ASV dēmokrātijas paradoksi

«Mēs uzskatām par pašsaprotamu, ka visi cilvēki (men) ir radīti vienlīdzīgi un ka viņus Radītājs ir apveltījis ar konkrētām neatsavināmām tiesībām, tai skaitā tiesībām uz dzīvību, brīvību un centieniem pēc laimes.»

Šis ir teikums no ASV 1776. gadā pieņemtās Neatkarības deklarācijas, kas ir viens no sava laikmeta progresīvākajiem cilvēktiesību dokumentiem. To ar savu roku rakstīja Tomass Džefersons, kas vēlāk kļuva par trešo ASV prezidentu. Uz vergiem viņa dēmokrātiskā izpratne par cilvēktiesībām tomēr neattiecās.

Cilvēktiesību aizstāvi apkalpo vergi

T. Džefersons, kura ietekmi uz ASV veidošanu un amerikāņu mūsdienu sabiedrību ir grūti novērtēt par zemu, mantojumā ir atstājis ne tikai ietekmīgu dokumentu un iedibinātu sistēmu, bet arī paradoksu saistībā ar cilvēktiesību izpratni. Kuri no cilvēkiem ir cilvēki?

T. Džefersona māja Montisello ir šī paradoksa materiāla izpratne. Viņa nams mūsdienās ir viena no populārām amerikāņu polītisko svētceļojumu vietām — no vienas puses, viņi, dodoties uz šo mūzeju, pauž cieņu nācijas tēvam, bet, no otras puses, cenšas ignorēt (vai arī veiksmīgi ignorē) to, ka šis slavenais paša polītiķa dizainētais nams ir celts ar vergu rokām.

Pēc tam, kad nomira T. Džefersona sieva Marta, viņš sāka attiecības ar Martas pusmāsu Salliju— verdzeni, kas piedzima Martas tēva un verdzenes Elizabetes sakara dēļ. Šis ir vēl viens no T. Džefersona mantojuma baltajiem pleķiem, par ko ASV runā nelabprāt. Toreiz baumas par šādām attiecībām viņam gan netraucēja kļūt par prezidentu.

Emociju mantojums

Kamdēļ arī mūsdienās jautājums par viņa attiecībām ar verdzeni ir tik smags? «Domāju, ka tas norāda uz mūsdienu rasu attiecībām,» saka profesore Anete Gordona Rīda, kas savā pētījumā, izmantojot DNS analīzes, pamatojusi, ka T. Džefersons nudien bija Sallijas bērnu tēvs. «Mūsdienu rasu attiecības daudz neatšķiras no rasu attiecībām pagātnē. Džefersons ir cieši saistīts ar amerikāņu garu. Tas ir jautājums par republikas stāsta un pašas republikas īpašumtiesībām. Ja tu jaut ko esi nodibinājis, tev tas pieder. Un dibināšanas stāsts ir par baltādainu vīriešu grupu, kas sanāca kopā ar augstiem ideāliem un izveidoja jaunu nāciju.»

Iespējams, ka rasu attiecības piesaukt ir par skaļu. Nebūdams amerikānis, es drīzāk norādītu uz tradīcionāli konservātīvo sabiedrību, kas gluži vienkārši ārlaulības sakarus un sakarus ar nepieņemtu grupu pārstāvjiem uzskata par normai neatbilstošiem. Ja tajos laikos melnādains cilvēks un/vai vergs bija kaut kas zemāks, tas nenozīmē, ka tikpat zemāks tas ir arī pašlaik.

Mēs šodien nevaram mainīt attieksmi, kāda pret noteiktām cilvēku grupām bija pirms pārsimts gadiem. Lai cik vainīgi par segregācijas polītiku paši amerikāņi tagad nejustos, «augsto ideālu» ļaudīm tolaik tas viss šķita pašsaprotami.

Dažādās izpratnes par dēmokrātiju

Džefersona vīzija par brīvu sabiedrību paredzēja, ka tajā pilsoņi var dzīvot bez valdības iejaukšanās vai padomiem; tā ir dēmokrātija ar mazu, vāju un neuzbāzīgu valdību. Tā ir pilsoņa brīvība rīkoties un atbildība par savas rīcības sekām. Lai cik jocīgi neizklausītos, bet tā ir arī mūsdienu ASV izpratne par to, kādai dēmokrātiskai sabiedrībai ir jābūt.

T. Džefersonam bija polītisks konkurents Aleksandrs Hamiltons, kam bija cita vīzija. A. Hamiltona Amerikai bija vajadzīga spēcīga federālā valdība, regulārā armija, nācionāla valūta un centrālā banka. T. Džefersonam šādas nostādnes nepatika, jo tas viņam saistījās ar britu impēriālismu — bet jaunās valsts veidotāji ar bijušajiem kolonizatoriem saistīties negribēja. Viņš, Virdžīnijas, tātad dienvidu štatu pārstāvis, uzskatīja, ka ziemeļniekus prom no ideāla aizvilinājusi rūpniecība, komercija, urbānizācija, bankas un naudas raušana.

Un tomēr, paraugoties uz mūsdienu ASV, redzam, ka tā ir hamiltoniska, nevis džefersoniska valsts. Sirdī amerikāņiem ir Džefersons, bet darbos — Hamiltons. Vēl viens paradokss.