pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 4 no 1 balsīm

mosties.org

2008. gada 22. novembris 14:43 14 atsauksmes

kā kļūt par populāru bluoguotāju?

Virsrakstā minētais nav nopietns jautājums. Katram taču ir zināms, ka par populāru bluoguotāju var kļūt divos veidos: vispirms kļūstot populāram un tad sākot bluogot, vai arī vispirms bluoguojot, un tad kļūstot populāram. To panākt var katrs losis.

Cits jautājums — ko darīt ar internetā iemantotu populāritāti? Uz to atbildi gūt ir krietni grūtāk, un par to mēs šodien parunāsim.

Populāritāte kā pašmērķis

Interneta universālā valūta ir klikšķi, apmeklējums, saites un citi kvantitātītie rādītāji. Tie autoram ļauj iegūt augstu vietu dažādās populāritātes tabulās un kļūt redzamam. Ja kāds savā tīmekļa vietnē ievieto saiti uz bluoguotāja tīmekļa vietni, bluoguotājs ir laimīgs, no zina, ka pa šo saiti pie viņa atnāks ne tikai dzīvs garlaikots cilvēks, bet arī «Google» un «Technorati», pieskaitīs saviem rēķiniem un sapratīs, cik bluoguotāja resurss ir svarīgs. Centīgi strādājot pie kvantitātīvo rādītāju uzlabošanas, bluoguotājs kļūst atpazīstams gan citu bluoguotāju, gan meklēšanas dzinēju un analītikas servisu skatījumā. Skaitliski viņš tādējādi var iekļūt «A sarakstā», un, ja tā, un bluoguotāja dzīve ir piepildīta.

Klikšķu un saišu valūta ir pieprasīta — par spīti tam, ka tai pašai par sevi nav lielas vērtības. Var minēt, ka šī pastarpinātās uzmanības deva ir tā pati, ko saņem aktieris, dziedātājs, polītiķis vai jebkāda cita publiska persona. Ir patīkami, ja tavu darbu novērtē, ja tevi atpazīst. Taču tālāk par paštīksmināšanos ar šādu pieeju bluoguotājs bieži vien netiek (negrib vai nespēj). Bet vajadzētu. Ambīcijas, draugs, ambīcijas.

Nopietni iemesli — nauda un vara

Ir divi iemesli, kuŗu dēļ ir vērts būt populāram — iespēja gūt peļņu un saliedēt cilvēkus ap sevi.

Par naudu daudz jautājumu nav: vai nu pārdodies un ej rakstīt kāda interesēs (vai pie kāda, kam patīk, kā tu raksti), un tev par to maksā algu, vai arī ievieto savā tīmekļa žurnālā reklāmas, uz kā visiem apmeklētājiem naski klikšķināt. Turpini dzīvot, kā līdz šim, un varbūt amfetamīnam sanāks.

Mobilizācijas iespēja ir bluoguotāja varas resurss. Vara indivīdam lieti noder, taču, lai to koncentrētu, vajadzīgs vairāk radošuma un enerģijas. Ja tev ir vara, tas nozīmē, ka nejaušas klikšķinātāju auditorijas vietā tev ir sekotāju pulks, un viņi, noklausoties tavu izklāstu par to, kas ir un kas būtu darāms, ir gatavi iesaistīties kopējā lietā. Viņi var rīkoties reālajā dzīvē, dodoties gājienos, rakstot petīcijas, darot vai nedarot kaut ko un iesaistoties citās pilsoniskās aktīvitātēs. Viņi var uztvert tavu domu un savos tīmekļa žurnālos šo ideju attīstīt un veidot ietekmes vilni, kas, ja ir gana liels, taranēs kādu objektu vai subjektu.

Ja tīmekļa žurnāla autoram izdodas kas tāds, viņš jau ir ielauzies tradīcionālo masu saziņas līdzekļu lauciņā un, strādājot ar tiešās un, kas vēl svarīgāk, pastarpinātās autoritijas noskaņojumiem, var konkurēt ar tiem cīņā par ietekmi. Bet, kamēr mums nav institūcionāli nesaistītu un pilsoniskās degsmes dzītu mediju ar ievērojamu auditoriju, šie lielākoties ir tikai sapņi. Te gan jāatminas, ka stāsts par Dinu Danni ir stāsts par varas reālizāciju — toreiz lielais vilnis aizvēlās diezgan tālu.

Tomēr arī maza lojāla auditorija ir vērtība, jo tā novērtēs tavu daiļradi un palīdzēs risināt tavas problēmas. Viņi būs ar tevi. 

Kā nākt pie lasītājiem

Ja mērķis ir tikai skaitļi un skaitļi ir interneta žurnāla pastāvēšanas jēga, kvantitātīvi mērāmu populāritāti internetā iegūt nav grūti. Tas nav nekāds mūža darbs, jo šie rādītāji pirmām kārtām ir atkarīgi nevis no konkrētās tīmekļa vietnes satura, bet gan no autora enerģijas, savu resursu populārizējot.

Internets mudž no dažādiem ieteikumiem, kā rakstīt labāku tīmekļa žurnālu, taču vairums no šīm pamācībām ir vispārīgas un neko jaunu nepasaka. Kamōn, ja, piemēram, kas tāds nešķiet pašsaprotams, varbūt beidzot jāpabeidz pamatskolas programma, pirms sēdies pie datora. Laikmetā, kad informācijas ir par daudz, svarīgāka par satura radīšanu ir satura izplatīšana, un tavu lielisko intelektuāli ieturēto tīmekļa žurnālu mērķa publika ignorēs, ja nezināsi, kā nākt pie cilvēkiem — jo tavu kluso balstiņu nomāks trūbluogeŗu bļāvēju koris.

Ir dažādi sevis populārizēšanas veidi, kuŗos noteikta interneta ļaužu kasta ir labi iesitusi roku. Labs sākums ir savas vietnes adreses ierakstīšana visur, kur vien tas iespējams. Izplatīta izklaide ir rakstīt atsauksmes citos tīmekļa žurnālos nevis tāpēc, ka rakstītājam būtu, ko teikti, bet tāpēc, ka gan jau kāds uzklikšķinās.

Otra pieeja ir rakstīt vienam par otru, skandālēt vai slavināt vienam otru, tādējādi nodrošinot sev publicitāti un sava vārda atpazīstamību. Tāpat kā cilvēkiem interesē Anetes Sončikas krūtis, tiem interesē arī dažāda līmeņa attiecību publiska skaidrošana. Šādā veidā darboties ir iespējams itin ilgi, tomēr uzticīgu, puslīdz saliedētu un pozitīvi noskaņotu auditoriju iegūt, šķiet, nesanāks.

Sadarboties ar citiem vai nē?

Ir arī mazliet cienīgāki varianti, kā paplašināt informācijas nodošanas kanālus. Pēdējā laikā aizvien populārāka kļūst satura pārpublicēšana. Katrs sevis rakstīto var pārpublicēt Tribīnē un rēķināties, ka vismaz daži desmiti interesentu saskries apskatīties arī oriģinālavotu, ja tas būs norādīts. Līdzīgu taktiku, tikai izlases kārtībā, piekopj arī, piemēram, nra.lv — tur arī parādās no citiem avotiem pārpublicēti materiāli.

Nākamais līmenis ir, ja kāda medija redakcija tevi uzaicina pie sevis publicēt oriģinālrakstus. «Politika.lv», «Nozare.lv» un «Diena.lv» ir piemērs. Ar šiem medijiem gan ir citas problēmas — vismaz «Diena.lv» tīmekļa žurnāliem nemaksā nekādu atlīdzību, līdz ar to pirms autoram ir jāzina, kāpēc viņš iet uz «Dienu» publicēties un ko tādā veidā iegūs. No tādas «Dienas» autors var saņemt sava vārda popularizēšanu un auditoriju, savukārt pretim viņam jādod saturs, kas bagātina portālu.

Ja tas ir tas, kas tev vajadzīgs — uz priekšu. Bet personiski es apšaubu, vai cilvēkam, kas jau ir iemantojis zināmu reputāciju, ir nepieciešams sadarboties ar citiem medijiem, lai paustu savu vēstījumu. Gustavs Strenga bez sirdsapziņas pārmetumiem pameta «Dienu», lai rakstītu žurnālu tikai savam priekam, Kārlis Streips arī aizgāja no turienes prom (cik nopratu, iemesli šim lēmumam viņiem abiem atšķīrās). Ja tu esi Bono, tad tīmekļa žurnāls «Fiancial Times» ir abpusēja prestiža jautājums, bet ja tu esi, piemēram, Artis Pabriks vai Jakovs Pliners (tāds Artis Pabriks vai Jakovs Pliners, kam ir izpratne par to, kas ir tīmekļa žurnāls), bez «Dienas» mierīgi vari iztikt, jo «Diena» tev neko daudz vairāk par to, kas tev jau ir, dot nevar.

Sabiedrībā pazīstams cilvēks, ja nedaudz pacenstos, pašlaik itin ātri varētu iemantot salīdzinoši lielu auditoriju saviem spēkiem. Un, ja cilvēkam ir vēlēšanās darboties, labāk izveidot sevis kontrolētu mediju un piesaistīt auditoriju sev, nekā būt par piedēkli kādam citam. Tas atraisa rokas, noņem kaut vai iedomāto institūcionālo saistību un prasmīgas darbības rezultātā ļauj koncentrēt un virzīt resursus.

Un tagad par mums pašiem

Mosties.org neatbalsta sava satura pārpublicēšanu citos resursos, lai gan pāris reizes esam izmantojuši «Tribīni». Mēs nepiedāvājam pilnas RSS plūsmas. Gan jau vēl kaut ko mēs nedarām, tādā veidā zaudējot papildu klikšķus un reitingus.

Pirms pāra dienām kāds lasītājs mosties.org atsauksmēs paziņoja, ka ir atrakstījies no RSS plūsmas, jo tā nepiedāvā pilnus ierakstus. Ko mēs viņam varam atbildēt? Ja reiz mūsu saturs nav viena klikšķa vērts, lai to aplūkotu ārpus RSS lasītāja, tātad šis saturs lasītājam vienkārši nav gana labs. Un, ja tā, par ko mēs vispār runājam? Kas būtu iemesls, lai visiem spēkiem censtos noturēt ikvienu lasītāju?

Rakstu pārpublicēšana nav pievilcīga, jo laikmetā, kad pastāv tik efektīvas satura sindicēšanas un piesaitēšanas iespējas, kopēt to, kas jau ir publicēts un visiem pieejams, ir muļķīgi. Protams, internetā var gadīties, ka tīmekļa vietne šodien ir pieejama, bet rīt jau vairs nav. Taču no autora viedokļa tas ir vēl viens iemesls, lai iebilstu pret pārpublicēšanu. Atrast vietu, kur savu saturu izvietot, ir viegli, bet, ja publikācijas vairs nav, tātad nav arī jābūt. Mūsdienās autoram vairs nav jāpaļaujas uz avīžu loģiku, kuŗā pēc tam, kas raksts publicēts, vairs neko mainīt nevar. Kamēr teksts ir tikai mūsu žurnālā, mēs kaut vai kļūdas varam izlabot un neskaidrības precīzēt, bet, kad to pārpublicē kur citur, šādas iespējas mazinās. Nekāas autora nāves te nav, jo, kamēr dzīvs ir mosties.org, arī autori ir tepat un saglabā saiti ar savu tekstu.

Tas ir arī pašlepnums. Šī resursa veidošanā ir ieguldīts gana daudz pūļu, lai negribētos to visu atdot par putekļu sauju. Iespējams, tā ir kļūda, jo izolēšanās nepieder pie tīmekļa paradigmas. Tomēr tīmekļa universālajai valūtai — klikšķiem un saitēm — vismaz pašlaik ir nulles vērtība, tie ir tikai tukši fakti, un vismaz mums ar to nav, ko darīt. Tas nav tas, pret ko mēs varam iemainīt savu saturu. Mēs pārdosimies par reālu cenu.



— nııtŕø

 Raksturvārdi:

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:

14 atsauksmes

Interesants un patiess raksts. Liekas, ka katra jaunā blogera sākotnējais mērķis ir kvantitatīvā popularitāte. Tālāk jau it tikai 2 varianti: 1) Blogs ātri nomirst dabīgā nāvē; 2) Autors sāk rakstīt sev un uz skaitīem vairs neskatās.

Tiešām interesants raksts, vismaz nav saraksts ar def. lietām kas jau sen visiem zināmas. Laigan es vēl būtu piebildis, ka nav jēgas rastīt to, kas jau ir aprakstīts 4902424 lapās.

Raksts patiešām interisants, bet es vēlētos oponēt Senteeva komentāram. Manuprāt, kad cilvēks sāk blogot (neņemsim tagad galvā tos pokemonus, kuri splogo stila pēc ar ‘man ir besis’ un ‘skola smird’ tipa rakstiņiem) tad viņam ir tāda morālā fāze, kad viņš vēlas rakstīt SEV ne citiem. Savam priekam.

Man ir baigi labais viedoklis par šo, bet es to te nerakstīšu, jo tas ir arī pašlepnums. Šī viedokļa?? veidošanā ir ieguldīts gana daudz pūļu, lai negribētos to visu atdot par putekļu sauju. Iespējams, tā ir kļūda, jo izolēšanās nepieder pie tīmekļa paradigmas. Tomēr tīmekļa universālajai valūtai — klikšķiem un saitēm — vismaz pašlaik ir nulles vērtība, tie ir tikai tukši fakti, un vismaz man ar to nav, ko darīt. Tas nav tas, pret ko es varu iemainīt savu?? viedokli ??. Es pārdošos par reālu cenu.

deni2s, Tu neesi sapratis. Nav runa par to, ka savs sakāmais ir jāpatur pie sevis, bet par to, vai autoram par velti ir jāstrādā citu labā, pašam no tā neiegūstot neko. Nav būtiskas atšķirības, vai Tavu “baigi labo viedokli” izlasa tikai 100 cilvēki Tavā interneta žurnālā, vai 100 un vēl, teiksim, 100 izlasīs visur kur ievietotās kopijas. Tavā dzīvē nekas no tā nemainīsies.

Būtiska starpība ir divos variantos: (1) ja Tavu viedokli neizlasa neviens (Tu nestāsti to nevienam un paturi pie sevis, nosaucot to par “pašlepnumu”), lai gan varēja izlasīt daži un (2) ja viedokli izlasa daži, lai gan varētu izlasīt ievērojams cilvēku pulks. Pārpublicēšana būtisko starpību sniegt nevar.

Ja Tev ir tik svarīgi skriet pakaļ katram lasītājam un spamot visur, kur redzi brīvu vietu, neviens jau to neliedz. Bet kāds ir ieguvums? Protams, ja Tavs mazais ego tādā veidā iegūst kāroto lielo uzmanību, to var uzskatīt par “reālo cenu”.

Es nerunāju par spamošanu, bet uzskatu, ka, ja rakstu publiski, tad esmu priecīgs, ja to, ko rakstu izlasa pēc iespējas vairāk cilvēku (tāpēc jau es rakstu publiski, vai ne?). Tāpēc man nav žēl, ka manis publiski rakstīto pārpublicē (tomēr ar atsauci un saiti, ja nu kas mainās oriģinālā). Un te nav runa par mana mazā ego kāroto lielo uzmanību. Ja es rakstu publiski, tātad es vēlos dalīties ar informāciju (jūtām/zināšanām/da jebko). Tā jau jebkuru publicitāti var novelt uz mazā ego kārošanu pēc lielās uzmanības. Un pat, ja tā arī būtu, vai tiešām tas ir tik slikti? Ja kāds vēlas uzmanību, lūdzu, kāpēc ne? Nepatīk – nelasi, skauž vai? Nepatīk Bono? Kāda velna pēc viņš kāro lielo uzmanību ? Tak neklausies U2. Tāpēc jau cilvēkam ir dotas smadzenes, lai filtrētu informāciju un attiecīgi reaģētu uz to. Piemēram, es – izlasīju, izfiltrēju un reaģēju tepat komentējot.

Agrāk par informāciju bija jāmaksā. Par informācijas piegādi bija jāmaksā. Mūsdienās informācijas cena bieži vien tuvojas nullei, jo, piemēram, internets vien ko sniedz. Un pamazām tas viss attīstās uz to, ka man tiks maksāts par to, lai es saņemtu informāciju. Sākot jau ar reklāmām.

Un te vairs nebūs runa par vai autoram par velti ir jāstrādā citu labā, pašam no tā neiegūstot neko.. Runa būs par to, ka autoram vēl būs jāpiemaksā, lai viņu kāds vispār pamanītu un izlasītu.

Un tas notiek jau tagad, pašlaik. Sāciet pierast, ir 2008.gads.

Bet vispārīgi…

Ir cilvēki, kuriem patīk rakstīt priekš sevis. Un, ja šādi sarakstītais patīk/ir noderīgs/palīdz kādam citam, tad kāpēc nepublicēties? Tas par tēmu, ka publicējas tikai naudas un ietekmes dēļ. Nu nav tā.

Par auditorijas piesaistīšanas tēmu – tas jau ir mārketings un bez tā nevar. Lai cik labas skrūves tu ražotu, par to neviens neuzzinās, ja tu par tām nerunāsi un nepierādīsi, ka tās ir labākās. Redz kā Apple izbīda savus produktus – iPod, iPhone… Un nebūtu izbīdījuši un nopelnījuši uz viena kāda produkta, nu nebūtu viņiem naudiņas ko labāku izveidot. Tā, ka progress notiek arī pateicoties mārketinga aktivitātēm. Jautājums ir tikai – vai tu citiem stāsti, ka sūds ir baigi labais, vai arī tu stāsti, ka labs produkts ir baigi labais.

Un vēl par pārpublicēšanu (varbūt tribines.lv sakarā šoreiz vairāk) – viedokli par produktu ietekmē arī vide, kurā tas atrodas. Ir atšķirība, vai tu to pašu izlasi “Dienā” vai kādā dzeltenajā avīzē, vai ne? Tāpēc varbūt ne katra pārpublicēšana nāk par labu, īpaši, ja tas notiek vietnēs, kur tiek publicēts vnk viss pēc kārtas. Tad arī labs produkts tiks tā arī uztverts, kā kārtējais “viss pēc kārtas”.

deni2s, Tavi apgalvojumi par informācijas vērtību tādos vispārinājumos izklausās savdabīgi: “Mūsdienās informācijas cena bieži vien tuvojas nullei.”

Tieši kādas informācijas cena tuvojas nullei? Tu domā informāciju par to, kā izveidot kodolieročus un kur var pagādāt urānu vai informāciju par akciju cenas svārstībām biržā? Nepatentēta izgudrojuma projektu vai varbūt mākslas darbu, no ģībst visa pasaule? Ziņas par Osamas bin Ladena atrašanās vietu (tie ir 50 miljoni dolāru)? Tiešām tas viss ir bezvērtīgs? Tiešām informācijas autoram ir jāuzplijas visiem, lai tikai kāds to uzzinātu?

Bezvērtīgā informācija, par ko runā Tu, ir reklāmas un tirgvedības materiāli. Tajā brīdī, kad auditorijai maksā, lai tā saņemtu informāciju, tas tiek darīts konkrētu prāgmatisku apsvērumu dēļ — ar domu, ka ieguldījumu daūsim atpakaļ. Piemēram, kāds nopirks manu patentu vai samaksās par bin Ladena notveršanu. Ja šāds biznesa modelis darbojas — labi. Bet to vien, ka šādas darbības dēļ kādās statistikās aug abstrakti cīpariņi, nevar saukt par atmaksāšanos.

Jā, 2008. gads. Uzvar tas, kuŗš ar informāciju māk strādāt, zina tās vērtību un ko ar to darīt.

Nu tur man jāpiekrīt. Vērtība ir nevis informācija pati par sevi, bet smadzenes, kas to izmanto un/vai apstrādā.

Labs raksts, nitro. Vienīgi es īsti nezinu vai tāda vientuļa blogošana var piesaistīt lielus lasītāju pūļus. Ja kāds bez lielāku portālu palīdzības blogo, viņam jārēķinās, ka auditorija nebūs liela, pat ja blogotājs ir populāra persona, jo lai iegūtu lielu auditoriju ir jātērē lieli resursi.

Strenga, nu jā, vientuļojot lielo pūļu nebūs gan. Taču tieši par to jau ir stāsts — vai šie pūļi ir vajadzīgi tā mērķa sasniegšanai, kamdēļ Tu raksti un vai iespaidīgi statistikas dati ir labākā balva par rakstīšanu.

Es tomēr piekrītu Uldim (Zariņam) no nozare.lv, ka blogs tā ir pamatā saruna vai diskusija. Rakstītājam ar lasītājiem caur komentāriem vai savādāk.

Un saruna, ja tā norisinās normālā līmenī (lasi: nerunājot par delfu tipa komentāriem) ir kas tāds, kas ir noderīgs ne tikai “lasītājiem” (pēdiņās tāpēc, ka uztvert blogu lasītāju tikai kā lasītāju ir, manuprāt, anahronisms), bet arī – un iespējams galvenokārt – bloga autoram.

P.S. Par varu runājot. Politoloģijā, cik atceros, tomēr varu definē kā iespēju panākt, ka cilvēks izdara kaut ko, neatkarīgi no tā vai viņš to grib vai nē. No šī viedokļa runāt par varu blogos ir, maigi izsakoties, drusku neprecīzi.

Grrr, saruna ir viena no interneta žurnālu iespējām, taču to vai sarunu vajag vai nevajag un kādu vajag, nosaka konkrētā resursa saimnieks atbilstoši savai iecerei un izpratnei. Es visai skeptiski skatos uz mēģinājumiem pateikt, kādiem interneta žurnāliem ir jābūt, ko šis žanrs atļauj un ko nē — tiem ir tik daudz dažādu paveidu, ka vienoti skaidrojumi, raksturojumi un visaptveroši ieteikumi sanāk pārlieku vispārīgi, lai no tiem būtu kāds labums. Atšķirībā no labas žurnālistikas prakses, labas žurnāla rakstīšanas praksi nevar sistēmātiski izklāstīt, jo, atšķirībā no masu saziņas līdzekļiem, interneta žurnāliem nav un nevar būt skaidru sociāli ekonomiski polītisku funkciju un attiecību ar sabiedrību.

Par varu — politoloģijas aspektus savā ierakstā neesmu iekļāvis, līdz ar to uz šīs zinātnes izpratni atsaukties nav pamata. Socioloģiskā pieeja, ko izmantoju, varu skaidro kā indivīda spēju kontrolēt vidi ap sevi, un tai obligāti nav jāietver piespiešanas aspekti (lai gan tie nav izslēgti).



  • Tie, kas māk rakstīt atsauksmes, parasti māk arī lasīt.
Zināšanai:
  1. Visas HTML birkas, izņemot <b></b> (<strong></strong>) un <i></i> (<em></em>), pazudīs. Ja vēlies stilot, lieto textile. Tas nozīmē, ka vari spēlēties ar šādiem un vēl citiem kodiem: _slīpraksts_ *treknraksts* ??citējums?? -dzēsts- +ievietots dzēstā vietā+ ^augšraksts^ ~apakšraksts~ un tā tālāk.
  2. Saites ievietojam šādi: "saites teksts":http://adrese. Vai arī "saites teksts(saites nosaukums, kas parādās, uzbraucot virsū peli)":http://adrese
  3. Bet tā vispār interneta adreses par klikšķināmām saitēm pārvērtīsies pašas no sevis.
  4. Novērtēsim, ka norādīsi e-pasta adresi. Tavu personisko informāciju citiem neizpaudīsim, tā būs pieejama tikai mums.

Meklēšana

Šī diena

  • Sabīne, Sarma, Klaudijs

pēdējās atsauksmes

  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…
  • Paula Izabella: lai man atsuta interesantus uzdevumus ar atteliem ar bildem u.t.t.

rubrikas

izvēlēts raksts

Tā. Tas nu ir beidzies, Ziemassvētki laimīgi pārlaisti. Ja vēlies zināt, kā -- palasi ziemas svētku ierakstu. Katrā ziņā morālīte no skatītās Disneja filmiņas ir tas, ko visu laiku biju gribējis dzirdēt: «Christmas isn’t about candy canes, holly or lights all aglow... It’s about hearts that we touch and the care that we show.» Ceru, ka Tu savus Ziemassvētkus labi pavadīji.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu 35. janvāris »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada

E-pasts: redakcija-at-mosties-org

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas