es nāku uz Taviem smiekliem
birkas: epifānijas

Tavus smieklus es dzirdu ik dienas. Tie man ir apkārt pret paša gribu, tie kā akvareļi zīmēšanas stundā saplūdina manas skumjās dienas, vienaldzīgās stundas un vīpsnu minūtes. Tik stipri, ka man pa laikam ir jāaizspiež ausis vai arī jāpamet šī telpa, lai vismaz uz mirkli tiktu no tiem projām. Bet kur nu — Tavi smiekli mani vajā arī uz ielas, tie mani panāk tramvajos, ielu krustojumos un akmeņu sprostos.

Tavi smiekli ir visur, un, lai kur es ietu, es nāku uz Taviem smiekliem. Es nekad tā īsti neatnāku, jo mēs visu dienu traucamies kā divi tramvaji — vai nu viens otram pretim, vai viens otram nopakaļ. Nē, apstāties nevar, grafiks. Nevar, jāstrādā. Nē, mani jau gaida. Nē, šodien negribu. Rudzupuķes, ko Tu dāsnu roku sēj sev apkārt, aiz sevis atstāj tikai konfekšu papīriņus, taču smiekli — smiekli gan nepazūd, lai kur es dotos.

Un tikai vakarā, kad gaisma noklust un aiz mana loga šņāc vien garāmbraucošās automašīnas un pūķi, kas saviem saimniekiem nes zeltu; kad tiek slēgti biroji un atvērti ceļi uz elli; kad ielās izplūst režīma iesprostotā griba dzīvot vien pašiem sev un tik viegli, lai arī tikai uz brīdi, ļauj aizmirst robežu starp jābūtību un nebūtību — tad es varu būt brīvs, jo tad mana kārtējā diena plūstošajās smiltīs jau ir beigusies. Pa lietu parnācis mājās, Tavus smieklus pa vienam padzenu no azotes, izpurinu no kabatām un izkratu kurpēm. Nu tā ir mana brīvība, un līdz saullēktam smiekli var skanēt it visur pasaulē, bet mani tie vairs netraucē.

Bet pienāk rīts, un es atkal nāku uz Taviem smiekliem — kā nāvinieks uz karātavām, jauniesauktais uz kazarmām un Terminators uz kāzām. Es nāku ar tik drošiem soļiem, cik spēju, tik ātri vai lēni, cik mani nes satiksmes un trauksmes straume, es aizvien vēl nāku, jo tikai tad, kad būšu nonācis galā, Tavu smieklu burvestība sabruks kā Matrikss.

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!