suns, kas skaita tramvajus

Es zinu šo rajonu. Braucu tam cauri jau vairāk nekā septiņus gadus. Ritot gadiem, rajonā nekas nemainās, vien namiem izdēdējušo koka logu vietā parādās plastmasas logi un nomainās ielās atstāto automašīnu paaudzes.

Automašīnu modeļi pēc smalkuma un izlaiduma gada šajā rajonā atpaliek no tiem, kas redzami centrā, un tomēr kustību nevar nepamanīt arī šeit. Savukārt plastmasas logi ir kā noplukušo māju mēģinājums pierādīt, ka te kūsā dzīvība un ka cilvēkiem, kuri dzīvo aiz šiem logiem, nav svešs nekas no centra labumiem. Bet viņi jau nezina, ka ir gan svešs. Un, pat ja zina, plastmasas logi ir lielākā lepnība, ko viņi spēj parādīt kaimiņiem un kājāmgājējiem.

Bet tas viss jau tāpat tikai pagaidām. Drīz no centra atnāks Lielā nauda, kas visu nojauks un uzbūvēs birojus un lielveikalus un viesnīcas. Tāpat kā citur. Ar vecām mašīnām un jauniem logiem to aizkavēt nav iespējams.

Es šim rajonam braucu cauri jau vairāk nekā septiņus gadus, un visus septiņus gadus te, uz stūra, ir gulšņājis suns. Dažkārt viņš stāv kājās, pa retam viņam līdzās ir otrs tāds pats suns, dažkārt no noplukušā koka namiņa iznāk kāds cilvēks viņu pabarot, bet dažkārt viņš pavisam slinki un bezmērķīgi rej uz neredzamiem baložiem. Suns visus šos gadus ir vienaldzīgi gulšņājis vai stāvējis, jo ko gan viņam citu darīt — ne svešas asinis viņš kāro, ne uz sugu izstādes panākumiem cer. Viņš ir rajona suns, brīvs, un tomēr brīvība viņam ir tikai tiktāl, ka savas dienas nav jāpavada pie ķēdes. Viņa ķēde ir rajons, viņa ķēde ir dzīve.

Nezinu, cik ilgi suns jau šeit dzīvo. Sen rajonā nebiju bijis, un, kad tur pirms pāris nedēļām iegriezos, radās sajūta, ka laiks šoruden vairs neies vecās sliedēs, būs ielas skumjas, tramvaja kontrolieres skatiens rūgts, un, pat ja uz tāliem kvartāliem kumeļš nemainīgi tāpat tiks jūgts, tomēr suņa aste pa ceļam neuzziedēs. Šķita, ka tā, kā bijis šos septiņus gadus, nevar būt mūžīgi, un vienu rudeni suns tramvajus vairs neskaitīs. Bet nē, viņš ir turpat. Varbūt drusku vairāk noguris, bet ir. Vēl ir. Vēl vienu dienu, vienu mēnesi, vienu gadu, vienu mūžību.

Šajā rajonā viss joprojām ir savā vietā. Pa kādam jaunam plastmasas logam, pa jaunākai mašīnai uz ielas, pa kādam nodegušam graustam un pa kādai atjaunotai mājai, kuras kontrasts uz apkārtējo namu fona liek uz to skatīties kā uz kļūdu vai pārspīlēta optimisma izpausmi. Kāda māmuļa tramvaja pieturā baro neredzamos baložus un runājas ar tiem, es eju viņai garām, cauri jau gandrīz kailajam parkam, un visapkārt drusku smaržo pēc lapām, un drusku pēc līmes.

В этом городе нет больше слез,
В этом городе жизнь холодна.
В этом климаксе белых берез
Жизнь твоя никому не нужна.

В этом северном ветре столиц
Тени тех, без срока, без сна
Бродят по тротуарам босые без лиц
Черной птицей летят из окна.

ДДТ - Ignatius Song