Lai atteiktos no Triju zvaigžņu ordeņa, ir jābūt «iekšām». Vēl vairāk spēka ir vajadzīgs, lai nevis noraidītu apbalvojumu protestā pret kādām parādībām, bet tam pakaļ nedotos savu personisku apsvērumu dēļ. Tā rīkoties nolēmis dzejnieks un publicists Viktors Avotiņš — viņš neuzskata, ka balvu ir nopelnījis.
Pērn Triju zvaigžņu ordeni atteicās saņemt Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis. Šogad viņš pavēstīja, ka no apbalvojuma attiecies nav, vienkārši prezidents ir nepareizs. «Es gribu sagaidīt laiku, kad Latvijā būs prezidents, pašlaik tur ir tukša vieta,» preses konferences laikā, atbildot uz žurnālista jautājumu, sacīja A. Hermanis. «Man nav nekas pret ordeni, bet ir daži cilvēki, kuriem es roku negribētu spiest. Labāk lai ordeni man atsūta pa pastu uz mājām vai teātri.»
V. Avotiņš, viens no Tautas frontes idejas virzītājiem, no savas nevēlēšanās apbalvojumu saņemt nekādu teātri neveido un no šī «upuŗa» nekādu labumu iegūt negrib. Viņš nevēloties «taisīt cirku» vai parādīt attieksmi pret prezidentu, drīzāk viņu vada privātas jūtas un «kautrība». «Tie ordeņi tak jādod tādiem, kuri prot tos novērtēt, tiem, kam to saņemšana dod kaut kādu adrenalīna devu. Man tas drīzāk rada kaut kādu kautrību. Es nesapūtīšos tagad kā gailis, nekāpšu uz sūdu čupas un nesākšu dziedāt,» viņš saka Neatkarīgajai, kur pats regulāri publicē komentārus.
Hermanis ordeni upurēja, lai varētu publiski pateikt, ko viņš par šo visu domā, savukārt Avotiņš kā trešais tēva dēls, kas nenolasa ārišķības kultūrkodu un rīkojas nevis atbilstoši sabiedrības priekšstatiem, bet iekšējai izjūtai — neies pakaļ tāpat vien, ambīciju trūkuma un paškritikas dēļ.
Man patīk viņa kritiskums, kura patiesumu parāda tas, ka viņš kritisks ir pirmām kārtām pret sevi, un, kritizējot citus, neaizmirst, ka izteikumi attiecas arī uz viņu pašu.
Ordeni V. Avotiņam piešķīra, cik noprotu, tieši par ieguldījumu Tautas frontē. Viņš uzskata, ka Tautas frontes sasniegumi ir tautas nopelns, bet inteliģence savu darbu nav paveikusi:
Es neesmu savu darbu padarījis. Kā šodien iet valstij? Gaišās galvas vai tad domātas tam, lai uz laukuma murkšķētu par atmodu? Viņām jāstrādā, radot garīgo pamatu tam, kā tikt no problēmām ārā, bet tā saucamā kultūras elite ir apstājusies, samierinājusies ar to, ka tai pietiek ar tautas uzvaru, ar neatkarību. Tā ka nekādu nopelnu šajā ziņā nav, un inteliģencei, tajā skaitā man, nekas nepienākas.
Agnese Margēviča (2008. g. 25. okt). Triju Zvaigžņu ordenis par nepabeigtu darbu. Neatkarīgā Rīta Avīze.
Var gan pavaicāt, ko gan viņš dara, lai kaut vai tagad pildītu Atmodas laika uzdevumus, bet darītāju jau allažiņ ir mazāk nekā runātāju.
Atsauces saite:
Labdien!
Atvainojiet ka es jūs trauceju. Vai mēss varetu tikties es gribēju pastāstit par Rīgas bareņtiesu.
Rīgas bāreņtiies prasiju lai iedod dokomentus viņi man ateica.
jus par manīm jau rakstijāt pagaišgad oktobrī.
Ar Cieņu Liene.
Vācu kinorežisorei Lenī Rīfenštālei nacistu režīms vienlaikus gan ļāva sasniegt slavas augstumus, gan arī sabojāja viņas karjeru. Rīfenštāles veidotās nacistu propagandas filmas bija tik iespaidīgas, ka pēc nacistu režīma krišanas viņai nebija nekādu izredžu turpināt darbu kino nozarē. Nelīdzēja pašas mēģinājumi pārliecināt, ka viņa nav nekāda naciste — filmas stāstīja ko citu, tās bija arī neiznīcināma prizma, caur kuru tika interpretēti arī visi nākamie viņas mākslinieciskie centieni.
Rīfenštāles liktenis nāk prātā, vērojot diskusijas par to, ko darīt ar latviešu leģionāriem.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Leģionāri un konteksts »
Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada
E-pasts: redakcija-at-mosties-org
