pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2008. gada 12. decembris 12:26 Divas atsauksmes

uzņemšanas nodaļa

Uznāca hipohondrijas lēkme, un aizgāju uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu — pameklēt, vai tur gadījumā nav noslēpusies krīze, pakavēt laiku un pie reizes padiagnosticēties. Krīzi nesastapu, taču laiks tur ir, cilvēki arī, un attieksme viņiem ir pareizā.

Viens

Darba dienas vakars izskatās mierīgs. Ticis cauri reģistrācijai un apstiprinājis, ka viņu rīcībā esošie aplamie dati par mani ir patiesi, dodos uz sevi interesējošo kabinetu. Pa ceļam vēl iedomājos, cik simboliski izskatās reģistrācijas lete, kam katrā pusē pa svecītei iedegts — kā ieeja bēŗu kambarī.

Pieņemšanas kabinets ir tukšs, ja neskaita dakteri Ilzi, kas zilā uzsvārcī sēd pie galdiņa un raksta kaut kādus papīrus. Bet papīri jau nav svarīgāki par cilvēku, tāpēc cilvēks (tas esmu es), izklāstījis stāstu par grūto dzīvi un tuvo nāvi, tiek aizraidīts uz kušeti tuvākai apskatei. Pēc iztaustīšanas un izklausīšanās daktere iztaujā par visādām iespējamām slimībām, dzelteno drudzi ieskaitot, un, kad atbilde uz visiem slimības vēstures priekšlikumiem ir mans «nē» (ak, pat dzeltenā drudža man nav), viņa saka: «Tad jau veselīgs esi.» Pret šādu argumentu man nav ko iebilst — cilvēkam nudien ir iespēja būt krietni slimākam. Bet šeit un šovakar es tāpat esmu nelaimīgs.

Ar termometru azotē gaidot apskates nākamo ainu, jau dzirdu, kā uz skatuves kāpj vēl viens personāžs — tā, kuŗai uzdots man paņemt asins paraugu. «Jess, Cibuļska arestēta!» izlauzās prieka pilns izsauciens. Abas pārmija vārdus par Cibuļskas likteni, taču prieka būtību tā arī nesapratu — šķiet, pēdējā laikā pārlieku maz sekoju aktualitātēm. Vēl uzzināju, ka dakterei Ilzei diena ir bijusi darbīga, bet tagad pie vakara tā mierīgāk, tikai vairs viens pacients palicis. Jā, tas esmu es. Taču vēl jau aiz manis desmiti nāks, jo nakts ir gara, bet dzīve — nežēlīga.

Divi

Vēnā dūrēja ir tante sarkanā uzsvārcī. Sarkans un zils ir gandrīz vai pretmeti. Piemēram, uz baterijām ar sarkano atzīmē plusu, bet ar zilo — mīnusu. Tomēr viņas nebija pretmeti, arī šai te bija tā pareizā atslābusī attieksme, ko dežūras uzņemšanas nodaļā, šķiet, tik labi palīdz attīstīt (jā, bet Ilze man tomēr patika labāk). Tā ir attieksme, kas liek saprast, ka ārkārtas gadījumi ir fikcija. Gandrīz ikviena ārkārtas situācija beidzas brīdī, kad pacients no ātrās palīdzības mašīnas ir izdabūts ārā, iestumts uzņemšanas nodaļā, iereģistrēts un nolikts rindā. Kad visi slimie un mirstošie ir salikti rindā, viņi ir vienādi, neviens nav labāks par otru, un ārsts viņiem pievērsīsies, kad varēs. Bet tikmēr — lai pagaida.

«Labvakar,» saka tante sarkanajā tērpā, pienākot pie manis. «Neģībsi?» viņa vaicā, kad uz uzlikusi man uz rokas žņaugu un likusi savilkt roku dūrē, lai labāk parādās vēnas. «Nav man pārāk lielas pieredzes,» es atbildu. «Garantēt nevaru.» «Nevari garantēt, ka ģībsi vai ka neģībsi?» viņa ar vieglu smaidu pavaicā, un procedūra ir beigusies.

Trīs

Trešajā ainā mani ved uz sono--- tā bija sonogrāfija, sonoskopija varbūt? Patiesībā viss šeit notiek ārkārtīgi smalki. Nevis man pašam jāmeklē pa krēslainiem koridoŗiem, kur starp rentgeniem un citiem bīstamiem aparātiem ir īstais, bet man tiek nozīmēts pavadonis, kas ienes kabinetā papīrus, bet pašu nosēdina krēslā pie durvīm. Sonodakteris izskatās pēc mana dzimtā rajona padomes priekšsēdētāja, bet kā cilvēks ir krietni patīkamāks. Ir laba sajūta, kad jūti, ka esi nonācis pie pieredzējuša ārsta. Viņa roku kustībās ir rakstīts, ka nav nepieciešams taustīties, lai noteiktu, kur tev atrodas kuŗš orgāns, viņam vajag uzmest tikai īsu skatienu iegūtajam attēlam, lai saskatītu, kas tur ir fiksēts. Jau pēc pāris minūtēm varu no vēdera tīrīt nost gēlu, pa kuŗu viņš pirms brīža braukāja ar aparāta mērāmo ierīci, un dakteris pats ieiet blakustelpā, pagriež skaļāk televīzijas ziņas un kādas minūtes ar neskaitāmiem zīmodziņiem apzīmogo neskaitāmas lapas, un pie katra neskaitāmā zīmogojuma parakstās.

Atpakaļceļā pavadoņa man vairs nav, bet ceļu atpakaļ zinu. Tāpat jau varu nesteigties, jo paies vēl kāda pusstunda, līdz manas asinis būs izpētītas. Un, kad uzgaidāmajā telpā man garām ir aizstumti jau neskatāmi ratiņi ar cietējiem, mans laiks ir pienācis, es eju atkal iekšā un klausos atklājumos.

Četri

Man piedāvā palikt slimnīcā vai doties mājās. Slimnīcā es negribu, tāpēc vienojamies, ka izmeklēšanas dokumentos ierakstīšu, ka no ārstēšanas esmu atteicies, pretenziju nav, un parakstīšos. «Cerams, ka nav,» daktere Ilze piebilst. «Kādam ir arī?» vaicāju, apzinoties, cik muļķīgs ir šis jautājums. «Kā tad,» viņa saka, ir arī, kas lamājas, un ne to vien. Tas mani nemaz nepārsteidz, bet es brīnos, kā ar sevi un pasauli neapmierinātiem cilvēkiem var iestāstīt, kas tiem ir jādara, lai nebojātu dzīvi citiem. Ja vajag, lai pacients parakstās un uzraksta teikumu, ko darīt, ja viņš iespītējas un neraksta?

Tam jābūt vienam no nepatīkamajiem šī darba aspektiem, mizantropijas avotam, kas allažiņ atgādina, kādi var būt cilvēki. Bet ne šeit. Bet ne šonakt. Tanī brīdī no viena telpas nodalījuma ratiņkrēslā tiek izstumta veca māmuļa, kas pirms nogādāšanas tālāk vēl stiedz dakterei pavēstīt, ka viņu visu mūžu ir mocījusi zivju ēde un varbūt tāpēc analīzes ir tādas, kādas tās ir. Daktere, šķiet, ar vienu vārdu kaut ko piefiksē pacientes dokumentus (vai varbūt tikai izliekas, ka piefiksē), un vecenīte tiek aizstumta prom.

Pieci

Mana veselības apdrošināšanas polise parasti ir kā pārpratums un nelaime, kas nepagurusi seko manas agonijas gaitās. Visur to atpazīst un ņem pretim, bet nekur nekādas atlaides nedod, tā vietā izraksta kvīti, ar ko kaut kad jāiet uz kaut kurieni skaidroties, lai apdrošinātājs, ja viņam nav par grūtu un tā, atmaksā man atpakaļ naudu. Vismaz tā es to saprotu, bet es daudz ko nesaprotu, un apdrošināšanas polises bukletu tā arī neesmu izlasījis, nespēju uztvert domu. Mana polise ir kā stāsts, kas stāstīts no vidus, bet visu varoņu un darbības vietas raksturojums ir palicis neuzrakstītajā sākumā. Bet, kādu polisi darbs iedeva, ar tādu staigāju apkārt un visiem rādu. Visi skatās, smaida un dod man kvītis, kuŗas tāpat drīz pazaudēju.

Bet ne šeit. Bet ne šovakar. Šovakar es nesamaksāju neko, bet dakteres iecerētos latus (iecerēti tie ir, jo es, kā rāda analīzes un izmeklējumi, nemirstu, līdz ar to tā laikam nav pavisam bezmaksas palīdzība) samaksās mans apdrošinātājs, ja tam nebūs slinkums. Bet es paņemu mēteli, uzklausu pēdējos padomus, ka nevajag dzert kafeju, bet, ja dzeŗ, tad tikai baltu un saldu, un dodos naktī.



— Janks

 Raksturvārdi: ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:

Divas atsauksmes

apraksts uzsita dzīves garšu atmiņās. lai gan nekad neesmu īsti bijusi pie ārsta, tikai 1x pēc negadījuma aizbraucu ar riteni un ar pārsistu lūpu dabūju stāstīt, kā mani sauc, kur esmu pierakstīta, kur dzīvoju, kādus medikamentus lietoju, kādas alerģijas man, kādas slimības izslimotas un kādas slimoju. lieki teikt, ka pateikt spēju tikai patskaņus, tomēr reģistratūrā visu pierakstīja un mierināja – steigas nav. pirms jums rindā septiņi cilvēki. joprojām esmu dzīva. paldies medicīnai.

jā, paldies tai :)



  • Tie, kas māk rakstīt atsauksmes, parasti māk arī lasīt.
Zināšanai:
  1. Visas HTML birkas, izņemot <b></b> (<strong></strong>) un <i></i> (<em></em>), pazudīs. Ja vēlies stilot, lieto textile. Tas nozīmē, ka vari spēlēties ar šādiem un vēl citiem kodiem: _slīpraksts_ *treknraksts* ??citējums?? -dzēsts- +ievietots dzēstā vietā+ ^augšraksts^ ~apakšraksts~ un tā tālāk.
  2. Saites ievietojam šādi: "saites teksts":http://adrese. Vai arī "saites teksts(saites nosaukums, kas parādās, uzbraucot virsū peli)":http://adrese
  3. Bet tā vispār interneta adreses par klikšķināmām saitēm pārvērtīsies pašas no sevis.
  4. Novērtēsim, ka norādīsi e-pasta adresi. Tavu personisko informāciju citiem neizpaudīsim, tā būs pieejama tikai mums.

Meklēšana

Šī diena

  • Raita, Jogita, Evija

pēdējās atsauksmes

  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…
  • Paula Izabella: lai man atsuta interesantus uzdevumus ar atteliem ar bildem u.t.t.

rubrikas

izvēlēts raksts

M. C. Escher — Relativity

Visur kāpnītes. Augšā un lejā. Paskaties pa logu izgaismotajā kāpņu telpā. Redzi? Divos virzienos. Un cilvēki iet. Cilvēki kāpj. Kad viņi ir uzkāpuši labi augstu, vai vismaz viņiem šķiet, ka ir uzkāpuši -- piemēram, līdz 3. stāvam, savam dzīvoklim, var uzspļaut zemāk esošajiem. Var no balkona, var arī turpat kāpņu telpā. Un tādos brīžos jau reti kad ienāk prātā, ka tas tur piektajā stāvā domā un redz tāpat. Arī viņš jūtas augstu. Arī viņam savajagas. Nu, vismaz paraudzīties uz citiem no augšas. Taču stāvu ir pulka un nekad jau nevar zināt, cik daudzi uz Tevi skatās no augšas. Bet kāpnītes vēl ir. Vēl arī Tu vari pakāpties. Vēl arī Tu vari paraudzīties augstāk un tālāk.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu kāpnes »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada

E-pasts: redakcija-at-mosties-org

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas