pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2008. gada 3. decembris 23:27 5 atsauksmes

ticības pārbaude

Ticības pārbaude ir mehānisms, ar ko mēra, cik ilgi un stipri pacients ir gatavs ar galvu skriet sienā, neapšaubot, ka viņam tas ir jādara, un nemeklējot citus veidus, kā sasniegt savus mērķus.

Mērenās devās (lai ko tas nozīmētu) ticība ir derīga, jo paredz, ka pacietība un izturība ir vērtība un sludina, ka ceļā uz nopietniem mērķiem ne vienmēr var iztikt bez cauruma izsišanas sienā ar galvu, citiem vārdiem — bez grūtību pārvarēšanas.

Pacienti, kam ticība ir ievadīta mazās devās, pārbaudi neiztur (no tās atsakās), staigā gar sienu, meklējot tur sevis subjektīvi noteiktiem parametriem atbilstošas spraugas (kuŗu tur var nemaz nebūt) un riskē zaudēt laiku un iespējas.

Pārdozēšanas gadījumā pacients iegūst smadzeņu satricinājumu vai salauž galvaskausu un īslaicīgi vai pastāvīgi kļūst nederīgs dzīvošanai sabiedrībā.



— nııtŕø

 Raksturvārdi: ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:

5 atsauksmes

Evolūcija. :) Izdzīvo un vairojas tie, kam gēnos ir pieteikami daudz ticības, lai paklausītu vecāku brīdinājumiem par uguni/ūdeni/krokodiliem.

Kā visam, protams, ir blakusefekti. Ticībai — māņticība (melnie kaķi, krītošās zvaigznes, reliģijas, raganu un vampīru medības utt.).

Shadowbird, ja reliģija ir māņticība, tad ētika arī tāda ir.

Evolūcijas pieeja darbojas divējādi: tā izslēdz tos, kuŗu galva sašķīst pret sienu, un atlasa tos, kam pauŗi ir gana stipri, lai sišanu varētu turpināt mūžīgi mūžos.

Man nepatīk, kad par evolūciju runā darāmajā kārtā, jo tā ir tāda reliģiska pieeja. Evolūcija nevienu neatlasa, ar to vārdu vienkārši apzīmē attīstības un izmaiņu procesu, kas notiek, rupji viekāršojot, “pats no sevis”. Bet tas nu tā. Evolūcija “atlasītu” visus, kas tiktu sienai cauri/garām, ja otrā pusē katru garām tikušo sagaidītu garantēta vairošanās. Tieši tāpēc mums ir tāda cilvēku un dabas daudzveidība. Neizdzīvo stiprākais — izdzīvo naskākais uz pēcnācēju radīšanu. Ja to var panākt ar spēku, visi būs stipri, ja ar spēju pārlēkt pāri sienai — pāris paaudzēs visi būs olimpiskie čempioni. Ja abējādi, būs rasols.

Īsti nezinu, kā ētika sanāk māņticība — ja tic vikipēdijai, ētika ir filozofijas novirziens, kas saka, ka paša cilvēka ziņā ir tikt skaidrībā, kas ir pareizi, dvēseliski piepildoši un visādi citādi labi. Tādā gadījumā ētika sanāk nevis māņticība, bet truisms (cik nu šobrīd varam spriest, balstoties uz zināmajiem faktiem). :) Normatīvā ētika gan izskatās pēc kārtējās reliģijas/māņticības.

Bet nu labi, lai būtu skaidrāk — zem termina “māņticība” viegli “salien” divas lietas — ticība kaut kam bez objektīva pamatojuma (melns kaķis = nelaime, n-lapu zieds = laime) un pašradītu (vai dabiskā ceļā radušos) definīciju/likumu pasludināšana par absolūtiem (reliģija ērti iekārtojas abos krēslos). Absolūtas ir tikai matemātiskas aksiomas un lietas, kam piemīt tādas pašas īpašības, t.i. — no aksiomām nevar izbēgt, tās nevar apiet vai pārkāpt, un tās ir skaidri redzamas un zināmas (šis pēdējais ir svarīgi, jo visas reliģiskās “aksiomas” balstās uz ideju, ka tu to neredzi, nedzirdi, neuztver un pat īsti neesi spējīgs saprast, bet jebkurš ticīgais vienkārši “zina”, ka tā ir).

Shadowbird, nedomāju, ka evolūcijas būtība mainās no antropomorfizācijas. Stāsts jau ir par to, ka ticība vai neticība nav izšķirošais elements, pēc kā atsijājas turpmākai dzīvei derīgie. Dažreiz no tikšanas sienai otrā pusē ir atkarīga vairošanās iespēja, dažkārt bagātība, karjera, slava un neskaitāms daudzums citu labumu.

Par ētiku — viens no reliģijas būtiskajiem aspektiem ir ētiskais, proti, par to, kā cilvēkam būtu jādzīvo. Ētika var būt reliģiska un var būt arī sekulāra, taču tas būtību nemaina: tie ir tādi paši pieņēmumi kā mītoloģiskā izpratne par pasaules kārtību. Dažādās sabiedrībās izpratne par slavējamu rīcību būtiski atšķiras. Rietumu sabiedrībās, protams, ir gana liela brīvība katram indivīdam izvēlēties, vai spert sunīti un guntiņas pagalīti kājām, vai nē. Bet kas gan šādu indivīda izvēli traucē reliģijā? Nekas, tāpēc nenāksies grūti atrast cilvēkus, kas sevi dēvē par kristiešiem, bet tic reinkarnācijai.

Mani mulsina Tavs reliģijas un fiziskās pasaules nodalījums “vienkārši zināmajā” un “acīmredzamajā”. Paturot prātā, cik ļoti spēcīgi darbojas mūsu sociālās un kultūras audzināšanas (sociālās konstruēšanas) principi tajā, kā mēs skaidrojam fizisko pasauli, es nebūtu tik strikts runājot par lietām un to īpašībām. Ja “veselais saprāts”, kas kaut ko padara “acīmredzamu” ir tas, kas piemīt vairākumam, tad reliģija ar savu masveidību arī ir itin nopietns konkurents uz “veselā saprāta” satura aizpildīšanu. Zinātne ir ticība redzamajam, reliģija — arī neredzamajam. Tik vien starpības.

Reliģija manā skatījumā vienkārši ir alternātīvs pasaules skaidrošanas līdzeklis, kas izmanto atšķirīgu pieeju, lai noskaidrotu, kā kaut kas eksistē un kādas ir tā īpašības. Tas, protams, attiecas tikai uz tiem reliģiozajiem cilvēkiem, kas domā.

Nu jau vairs nē, protams. Es vienkārši par to, ka reliģija arī ir evolūcijas rezultāts, jo ticība neredzamajam un lietu neapšaubīšana sākotnēji (kad bērnus pieskatīja daudz mazāk un briesmu bija daudz vairāk) palīdzēja izdzīvot vairāk, nekā nepaklausība, ziņkāre un racionāla domāšana (ja vecāki, ieraudzījuši melni strīpaino kaķi, metas krūmos, tad izdzīvos tas, kurš metīsies pakaļ, nevis tas, kurš mēģinās saprast, kas notiek un kāpēc).

OK, kā jau teicu, nepārzinu ētiku un tās definīciju tik dziļi, lai varētu diskutēt. Balstoties uz man zināmajiem faktiem un novērojumiem, nav absolūtu vērtību (labais/ļaunais). Tāpēc nav iemesla uzskatīt, ka tādas ir, kamēr nav pierādīts pretējais (neeksistence ir defaultais stāvoklis jebkam, kas nav pierādīts vai vismaz ticami loģiski pamatots). Tā nav ticība, tas ir uz pierādījumiem balstīts spriedums. Un, neskaitot pilnīgu agnosticismu (nezinu/vienalga), ir tikai divi varianti, kā attiekties pret kaut kā eksistenci – balstoties uz pierādījumiem, vai balstoties uz ticību. Es, piemēram, ticu, ka mēs ar savām domām, smadzenēm, varam izdarīt daudz vairāk, nekā šobrīd ir vispārpieņemts un zinātniski pierādīts (piemēram, vardarbīgas domas vairo vardarbību visā pasaulē, tā rupji vienkāršojot). Bet tāpēc es neiedomājos, ka valstij vajadzētu izsludināt par obligātu katram pilsonim vismaz stundu dienā veltīt pozitīvām domām, vai sodīt skolas, kam blakus karogam nav izkārts “Be Good” plakāts. Lielākā daļa kristieši, pat mērenie, gan uzskata, ka jebkurai valsts pārvaldei būtu jābalstās uz “dieva vārdu”.

Ne jau pasauli es nodalu, bet gan cilveku attieksmi pret to. Un dalās nevis “vienkārši zināt” un “acīmredzami”, bet gan “vienkārši zinu” (absolūtā ticība), “domāju, ka tā ir” (relatīvā ticība, varētu saukt arī par hipotēzi), “zinu, ka tā ir” (pierādīta, pamatota patiesība), “tā vienkārši ir” (praktiski jebkuram saprotama, neapstrīdama, objektīva aksoma, “a un b ietver a”, “a = a”, “a + b = b + a”). Tikai un vienīgi pēdējais no tiem ir absolūts, un arī tas tikai tiktāl, cik mums ir zināms (mājiens virzienā uz visādām paralēlo dimensiju un visumu teorēmām). Reliģiozam cilvēkam vienmēr ir vismaz viena lieta, attiecībā uz kuru pirmais arī ir tiek uzskatīts par absolūtu, lai gan ne acīmredzams un pārbaudāms kā pēdējais.

“Veselais saprāts” nudien nepiemīt vairumam, es ar to definēju attieksmi un vispār domāšanas procesu, kas maksimāli balstās uz loģiku un objektīviem lēmumiem. Tas, kā domā vairākums, ir “normālais saprāts”. Stumbrs viens, bet zari diezgan nesaistīti.

“Tas, protams, attiecas tikai uz tiem reliģiozajiem cilvēkiem, kas domā.” Tur jau tā sāls. Negribu izklausīties kategorisks, bet man ir grūti noticēt, ka tādu cilvēku ir daudz. Pasludināt par absolūtu kaut ko, kas balstās tikai uz cilvēku personīgo pieredzi, ir antidomāšanas paraugpiemērs. Mans pirmais jautājums jebkuram ticīgajam būtu — kā tu zini, ka tas viss nav vienkārši pasakas un fantāzija? Katrs var ticēt, kam vien vēlas, bet, tiklīdz tu savu ticību sāc uzskatīt par kaut ko ārpus savas galvas, mēģināt uzspiest citiem, tā tavs pienākums ir objektīvi un/vai loģiski pierādīt/pamatot, ka tas ir kas vairāk, kā tavas un varbūt vēl kāda (nav svarīgi, cik daudz) personīgās izjūtas un fantāzijas. Ja tu to vari, tad tā vairs nav reliģija, bet zinātnisks fakts, ja nevari — tā ir fantāzija, cerība, lētticība.



  • Tie, kas māk rakstīt atsauksmes, parasti māk arī lasīt.
Zināšanai:
  1. Visas HTML birkas, izņemot <b></b> (<strong></strong>) un <i></i> (<em></em>), pazudīs. Ja vēlies stilot, lieto textile. Tas nozīmē, ka vari spēlēties ar šādiem un vēl citiem kodiem: _slīpraksts_ *treknraksts* ??citējums?? -dzēsts- +ievietots dzēstā vietā+ ^augšraksts^ ~apakšraksts~ un tā tālāk.
  2. Saites ievietojam šādi: "saites teksts":http://adrese. Vai arī "saites teksts(saites nosaukums, kas parādās, uzbraucot virsū peli)":http://adrese
  3. Bet tā vispār interneta adreses par klikšķināmām saitēm pārvērtīsies pašas no sevis.
  4. Novērtēsim, ka norādīsi e-pasta adresi. Tavu personisko informāciju citiem neizpaudīsim, tā būs pieejama tikai mums.

Meklēšana

Šī diena

  • Dzirkstīte, Anta, Antonija

pēdējās atsauksmes

  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…
  • Paula Izabella: lai man atsuta interesantus uzdevumus ar atteliem ar bildem u.t.t.

rubrikas

izvēlēts raksts

Nemākam mēs diskutēt. Tas pats par sevi varbūt pat nebūtu nekas ārkārtējs pārprastās demokrātijas apstākļos. Taču man šķiet gaužām nenopietni, ka Dombura raidījumu «Kas notiek Latvijā?» dēvē par publiskajām debatēm, lai gan tur nav ne vēsts ne no publikas, ne debatēšanas. Publika ir vien pie ekrāniem, kāri sekojot izklaidējošajam raidījumam. Tik tiešām – informatīvi izklaidējošajam, jo citas funkcijas no tādas augstu kungu un dāmu parunāšanas nudien nav.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu diskusijas »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada

E-pasts: redakcija-at-mosties-org

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas