pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2008. gada 19. novembris 00:48 6 atsauksmes

vairāk nekā salūts

Latvijai 90

Cilvēki brīvdienā bariem vien neskrietu uz centru tikai tādēļ, lai paskatītos salūtu. Kurš gan mūsdienās nav redzējis salūtu? Nē, cilvēki dodas mijiedarboties, sabiedriskoties, runāties, reaģēt uz apkārt notiekošo. Tas ir galvenais, un salūts Latvijas dzimšanas dienas svinībās centrālais elements bija un tik daudz cilvēku pulcēja drīzāk tikai pārpratuma, nejaušības dēļ.

Salūta vietā varēja būt jebkas cits, jo galvenais ir efekts. Salūtu var skatīties arī televīzijā, bet dzīvi cilvēki ar dzīvu attieksmi ir sasniedzami tikai reālajā dzīvē. Un dzīve šovakar bija ne mazāk krāšņa kā uguņošana — ar asinīm, gaismas ziediem, sastrēgumiem un cīņu par vietu.

Lielā blīvā staigāšana

Normāli cilvēki uz pasākumu neierodas laicīgi, jo tad laba tiesa prieka no gatavošanās prieka ies zudumā. Es nedzīvoju gluži centrā, un līdz salūtam ir vismaz pusstundu ilgs brauciens tramvajā. Tas nozīmē, ka ne agrāk par pusstundu pirms noliktā sākuma laika ir jāierodas tramvaja pieturā. Dzīvot pusstundas brauciena attālumā no centra ir labāk nekā 15 minūšu attālumā, jo šādos vakaros, kad visi brauc uz centru, tuvāk dzīvojošie vairs transporta līdzeklī iekšā netiek. Viņiem neatliek nekas cits, kā vien aizbraucošajam tramvajam spert un tam pakaļ raidīt dažādus spēcīgus vārdus. Un viņi to darīja visai aizrautīgi.

Uz salūtu dodas ne tikai tramvaji, bet arī vieglās automašīnas, un, tāpat kā citās reizēs, arī Latvijas dzimšanas dienā sabiedriskais transports nav Rīgas prioritāte. Tas nozīmē, ka drošāk ir lēkt ārā vienu pieturu pirms galapunkta, jo centrs viss jau ir tik pārblīvēts, ka ātrāk būs aiziet kājām. Un cilvēki nudien iet, šīs ir reizes, kad cilvēki uzvar satiksmi, tie masveidā var iet pāri ielai pie sarkanās gaismas, un nekādi mašīnu starmeši viņus vairs negaida. Šādās reizēs cilvēki ir stipri, viņi jūt savu spēku, viņi valda pār pilsētu, viņi spēlē tās ritmus.

Vecrīga ir pārvērtusies par lielās staigāšanas zemi, tā ir pilna tādu pašu cilvēku kā tu, tie ātrāk vai lēnāk steidzas, apdzen un panāk viens otru, cerībā, ka Strēlnieku laukumā un citās vietās, kas sola skatu uz salūtu, vēl būs palikusi kāda brīva vietiņa. Viena no pūļa brīnišķīgajām īpašībām ir tā, ka vieta aizvien jauniem cilvēkiem tur atrodas gandrīz vienmēr. Pilsētnieki to zina, tāpēc jo droši dodas pūļa virzienā. Pilsētniekiem šo gudrību ir iemācījis ikdienas brauciens sabiedriskajā transportā rītos un vakaros.

«Oņi što..?»

Kad tu sper pēdējos soļus Strēlnieku laukumā un raugies pēc kāda brīvāka stūrīša, salūts iet vaļā. Pēc brīža tu secini, ka brīvais stūrītis patiesībā ir interesentu plūsmas maģistrāle, un tev visi spiežas garām gar priekšu un muguru, ja netiek ar pirmo mēģinājumu, tevi pastumj, paspiež un dažādi liek manīt, ka tu esi pamanīts, tu esi redzams un tev tā vienkārši garām paiet nevar. Tu pūlī pazūdi, taču tas nelaupa iespēju saglabāt lokālu svarīgumu.

Salūts šogad arī bija pārdomāts. Starp dažādām uguņu formām tika ieturētas neveiklas pauzes, un sanākušie atzinības svilpienus ātri vien nomainīja pret cita veida komentāriem. «Aņi što, ahujeļi?» vaicāja kāda balss aiz muguras pēc pirmā cēliena. «Ņeužeļi eta fsjo?» novilka cita vīlusies balss. Nē, protams, ka tas nav viss, zibeņošana turpinās, lai pēc brīža mitētos atkal. «Tas noteikti ir paredzēts, lai cilvēki varētu apspriest un novērtēt redzēto,» teic kāda ironiska balss man pa labi. Balsi var saprast, jo tās īpašnieks gaisa krāšņumu mēģina filmēt ar fotoaparātu, un jau labu laiku neuzdrošinās nolaist izstieptās rokas, kas tura aparātu.

«Nē, kāpēc, man šķiet, ja ir jau par daudz,» tādā pašā manierē atteic viņa kolēģis. «Eta pizģēc,» atzinīgi nosaka vēl kāda balss salūta krāšņās kulminācijas laikā, savukārt kāds cits notiekošo visu laiku komentē, šķiet, no speciālista pozīcijām, un beigās ironiski nosaka: «Jā, ar tādu lažu šitam kantorim vispār konkurentu nu vairs nebūs.»

Vai šīs dažas uguņošanas minūtes ir tas, kā dēļ cilvēki brīvdienas vakarā ir devušies uz centru? Protams, ka nē, jo pēc salūta sākas pati interesantākā daļa, proti — mēģinājumi tikt prom. Pirmie brīži ir kritiski, jo visos virzienos ir sastrēgumi un tu pat nevari izvēlēties, kurā virzienā doties. Bet, ja esi gana stūrgalvīgs, lai nolemtu, ka iesi virzienā, kuru pats izvēlējies, pirmās minūtes labāk savā brīvajā stūrītī pastāvēt uz vietas.

«Gājēji, nost no brauktuves!»

Laukums pamazām atbrīvojas, sāk atklāties kultūrslānis, un zem manām kurpēm skrapst stikla lauskas un plastmasa. Izdomājām, ka jādodas uz Akmens tiltu, jo kad gan vēl būs izdevība pastaigāt pa tilta vidu. Izdevība ilgst līdz otrai Daugavas malai un atpakaļ. Atpakaļ nākot, pretim jau brauc ar policijas toņiem neiezīmēta mašīna, kurā ir iebūvēti megafoni — tās ekipāža aicina gājējus savas atrakcijas izbeigt: «Gājēji, ejiet pa ietvi, nost no brauktuves! Uzmanieties no automašīnām!» «Ej dirst, kropli!» mašīnai uzsauc kāds gājējs, kad tā ir drošā attālumā.

Pāri tiltam nedroši pārripo pirmais tramvajs, dzindzinot gājējus nost no ceļa, un tie negribīgi paklausa. Tilts pamazām atbrīvojas, un pāri Daugavai aizsprindz arī pirmās automašīnas. «Mierīgāk, vadītāji, nav ko gonkot!» pamāca kāda cita neiezīmēta kārtībnieku automašīna. «Saprati, bļe!» kāds cits gājējs kārtībniekiem piebalso. Stikls un plastmasa skrapst zem mašīnu riepām.

Arī 11. novembra krastmalā ir pamodušies automobiļi. Tie kā nogribējušies no pagalmiem un autostāvvietām izlien ielās, dažu minūšu laikā izveidojot sastrēgumus, lai pēcāk paši tajos stāvētu un pīpinātu viens otram. Pie Centrāltirgus ir iestrēguši arī tramvaji, tie stāv nekustīgā lokā apmēram no autoostas ieejas līdz izbrauktuvei. Pirmajos ir pilns ar cilvēkiem, un viņi savā saspiestībā cieš.

Zem Dzelzceļa tilta satiksmi regulē policija, lai gan man nav skaidrs, vai tiešām luksofori šādā reizē nedarbojas gana efektīvi, vai arī policistiem vienkārši gribas strādāt. Pie tilta pulcējušies trīs nervozi dzeltenās vestēs tērptie darbinieki, un svarīgākais no viņiem klaigā: «Vai tad viņiem neteica, ka jābrauc ar sabiedrisko transportu!» Un pēc brīža: «A šitais ko te vispār? Izdrāz viņu!» Tas, šķiet, bija domāts kādai mašīnai, kas karībniekiem nebija iepatikusies. Brīdi pastāvēju zem Dzelzceļa tilta, taču iemeslu dusmām tā arī nespēju saskatīt, arī nekādu seksuālu darbību nebija, tāpēc gāju tālāk.

Ja policisti būtu darbojušies nevis zem tilta, bet Maskavas ielā, viņiem dzīve būtu interesantāka un budžets pilnāks. Automašīnu vadītāju mērķis ir radīt pēc iespējas vairāk sastrēgumu, un Maskavas iela to rādīja jo labi. Vispirms mašīnas bija sabraukušas ielā un izveidojušas sastrēgumu Turgeņeva ielas krustojumā. Pēc tam tās sāka braukt pa tramvaja sliedēm (kas šajā posmā ir starp divām braukšanas joslām, taču nav uz ielas) un izveidoja sastrēgumu tur. Tā teikt, ka nevaram pabraukt mēs, tad lai sabiedriskā transporta lietotāji arī mājās netiek. Šiem braucējiem, kas sapņo kļūt par tramvaja vadītājiem, policisti šaurajā bezizejā varēja pa vienam nākt klāt un rakstīt kvītis. Man nebūtu žēl.

Stacijas tunelī redzēju skinhediska paskata vīru citu mazāk draudīgu ļaužu sabiedrībā. Vīram bija sarkana seja, un kāda sieva viņam vaigu slaucīja mutautiņā. Pāris metrus tālāk uz tuneļa grīdas pamanīju palielu asinspeļķi, un varu tikai minēt, kas šeit dažas minūtes iepriekš notika un cik ļoti man, iespējams, paveicies, ka par notikušo neko nezinu.

Rīga staro un zīmē puķes

Rīga dūc vēl labu laiku pēc salūta beigām. Šonakt tā vēl staro, lai gan Operas strūklakas brīnumu puiši vāca jau nost. Doma laukums izskatījās brīnišķīgi, ar mūziku un krāsainiem kustīgiem tēliem uz radio mājas, fondu biržas un baznīcas sienas.

Tramvaji arī tajos reisos, kas nav nosprostoti, ir pilni vēl ilgi pēc tam, kad pasākums ir beidzies. Viltīgie rīdzinieki kāpj iekšā pat divas pieturas pirms galapunkta, lai brauktu līdz galapunktam un pēc tam atpakaļ uz saviem rajoniem. Tāpēc mana maršruta tramvaji galapunktā tukšāki nepalika, un bija jāspiežas vien iekšā. Toties nepareizā numura reiss, kā vienmēr, kust biežāk un ir tukšāks.

Atpakaļbrauciens ir tikpat intīmā saspiestībā kā turpbrauciens, tikai cilvēkiem nu ir vēl labāks garastāvoklis un viņi klaigā, smejas, grūstās, berzējas un citādi izklaidējas. Un vēl cīnās ar tramvaja durvīm, kas šādu slodžu dienās ir stresā un bieži vien īsti netaisās ne ciet, ne vaļā.

Mēs dodamies mājās, taču dzīve, ko iedarbinājis šis dažu minūšu pasākums, turpināsies vēl ilgi. Tāpēc zinu, ka ļaudis uz centru nebrauca salūta minūšu dēļ. Tie šovakar meklēja un atrada daudz ko vairāk.



— Janks

 Raksturvārdi: , , ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:

6 atsauksmes

tā arī netiku paskatīties… bet pat nožēlas nav

Pusslims aizvazājos līdz vecrīgai, jo televīzorā viss izskatījās tik skaisti…

Iedomājos, ka būšu zaudētājs, ja neredzēšu šo “krāšņumu” dzīvajā. Bet neko vairāk par bojātiem nerviem ieguvis neesmu.

krieviešu tusofka, bļe :/

dievs ir runājis! āmen.

izlasīju tekstu uzmanīgāk…. ir patriotiski…it kā

Starp dažādām uguņu formām tika ieturētas neveiklas pauzes.

Uguņošana bija pieskaņota mūzikai, un pauzes, kurās varēja redzēt gaismas spēles dūmos (vējš gan nedaudz traucēja) gaužām iederējās.

Uz pasākumu varēja ierasties ļoti viegli (pirms tam pasēžot Beļģos), prom tikt arī (uz brīdi pasēžot Goijā). Nez, pēc tādas ņerkstēšanas vien izklausās, bet tas laikam tāpēc, ka dzīvoju centrā.

LRS, mūziku pie Okupācijas mūzeja dzirdēt nevarēja. Vienīgā mūzika bija cilvēku balsis un komentāri.



  • Tie, kas māk rakstīt atsauksmes, parasti māk arī lasīt.
Zināšanai:
  1. Visas HTML birkas, izņemot <b></b> (<strong></strong>) un <i></i> (<em></em>), pazudīs. Ja vēlies stilot, lieto textile. Tas nozīmē, ka vari spēlēties ar šādiem un vēl citiem kodiem: _slīpraksts_ *treknraksts* ??citējums?? -dzēsts- +ievietots dzēstā vietā+ ^augšraksts^ ~apakšraksts~ un tā tālāk.
  2. Saites ievietojam šādi: "saites teksts":http://adrese. Vai arī "saites teksts(saites nosaukums, kas parādās, uzbraucot virsū peli)":http://adrese
  3. Bet tā vispār interneta adreses par klikšķināmām saitēm pārvērtīsies pašas no sevis.
  4. Novērtēsim, ka norādīsi e-pasta adresi. Tavu personisko informāciju citiem neizpaudīsim, tā būs pieejama tikai mums.

Meklēšana

Šī diena

  • Baiba, Barba, Barbara

pēdējās atsauksmes

  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…
  • Paula Izabella: lai man atsuta interesantus uzdevumus ar atteliem ar bildem u.t.t.

rubrikas

izvēlēts raksts

Lehs Valensa

Pirms 20 gadiem krita Berlīnes mūris, un pasākumam par godu ir jaušama pamatīga kavēšanās atmiņās par tiem to brīdi, kad masas pārņēma varu un nokratīja komunistu varu.

Saistībā ar šī apcerēm vērtīgs ir bijušā Polijas arodbiedrības «Solidarność» vadītāja Leha Valensas viedoklis par tā laika notikumiem un to, kāpēc ir arī vilšanās sajūta. Viņš gan mierina, ka par revolūcijas vadoņu atpalikšanu viņu vadīto kustību skrējienā uz izčākstēšanu nav ko skumt. Pienāk laiks, kad vadoņiem vieta ir jādod citiem un pašiem jāsaņem tikai paldies.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Berlīnes mūris. Pēc revolūcijas nenāca tā demokrātija, ko gribējām »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada

E-pasts: redakcija-at-mosties-org

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas