājums padotajai, kas pēc laikraksta reorganizācijas dabūja vilka pasi.

«Dienas» tā laika redaktrise Sarmīte Ēlerte skaidri pasaka: piezvanīja no bankas (kāds cits, nevis Kargins). Zvanītājs laipni aicinājis rakstu nepublicēt, bet S. Ēlerte tikpat laipni atbildējusi, ka publicēsim gan, un saruna ar to beigusies. Nekādu kukuļu, nekādu draudu: «Pēc tam es domāju, kā tas var būt, ka šāds zvans atstāja tik graujošu iespaidu uz maniem kolēģiem. Starp citu, arī tagad es nedomāju, ka pār citiem medijiem «Parex» bija kāda finansiāla vara, drīzāk redaktoru pašlepnuma trūkums un savas brīvas preses misijas neizpratne ļāva tam notikt.» (185. lpp.) Tiesa, «Parex» pēcāk atriebās gan, nopērkot «Dienas» redakcijas māju un palūdzot redakciju to atstāt.

Kas interesanti, par «Vakaŗa Ziņu» piedzīvojumiem grāmatas autoru kolektīvs klusē.

1997. gadā Valērijam Karginam un viņa kolēģim Viktoram Krasovickim pilsonība tikai piešķirta «par īpašiem nopelniem».

--

Lato Lapsa un Irēna Saatčiane. (2008). Kargins Superstar. Rīga: Baltic Screen.